Ījabs pastāv uz savu nevainību
1 Ījabs atbildēja, sacīdams:
2 “Daudz ko tādu jau esmu dzirdējis!
Nelāgi mierinātāji jūs!
3 Vai vēja vārdiem nāks gals?
Kas tevi spiež, ka tu tā runā?
4 Es teiktu to pašu, ko jūs,
ja jūsu dvēselēm būtu kā manai –
es rindotu pret jums vārdus
un šūpotu pret jums galvu,
5 jūs spēcinātu ar savu muti,
vārstīgām lūpām jūs spirdzinātu!
6 Kad runāju, manas sāpes nerimst,
kad apklustu – vai tās nostāj?
7 Patiesi, nu izvārdzinājis viņš mani!
Izputinājis visu manu namu!
8 Tu mani grāb – jau tas pret mani!
Mans kārnums ceļas man liecināt tieši vaigā!
9 Viņa dusmas plēš mani un vajā,
viņš griež zobus uz mani,
mans pretinieks zibina acis uz mani.
10 Atpletuši pret mani mutes,
tie paļādami sit mani vaigā,
pret mani tie sapulcējušies.
11 Dievs mani nodevis kaušļu baram
un ļaundaru rokās iegrūdis mani.
12 Mierā es mitu, viņš mani satrieca,
pie kakla saķēris dauzīja mani,
viņš nolika mani par mērķi sev,
13 apstāja viņa strēlnieki mani,
viņš šķeļ man nieres un netaupa,
viņš izlej zemē manu žulti,
14 viņš ielauž manī plaisu pēc plaisas,
kā spēkavīrs viņš skrien pret mani!
15 Apšuvos maisu ap savu ādu
un pīšļos iedūru savu ragu,
16 vaigs man sarkans no raudām,
uz maniem plakstiem nāves ēna –
17 kaut netaisnības nav manā plaukstā
un mana lūgšana šķīsta!
18 Zeme, neapsedz manas asinis,
lai manas vaimanas neapslāpst!
19 Jau mans Liecinieks, redzi, debesīs
un mans Galvinieks augstumos,
20 apsmej mani paša draugi –
pēc Dieva raud manas acis!
21 Viņš lai izspriež starp vīru un Dievu,
starp cilvēka dēlu un viņa tuvāko!
22 Paies noliktie gadi –
došos tai ceļā, kas atpakaļ neved!
Ījabs pastāv uz savu nevainību
1 Ījabs atbildēja, sacīdams:
2 “Daudz ko tādu jau esmu dzirdējis!
Nelāgi mierinātāji jūs!
3 Vai vēja vārdiem nāks gals?
Kas tevi spiež, ka tu tā runā?
4 Es teiktu to pašu, ko jūs,
ja jūsu dvēselēm būtu kā manai –
es rindotu pret jums vārdus
un šūpotu pret jums galvu,
5 jūs spēcinātu ar savu muti,
vārstīgām lūpām jūs spirdzinātu!
6 Kad runāju, manas sāpes nerimst,
kad apklustu – vai tās nostāj?
7 Patiesi, nu izvārdzinājis viņš mani!
Izputinājis visu manu namu!
8 Tu mani grāb – jau tas pret mani!
Mans kārnums ceļas man liecināt tieši vaigā!
9 Viņa dusmas plēš mani un vajā,
viņš griež zobus uz mani,
mans pretinieks zibina acis uz mani.
10 Atpletuši pret mani mutes,
tie paļādami sit mani vaigā,
pret mani tie sapulcējušies.
11 Dievs mani nodevis kaušļu baram
un ļaundaru rokās iegrūdis mani.
12 Mierā es mitu, viņš mani satrieca,
pie kakla saķēris dauzīja mani,
viņš nolika mani par mērķi sev,
13 apstāja viņa strēlnieki mani,
viņš šķeļ man nieres un netaupa,
viņš izlej zemē manu žulti,
14 viņš ielauž manī plaisu pēc plaisas,
kā spēkavīrs viņš skrien pret mani!
15 Apšuvos maisu ap savu ādu
un pīšļos iedūru savu ragu,
16 vaigs man sarkans no raudām,
uz maniem plakstiem nāves ēna –
17 kaut netaisnības nav manā plaukstā
un mana lūgšana šķīsta!
18 Zeme, neapsedz manas asinis,
lai manas vaimanas neapslāpst!
19 Jau mans Liecinieks, redzi, debesīs
un mans Galvinieks augstumos,
20 apsmej mani paša draugi –
pēc Dieva raud manas acis!
21 Viņš lai izspriež starp vīru un Dievu,
starp cilvēka dēlu un viņa tuvāko!
22 Paies noliktie gadi –
došos tai ceļā, kas atpakaļ neved!
