Ījabs par savu agrāko godību…
1 Ījabs turpināja savu runu, sacīdams:
2 “Kaut es būtu kā senos mēnešos,
kā dienās, kad Dievs mani sargāja,
3 iededza savu gaismekli virs manas galvas,
viņa gaismā es staigāju tumsā!
4 Kad man bija ražas laiks
un pār manu telti Dieva padoms,
5 kad vēl Visuvarenais bija ar mani
un mani bērni ap mani,
6 kad mazgājās pienā mani soļi
un pat klints man izverda eļļu!
7 Kad iznācu pilsētas vārtos,
kad laukumā iznācu sēdēt,
8 puiši redzēja mani un slēpās,
vecie cēlās un palika stāvam,
9 augstmaņi mitējās runāt
un plaukstu lika uz mutes,
10 apklusa diženo balsis,
mēle tiem lipa pie aukslējām.
11 Ļaudis dzirdēja un slavēja mani,
ļaudis redzēja un godāja mani!
12 Es glābu nabagu, kas brēc,
bāreni, kam palīga nav,
13 kas postā, svētīja mani,
atraitnes sirdi es ielīksmoju.
14 Taisnībā tērpos, tā ģērba mani,
kā galvauts un mētelis bija mans spriedums,
15 aklajam es biju acis,
un klibajam kājas es biju.
16 Tēvs es biju nabagiem,
un svešo sūdzības es izskatīju.
17 Netaisnā dzerokļus es sadragāju,
no zobiem tam izrāvu laupījumu.
18 Teicu: vecumā nomiršu es,
kā smilšu būs manu dienu,
19 manas saknes ūdenī sniedzas,
rasa nakšņo man zaros,
20 mans gods allaž jauns,
uzvilkts loks man rokā.
21 Manī klausījās visi un gaidīja,
klusējot mana padoma cietās.
22 Kad biju runājis, tie mitējās! –
pār tiem ritēja mani vārdi.
23 Kā lietu tie gaidīja mani,
kā pavasara negaisā pleta muti,
24 kad uzsmaidīju, tie pat neticēja,
baidījās aptumšot manu vaigu.
25 Es tiem rādīju ceļu,
kā ķēniņš sēdēju pulka vidū,
kā bēdīgo mierinātājs.
Ījabs par savu agrāko godību…
1 Ījabs turpināja savu runu, sacīdams:
2 “Kaut es būtu kā senos mēnešos,
kā dienās, kad Dievs mani sargāja,
3 iededza savu gaismekli virs manas galvas,
viņa gaismā es staigāju tumsā!
4 Kad man bija ražas laiks
un pār manu telti Dieva padoms,
5 kad vēl Visuvarenais bija ar mani
un mani bērni ap mani,
6 kad mazgājās pienā mani soļi
un pat klints man izverda eļļu!
7 Kad iznācu pilsētas vārtos,
kad laukumā iznācu sēdēt,
8 puiši redzēja mani un slēpās,
vecie cēlās un palika stāvam,
9 augstmaņi mitējās runāt
un plaukstu lika uz mutes,
10 apklusa diženo balsis,
mēle tiem lipa pie aukslējām.
11 Ļaudis dzirdēja un slavēja mani,
ļaudis redzēja un godāja mani!
12 Es glābu nabagu, kas brēc,
bāreni, kam palīga nav,
13 kas postā, svētīja mani,
atraitnes sirdi es ielīksmoju.
14 Taisnībā tērpos, tā ģērba mani,
kā galvauts un mētelis bija mans spriedums,
15 aklajam es biju acis,
un klibajam kājas es biju.
16 Tēvs es biju nabagiem,
un svešo sūdzības es izskatīju.
17 Netaisnā dzerokļus es sadragāju,
no zobiem tam izrāvu laupījumu.
18 Teicu: vecumā nomiršu es,
kā smilšu būs manu dienu,
19 manas saknes ūdenī sniedzas,
rasa nakšņo man zaros,
20 mans gods allaž jauns,
uzvilkts loks man rokā.
21 Manī klausījās visi un gaidīja,
klusējot mana padoma cietās.
22 Kad biju runājis, tie mitējās! –
pār tiem ritēja mani vārdi.
23 Kā lietu tie gaidīja mani,
kā pavasara negaisā pleta muti,
24 kad uzsmaidīju, tie pat neticēja,
baidījās aptumšot manu vaigu.
25 Es tiem rādīju ceļu,
kā ķēniņš sēdēju pulka vidū,
kā bēdīgo mierinātājs.
