Ījabs nolād savas piedzimšanas dienu
1 Pēc tam Ījabs atdarīja muti, lai nolādētu savu dienu.
2 Ījabs runāja, sacīdams:
3 “Lai zūd diena, kad piedzimu,
un nakts, kad teica: vīrs ieņemts!
4 Tā diena lai top tumsa!
Lai Dievam augstumos tā nerūp,
lai neatspīd pār to gaišums,
5 lai tumsa to atprasa un nāves ēna,
lai sedz to padebess,
lai to baida pusdienas biedi!
6 To nakti lai tumsība ņem,
lai tā nelīksmo starp gada dienām,
lai neienāk mēnešu skaitā!
7 Redzi –
tā nakts lai neauglīga,
tanī lai neskan gaviles,
8 lai tie to nolād, kas gāna dienu,
kam dūša kaitināt leviatānu!
9 Lai aptumst mijkrēslī zvaigznes,
lai cer uz gaismu – bet nekā!
Lai neveras ausmas plaksti!
10 Kāpēc tā man neslēdza klēpja vārtus,
neslēpa mokas manām acīm?!
11 Vai nevarēju nedzimis nomirt
vai, no klēpja iznākot, iznīkt?
12 Kādēļ uz ceļgaliem ņēma mani
un krūšu galus deva man zīst?
13 Tagad es atgūlies dusētu rāmi,
gulētu miegā, būtu man miers,
14 līdzās ķēniņiem un zemes varenajiem,
kas drupas vien sev cēluši,
15 vai blakus augstmaņiem, kam zelts,
kas savos namos sudrabu krāja.
16 Kā neiznēsātam bija man zust –
kā tiem bērniem, kas neredzēs gaismas!
17 Tur ļaundari plosīties piekūst,
tur atpūtu gūst guris un vārgs,
18 blakus gūstekņi liekas dusēt,
nedzird tie uzrauga balsi.
19 Liels un mazs, ikviens tur būs,
un vergs tur brīvs no sava kunga!
20 Kādēļ viņš dāvā grūtdieņiem gaismu,
rūgtdieņiem dzīvību dod,
21 tiem, kas nāvi gaida – bet nav! –
kas meklē to vairāk kā apraktu mantu,
22 kas priecājas un līksmo,
gavilē, kad atrod sev kapu? –
23 Vīram, kam slēpts tā ceļš,
tādam, ko Dievs iegrožojis? –
24 Maizes vietā nopūtas man,
līst kā ūdens brēcieni mani,
25 no kā bītin bijos, nu notiek,
no kā baiļojos, nu nāk man!
26 Nav miera un nav miega,
atpūtas nav, mokas klāt!”
Ījabs nolād savas piedzimšanas dienu
1 Pēc tam Ījabs atdarīja muti, lai nolādētu savu dienu.
2 Ījabs runāja, sacīdams:
3 “Lai zūd diena, kad piedzimu,
un nakts, kad teica: vīrs ieņemts!
4 Tā diena lai top tumsa!
Lai Dievam augstumos tā nerūp,
lai neatspīd pār to gaišums,
5 lai tumsa to atprasa un nāves ēna,
lai sedz to padebess,
lai to baida pusdienas biedi!
6 To nakti lai tumsība ņem,
lai tā nelīksmo starp gada dienām,
lai neienāk mēnešu skaitā!
7 Redzi –
tā nakts lai neauglīga,
tanī lai neskan gaviles,
8 lai tie to nolād, kas gāna dienu,
kam dūša kaitināt leviatānu!
9 Lai aptumst mijkrēslī zvaigznes,
lai cer uz gaismu – bet nekā!
Lai neveras ausmas plaksti!
10 Kāpēc tā man neslēdza klēpja vārtus,
neslēpa mokas manām acīm?!
11 Vai nevarēju nedzimis nomirt
vai, no klēpja iznākot, iznīkt?
12 Kādēļ uz ceļgaliem ņēma mani
un krūšu galus deva man zīst?
13 Tagad es atgūlies dusētu rāmi,
gulētu miegā, būtu man miers,
14 līdzās ķēniņiem un zemes varenajiem,
kas drupas vien sev cēluši,
15 vai blakus augstmaņiem, kam zelts,
kas savos namos sudrabu krāja.
16 Kā neiznēsātam bija man zust –
kā tiem bērniem, kas neredzēs gaismas!
17 Tur ļaundari plosīties piekūst,
tur atpūtu gūst guris un vārgs,
18 blakus gūstekņi liekas dusēt,
nedzird tie uzrauga balsi.
19 Liels un mazs, ikviens tur būs,
un vergs tur brīvs no sava kunga!
20 Kādēļ viņš dāvā grūtdieņiem gaismu,
rūgtdieņiem dzīvību dod,
21 tiem, kas nāvi gaida – bet nav! –
kas meklē to vairāk kā apraktu mantu,
22 kas priecājas un līksmo,
gavilē, kad atrod sev kapu? –
23 Vīram, kam slēpts tā ceļš,
tādam, ko Dievs iegrožojis? –
24 Maizes vietā nopūtas man,
līst kā ūdens brēcieni mani,
25 no kā bītin bijos, nu notiek,
no kā baiļojos, nu nāk man!
26 Nav miera un nav miega,
atpūtas nav, mokas klāt!”
