Ēlīhu pārmetumi Ījaba draugiem
1 Tad šie trīs vīri mitējās Ījabam atbildēt, jo viņš bija pārliecināts par savu taisnību. 2 Bet nu iedegās dusmās Ēlīhu, būzieša Barahēla dēls no Rāmas dzimtas. Viņš iedegās dusmās uz Ījabu, ka šis taisnāks par Dievu, 3 un iedegās dusmās arī uz viņa trim draugiem, ka šie nerod atbildēt un attaisno Ījabu. 4 Bet Ēlīhu vilcinājās Ījabu uzrunāt, jo šie bija par viņu gados vecāki. 5 Kad Ēlīhu redzēja, ka šie trīs vīri nerod atbildi, viņa dusmas iekvēlojās.
6 Tad Ēlīhu, būzieša Barahēla dēls, sacīja:
“Jauns es gados, bet veči jūs,
tādēļ kaunējos un baidījos
klāstīt jums savu prātu!
7 Spriedu – lai mūžs lemj,
kam gadu daudz, tas lai gudrību māca.
8 Tomēr tas gars, kas cilvēkā ir,
un Visuvarenā dvaša – tie dod saprašanu!
9 Neba vecumam veiklāks prāts,
nedz vecie sapratīs tiesu,
10 tādēļ saku: klausieties mani,
klāstīšu jums savu prātu, patiesi!
11 Redzi, es gaidīju jūsu runas,
klausījos jūsu saprātībā,
kamēr jūs meklējāt vārdus,
12 uz jums raudzījos, un redzi –
nav starp jums tāda,
kas Ījabam iebilst spēj
un atbildēt viņa runām!
13 Tik nesakiet: te ir gudrība! –
Dievs viņu pārspēkos, neba cilvēks!
14 Ne ar mani runāja šis,
ne jūsu vārdiem šo atspēkošu!
15 Tie nu mulst un vairs neatbild,
vārdi tos pametuši!
16 Ko man gaidīt?
Tie nerunā,
tie stāv un vairs neatbild!
17 Tad, patiesi, sacīšu savu sakāmo,
klāstīšu jums savu prātu, patiesi,
18 jo vārdi pārpilda mani,
gars man sprindzina rumpi,
19 redzi, mans rumpis kā spundēts vīns,
kā jauns vīna maiss – tūlīt plīsīs! –
20 runāšu, lai man kļūst vieglāk,
atvēršu lūpas un atbildēšu!
21 Nevienam vaigu es negriezīšu,
nevienam es nelišķēšu,
22 es nemaz neprotu lišķēt! –
tūliņ paņemtu mani mans Radītājs.
Ēlīhu pārmetumi Ījaba draugiem
1 Tad šie trīs vīri mitējās Ījabam atbildēt, jo viņš bija pārliecināts par savu taisnību. 2 Bet nu iedegās dusmās Ēlīhu, būzieša Barahēla dēls no Rāmas dzimtas. Viņš iedegās dusmās uz Ījabu, ka šis taisnāks par Dievu, 3 un iedegās dusmās arī uz viņa trim draugiem, ka šie nerod atbildēt un attaisno Ījabu. 4 Bet Ēlīhu vilcinājās Ījabu uzrunāt, jo šie bija par viņu gados vecāki. 5 Kad Ēlīhu redzēja, ka šie trīs vīri nerod atbildi, viņa dusmas iekvēlojās.
6 Tad Ēlīhu, būzieša Barahēla dēls, sacīja:
“Jauns es gados, bet veči jūs,
tādēļ kaunējos un baidījos
klāstīt jums savu prātu!
7 Spriedu – lai mūžs lemj,
kam gadu daudz, tas lai gudrību māca.
8 Tomēr tas gars, kas cilvēkā ir,
un Visuvarenā dvaša – tie dod saprašanu!
9 Neba vecumam veiklāks prāts,
nedz vecie sapratīs tiesu,
10 tādēļ saku: klausieties mani,
klāstīšu jums savu prātu, patiesi!
11 Redzi, es gaidīju jūsu runas,
klausījos jūsu saprātībā,
kamēr jūs meklējāt vārdus,
12 uz jums raudzījos, un redzi –
nav starp jums tāda,
kas Ījabam iebilst spēj
un atbildēt viņa runām!
13 Tik nesakiet: te ir gudrība! –
Dievs viņu pārspēkos, neba cilvēks!
14 Ne ar mani runāja šis,
ne jūsu vārdiem šo atspēkošu!
15 Tie nu mulst un vairs neatbild,
vārdi tos pametuši!
16 Ko man gaidīt?
Tie nerunā,
tie stāv un vairs neatbild!
17 Tad, patiesi, sacīšu savu sakāmo,
klāstīšu jums savu prātu, patiesi,
18 jo vārdi pārpilda mani,
gars man sprindzina rumpi,
19 redzi, mans rumpis kā spundēts vīns,
kā jauns vīna maiss – tūlīt plīsīs! –
20 runāšu, lai man kļūst vieglāk,
atvēršu lūpas un atbildēšu!
21 Nevienam vaigu es negriezīšu,
nevienam es nelišķēšu,
22 es nemaz neprotu lišķēt! –
tūliņ paņemtu mani mans Radītājs.
