Ījab, pieņem Dieva pārmācību!
1 Sauc nu, bet kas tev atbildēs?
Kuru no svētajiem tu vaicāsi?
2 Muļķi nogalē paša dusmas,
un nejēgu nokauj viņa dedzība!
3 Es redzēju ģeķi laižam saknes,
bet pēkšņi lāsts pār viņa namu,
4 viņa dēliem glābiņa nav,
vārtos apdala tos, un palīgs nenāk!
5 Viņa ražu badmira aprij,
ir to paņem, kas dzelkšņos izaug,
tver slāpstošie pēc viņa mantas.
6 Neba no pīšļiem nāk posts,
ne no zemes dīgst mokas,
7 jo cilvēks mokām dzimst,
kā dzirkstis šķiļas augšup skriet.
8 Nudien, pēc Dieva es dzītos
un savas rūpes nodotu Dievam,
9 kas veic lielas lietas, ko ne izprast,
un brīnumus bez sava skaita,
10 kas lietiem liek nolīt pār zemi
un ūdeņus sūta tecēt pār ārēm,
11 kas zemotos paaugstina
un zudušiem glābiņu dod,
12 kas viltnieku nolūkus sajauc,
ka rokas tiem padoma nerod,
13 kas gudros pašu viltībā notver,
un blēžu nodoms nepastāv –
14 dienā tos tumsa pārsteidz,
tie pusdienā grābstās kā naktī.
15 No zobena, no viņu mutes,
no spēcīgā rokas viņš bēduli glābj,
16 un nabagam cerība paliek –
netaisnībai aizbāzta rīkle!
17 Redzi, svētīts cilvēks, ko pārmāca Dievs!
Neatgrūd Visuvarenā rīksti!
18 Viņš ievaino, un viņš arī pārsien,
viņš satriec, un viņa roka sadziedē.
19 Sešreiz viņš tevi no mokām glābs,
un septiņreiz ļaunums nesasniegs tevi,
20 badā viņš paglābs tevi no nāves
un karā no zobena varas,
21 no dzelošas mēles būsi paslēpts
un nebaidīsies, kad nāks posts,
22 par postu un badu tu smiesies,
no zemes zvēriem tu nebīsies,
23 jo ar lauka akmeņiem derība tev
un lauka zvēriem ar tevi miers!
24 Tu atzīsi – droša ir tava telts,
tu raudzīsi – mājvietā netrūks nekā,
25 tu redzēsi, kā tava dzimta zeļ
un tavi dēsti kā zemes zāle!
26 Pilnā briedumā nāksi kapā
kā labības kūlis pļaujas laikā.
27 Redzi nu,
to izdibinājām – tā ir!
Uzklausi to un zinies pats!”
Ījab, pieņem Dieva pārmācību!
1 Sauc nu, bet kas tev atbildēs?
Kuru no svētajiem tu vaicāsi?
2 Muļķi nogalē paša dusmas,
un nejēgu nokauj viņa dedzība!
3 Es redzēju ģeķi laižam saknes,
bet pēkšņi lāsts pār viņa namu,
4 viņa dēliem glābiņa nav,
vārtos apdala tos, un palīgs nenāk!
5 Viņa ražu badmira aprij,
ir to paņem, kas dzelkšņos izaug,
tver slāpstošie pēc viņa mantas.
6 Neba no pīšļiem nāk posts,
ne no zemes dīgst mokas,
7 jo cilvēks mokām dzimst,
kā dzirkstis šķiļas augšup skriet.
8 Nudien, pēc Dieva es dzītos
un savas rūpes nodotu Dievam,
9 kas veic lielas lietas, ko ne izprast,
un brīnumus bez sava skaita,
10 kas lietiem liek nolīt pār zemi
un ūdeņus sūta tecēt pār ārēm,
11 kas zemotos paaugstina
un zudušiem glābiņu dod,
12 kas viltnieku nolūkus sajauc,
ka rokas tiem padoma nerod,
13 kas gudros pašu viltībā notver,
un blēžu nodoms nepastāv –
14 dienā tos tumsa pārsteidz,
tie pusdienā grābstās kā naktī.
15 No zobena, no viņu mutes,
no spēcīgā rokas viņš bēduli glābj,
16 un nabagam cerība paliek –
netaisnībai aizbāzta rīkle!
17 Redzi, svētīts cilvēks, ko pārmāca Dievs!
Neatgrūd Visuvarenā rīksti!
18 Viņš ievaino, un viņš arī pārsien,
viņš satriec, un viņa roka sadziedē.
19 Sešreiz viņš tevi no mokām glābs,
un septiņreiz ļaunums nesasniegs tevi,
20 badā viņš paglābs tevi no nāves
un karā no zobena varas,
21 no dzelošas mēles būsi paslēpts
un nebaidīsies, kad nāks posts,
22 par postu un badu tu smiesies,
no zemes zvēriem tu nebīsies,
23 jo ar lauka akmeņiem derība tev
un lauka zvēriem ar tevi miers!
24 Tu atzīsi – droša ir tava telts,
tu raudzīsi – mājvietā netrūks nekā,
25 tu redzēsi, kā tava dzimta zeļ
un tavi dēsti kā zemes zāle!
26 Pilnā briedumā nāksi kapā
kā labības kūlis pļaujas laikā.
27 Redzi nu,
to izdibinājām – tā ir!
Uzklausi to un zinies pats!”
