…un tagadējo pazemojumu
1 Bet nu par mani smej
gados jaunāki,
kuru tēvus es nelaistu
pat pie saviem ganu suņiem!
2 Kam man viņu roku spēks –
dūša tos pametusi!
3 Badā un postā izdiluši
pa smilgainēm klaiņā,
vakara tumsā pa kaltušu zemi un smilšņām.
4 Gar krūmiem sālszāli plūc,
irbuleņu saknes tiem maize,
5 no visiem tie padzīti,
kā zagļiem tiem nopakaļ pakliedz,
6 gravās tiem jādzīvo,
klintīs un zemes dobuļos,
7 pa krūmiem tie brēkā,
zem dadžu lapām barā spiežas,
8 nejēgu dēli, bezgožu dēli,
notramdīti no zemes!
9 Nu par mani tie trallina,
ap mani tie mēles trin! –
10 niecina mani un turas nost,
manā priekšā nekaunas spļaudīt!
11 Grožus izrāvuši,
laužņus izspļāvuši man priekšā!
12 Pa labo roku plukatas stāj,
kāju man priekšā liek,
sataisa postam pie manis ceļu!
13 Tie izposta manu taku,
nelaimē iegrūž,
neviens tos neaptur!
14 Pa platu plaisu tie uzbrūk,
pār drupām virsū veļas –
15 šaušalas mani lenc,
kā ar vēju mana godība aizrauta,
kā mākonis mans glābiņš aizpeld.
16 Nu mana dvēsele iztek,
posta dienas ap mani nāk,
17 nakts man kaulus plēš,
tie nemaz neguļ, kas mani grauž!
18 Ar lielu spēku mans ģērbs ir savilkts,
kā apkakle kaklu sažņaudz,
19 viņš met mani mālos,
topu līdzīgs pīšļiem un pelniem.
20 Es brēcu uz tevi, tu neatbildi,
stāvu, bet tu tik noraugies!
21 Par varmāku tu esi man kļuvis,
ar stipru roku tu vajā mani.
22 Tu pacel mani un vējā nes,
purini mani vētrā.
23 Zinu, nāvē tu sūtīsi mani –
namā, kur nonāk ik dzīvais.
24 Vai gruvešos nosviestais nestieps rokas,
vai postā pamestais nebrēks?
25 Vai es par grūtdieņiem neraudāju,
vai neskumu dvēselē nabagu dēļ?
26 Es meklēju labu, bet nāca ļauns,
es gaidīju gaismu, bet uznāca tumsa.
27 Iekšas man kūsā un nerimst,
klāt man posta dienas!
28 Melni man vaigi, bet ne dēļ saules;
sapulcē pieceļos un brēcu!
29 Tagad esmu šakāļiem brālis
un draugs tuksneša putniem.
30 Āda man metas melna,
kauli man karstumā plēn.
31 No manas cītaras žēlabas skan,
no stabules – raudu balss!
…un tagadējo pazemojumu
1 Bet nu par mani smej
gados jaunāki,
kuru tēvus es nelaistu
pat pie saviem ganu suņiem!
2 Kam man viņu roku spēks –
dūša tos pametusi!
3 Badā un postā izdiluši
pa smilgainēm klaiņā,
vakara tumsā pa kaltušu zemi un smilšņām.
4 Gar krūmiem sālszāli plūc,
irbuleņu saknes tiem maize,
5 no visiem tie padzīti,
kā zagļiem tiem nopakaļ pakliedz,
6 gravās tiem jādzīvo,
klintīs un zemes dobuļos,
7 pa krūmiem tie brēkā,
zem dadžu lapām barā spiežas,
8 nejēgu dēli, bezgožu dēli,
notramdīti no zemes!
9 Nu par mani tie trallina,
ap mani tie mēles trin! –
10 niecina mani un turas nost,
manā priekšā nekaunas spļaudīt!
11 Grožus izrāvuši,
laužņus izspļāvuši man priekšā!
12 Pa labo roku plukatas stāj,
kāju man priekšā liek,
sataisa postam pie manis ceļu!
13 Tie izposta manu taku,
nelaimē iegrūž,
neviens tos neaptur!
14 Pa platu plaisu tie uzbrūk,
pār drupām virsū veļas –
15 šaušalas mani lenc,
kā ar vēju mana godība aizrauta,
kā mākonis mans glābiņš aizpeld.
16 Nu mana dvēsele iztek,
posta dienas ap mani nāk,
17 nakts man kaulus plēš,
tie nemaz neguļ, kas mani grauž!
18 Ar lielu spēku mans ģērbs ir savilkts,
kā apkakle kaklu sažņaudz,
19 viņš met mani mālos,
topu līdzīgs pīšļiem un pelniem.
20 Es brēcu uz tevi, tu neatbildi,
stāvu, bet tu tik noraugies!
21 Par varmāku tu esi man kļuvis,
ar stipru roku tu vajā mani.
22 Tu pacel mani un vējā nes,
purini mani vētrā.
23 Zinu, nāvē tu sūtīsi mani –
namā, kur nonāk ik dzīvais.
24 Vai gruvešos nosviestais nestieps rokas,
vai postā pamestais nebrēks?
25 Vai es par grūtdieņiem neraudāju,
vai neskumu dvēselē nabagu dēļ?
26 Es meklēju labu, bet nāca ļauns,
es gaidīju gaismu, bet uznāca tumsa.
27 Iekšas man kūsā un nerimst,
klāt man posta dienas!
28 Melni man vaigi, bet ne dēļ saules;
sapulcē pieceļos un brēcu!
29 Tagad esmu šakāļiem brālis
un draugs tuksneša putniem.
30 Āda man metas melna,
kauli man karstumā plēn.
31 No manas cītaras žēlabas skan,
no stabules – raudu balss!
