Ījabs pastāv uz savu godīgumu
1 Derību slēdzu ar savām acīm,
ka uz jaunavu pat neskatīšos!
2 Kādu daļu man dos Dievs augšā?
Ko man mantot no Visuvarenā augstumos?
3 Vai nenāks posts pār netaisno,
vai netiks atmests ļaundaris?
4 Vai viņš neuzmana manus ceļus,
vai neskaita man ik soli?
5 Vai es niecībā staigājis esmu,
vai kājas man steigušās uz viltu?
6 Lai viņš sver mani taisnības svaros,
lai Dievs manu krietnumu izzina!
7 Ja soļi man novērsušies no ceļa,
ja sirds steigusi acīm līdzi,
ja negods lipis pie plaukstām –
8 tad lai es sēju, bet cits lai ēd
un manus dēstus lai izplūc!
9 Ja mana sirds sievietei ļāvās,
ja glūnēju pie kaimiņa sliekšņa,
10 tad lai mana sieva citam maļ,
lai citi pie viņas guļ –
11 jo tā būtu nešķīstība
un vaina, kas jānes pie tiesas! –
12 un uguns, kas noēd līdz pazušanai
visu manu guvumu līdz pat saknēm!
13 Ja darīju pāri savam kalpam
vai kalponei, kad tie ar mani gāja tiesā,
14 ko tad man darīt, kad celtos Dievs?
Kad viņš sauktu – ko atbildēt man?
15 Viņš mātes miesās mūs radīja abus,
viņš mātes klēpī mūs darināja!
16 Vai esmu nabagiem liedzis prieku
vai atraitnes acīm licis raudāt,
17 vai ēdu savu kumosu viens,
vai bārenim no tā nedevu?
18 Šim mazam mācību devu kā tēvs,
kopš mātes klēpja šai izlīdzēju.
19 Ja redzēju kādu pliku nīkstam
vai kad bēdulim apsega nebij –
20 vai viņa gurni neslavēja mani,
ka silda tos manu jēru vilna?
21 Ja es cēlis pret bāreni roku,
zinādams sev atbalstu tiesā,
22 tad lai man lāpstiņas atlīp no pleciem,
lai roka nolūst no delma!
23 Jo biedē mani Dieva posts
un viņa dižuma es nejaudāju!
24 Vai uz zeltu es paļāvos
un kalumiem teicu: ak, jūs mans balsts!?
25 Vai priecājos, ka man mantas daudz,
ka diženi guvusi mana roka?
26 Vai lūkojos saulē, kā tā spīd,
un uz mēnesi – cik lepni staigā!
27 Vai mana sirds tiem paslepen ļāvās
un es tiem sūtīju skūpstu? –
28 tas būtu grēks, kas nesams pie tiesas, –
es būtu noliedzies Dievu tur augšā!
29 Vai priecājos par mana naidnieka postu,
vai tīksminājos, kad tam gāja ļauni?
30 Es taču neļāvu aukslējām grēkot
un viņa dzīvību nelādēju!
31 Vai tad neteica mana nama ļaudis:
ikviens ir paēdis pie viņa podiem? –
32 Svešinieks nenakšņoja laukā,
ceļiniekam es atvēru durvis.
33 Vai es kā Ādams slēpu vainu
vai azotē glabāju grēku,
34 vai baidījos ļaužu pūļa
vai radu nievu es bijos,
aiz kauna nekāpdams slieksnim pāri?
35 Kaut būtu, kas uzklausa mani!
Te mana liecība – lai Visuvarenais atbild!
Lai grāmatu raksta, kas nāk ar mani tiesā!
36 Tiešām, uz pleciem nēsāšu to,
kā vainagu galvā to likšu!
37 Atklāšu savas gaitas viņam,
kā lielkunga priekšā stāšos viņa priekšā.
38 Ja mani tīrumi pret mani sauktu,
ja vienā balsī vagas kliegtu,
39 ka es ražu bez maksas ēdu
un tās saimniekus postā dzenu, –
40 tad lai kviešu vietā aug dzelkšņi
un miežu vietā nezāles!”
Ījaba runas beidzas.
Ījabs pastāv uz savu godīgumu
1 Derību slēdzu ar savām acīm,
ka uz jaunavu pat neskatīšos!
2 Kādu daļu man dos Dievs augšā?
Ko man mantot no Visuvarenā augstumos?
3 Vai nenāks posts pār netaisno,
vai netiks atmests ļaundaris?
4 Vai viņš neuzmana manus ceļus,
vai neskaita man ik soli?
5 Vai es niecībā staigājis esmu,
vai kājas man steigušās uz viltu?
6 Lai viņš sver mani taisnības svaros,
lai Dievs manu krietnumu izzina!
7 Ja soļi man novērsušies no ceļa,
ja sirds steigusi acīm līdzi,
ja negods lipis pie plaukstām –
8 tad lai es sēju, bet cits lai ēd
un manus dēstus lai izplūc!
9 Ja mana sirds sievietei ļāvās,
ja glūnēju pie kaimiņa sliekšņa,
10 tad lai mana sieva citam maļ,
lai citi pie viņas guļ –
11 jo tā būtu nešķīstība
un vaina, kas jānes pie tiesas! –
12 un uguns, kas noēd līdz pazušanai
visu manu guvumu līdz pat saknēm!
13 Ja darīju pāri savam kalpam
vai kalponei, kad tie ar mani gāja tiesā,
14 ko tad man darīt, kad celtos Dievs?
Kad viņš sauktu – ko atbildēt man?
15 Viņš mātes miesās mūs radīja abus,
viņš mātes klēpī mūs darināja!
16 Vai esmu nabagiem liedzis prieku
vai atraitnes acīm licis raudāt,
17 vai ēdu savu kumosu viens,
vai bārenim no tā nedevu?
18 Šim mazam mācību devu kā tēvs,
kopš mātes klēpja šai izlīdzēju.
19 Ja redzēju kādu pliku nīkstam
vai kad bēdulim apsega nebij –
20 vai viņa gurni neslavēja mani,
ka silda tos manu jēru vilna?
21 Ja es cēlis pret bāreni roku,
zinādams sev atbalstu tiesā,
22 tad lai man lāpstiņas atlīp no pleciem,
lai roka nolūst no delma!
23 Jo biedē mani Dieva posts
un viņa dižuma es nejaudāju!
24 Vai uz zeltu es paļāvos
un kalumiem teicu: ak, jūs mans balsts!?
25 Vai priecājos, ka man mantas daudz,
ka diženi guvusi mana roka?
26 Vai lūkojos saulē, kā tā spīd,
un uz mēnesi – cik lepni staigā!
27 Vai mana sirds tiem paslepen ļāvās
un es tiem sūtīju skūpstu? –
28 tas būtu grēks, kas nesams pie tiesas, –
es būtu noliedzies Dievu tur augšā!
29 Vai priecājos par mana naidnieka postu,
vai tīksminājos, kad tam gāja ļauni?
30 Es taču neļāvu aukslējām grēkot
un viņa dzīvību nelādēju!
31 Vai tad neteica mana nama ļaudis:
ikviens ir paēdis pie viņa podiem? –
32 Svešinieks nenakšņoja laukā,
ceļiniekam es atvēru durvis.
33 Vai es kā Ādams slēpu vainu
vai azotē glabāju grēku,
34 vai baidījos ļaužu pūļa
vai radu nievu es bijos,
aiz kauna nekāpdams slieksnim pāri?
35 Kaut būtu, kas uzklausa mani!
Te mana liecība – lai Visuvarenais atbild!
Lai grāmatu raksta, kas nāk ar mani tiesā!
36 Tiešām, uz pleciem nēsāšu to,
kā vainagu galvā to likšu!
37 Atklāšu savas gaitas viņam,
kā lielkunga priekšā stāšos viņa priekšā.
38 Ja mani tīrumi pret mani sauktu,
ja vienā balsī vagas kliegtu,
39 ka es ražu bez maksas ēdu
un tās saimniekus postā dzenu, –
40 tad lai kviešu vietā aug dzelkšņi
un miežu vietā nezāles!”
Ījaba runas beidzas.
