Jeruzālemes bezdievība
1 Klīstiet pa Jeruzālemes ielām,
jel raugiet un ziniet! –
Meklējiet laukumos,
vai vēl kādu atradīsiet!?
Ja tur ir kāds,
kas dara tiesu un meklē taisnību,
tad es tev piedošu!
2 Ja arī tie teiks:
dzīvs Kungs! –
būs melīgi zvērējuši!
3 Kungs, vai tavas acis neredz patiesību?
Tu viņus sit,
bet tie nebīstas,
tu dari tiem galu,
bet tie liedzas laboties, –
cietāk par klinti
nocietinājuši savas sejas,
liedzas atgriezties.
4 Es teicu:
tie taču niekkalbji,
jo nezina Kunga ceļu,
sava Dieva tiesu.
5 Es iešu pie stiprajiem
un runāšu ar tiem,
tie zinās Kunga ceļu,
sava Dieva tiesu! –
Kā vieni, tā otri
jūgu salauzuši
un saites sarāvuši!
6 Tādēļ tos aprīs
biezokņu lauva,
klajumu vilks
tos saplēsīs,
leopards viņu pilsētām uzglūn, –
kas iznāks – to saplosīs,
jo tiem grēku daudz,
un liela to atkrišana!
7 “Kā lai piedodu tev?
Tavi dēli mani ir atmetuši
un zvērējuši tiem,
kas pat nav dievi!
Es viņus baroju,
bet tie pārkāpa laulību
un bariem slāja uz mauku māju!
8 Kā vaisli un baroti zirgi
tie zviedz pēc sava tuvākā sievas!
9 Vai tādus lai atstāju mierā? –
saka Kungs,
vai tādai tautai
lai es neatriebju pats?
10 Kāpiet viņas vīnadārzos
un graujiet tos,
tik neizpostiet pavisam!
Izraujiet viņas stīgas,
jo tās nepieder Kungam!
11 Jo viltin pievīlis mani
Israēla nams un Jūdas nams,
saka Kungs,
12 tie noliedz Kungu
un saka: tas nav viņš!
Pār mums nenāks ļaunums,
ne badu, ne zobenu
mēs neredzēsim. –
13 Pravieši ķers vēju,
un vārda tiem nebūs –
tā tiem tiks darīts!”
Sprieduma vēstījums
14 Nu saka Kungs,
Pulku Dievs:
“Tādēļ ka jūs tā teicāt,
redzi, es likšu savus vārdus
tavā mutē kā uguni,
un šo tautu par malku,
lai uguns tos aprij!
15 Redzi, Israēla nams,
es uzsūtīšu
tev tautu no tālienes,
saka Kungs,
tā ir sīksta tauta,
tā ir sena tauta,
tās mēli tu nezini,
un, ko tie saka,
tu nesaproti.
16 Viņu bultu maks
ir kā atvērts kaps,
viņi visi ir varoņi!
17 Tie aprīs tavus graudus un maizi,
aprīs tavus dēlus un meitas,
aprīs tavas avis un vēršus,
aprīs tavus vīģes kokus un vīnakokus,
tavas nocietinātās pilsētas,
uz ko tu paļaujies,
tie sagraus ar zobenu.
18 Bet pat tajās dienās, saka Kungs, es tevi nenobeigšu pavisam! 19 Un, kad tie prasīs: kādēļ Kungs, mūsu Dievs, mums visu to darīja? – saki tiem: kā jūs atmetāt mani un savā zemē kalpojāt svešiem dieviem, tā jūs kalposiet svešiniekiem zemē, kas nebūs jūsu!”
20 Stāstiet to Jēkaba namam
un vēstījiet Jūdā:
21 “Klausies nu,
muļķu un bezsiržu tauta,
jums ir acis,
bet jūs neredzat,
jums ir ausis,
bet jūs nedzirdat!
22 Vai manis jūs nebīstaties,
saka Kungs,
vai nedrebat manā priekšā?
Es liku smiltis par robežu jūrai –
mūžīgu šķērsli, kam netikt pāri!
Tā gan sitas, bet nevar,
krāc viļņus, bet pāri netiek!
23 Šai tautai bija
spītīga un iecirtīga sirds,
tā novērsās un aizgāja prom.
24 Tie neteica savās sirdīs:
lai bīstamies Kunga,
mūsu Dieva,
kas mums laikā dod
lietu, lītavas un rasu
un īstajā reizē
rūpē mums ražu.
25 To jums atņēma jūsu vainas,
un jūsu grēki liedza jums labu!
26 Jo manā tautā atradās ļaundari,
tie glūn un liecas
kā putnu ķērāji,
tie lamatas izliek
un cilvēkus ķer.
27 Kā būrī pilns putnu,
tā viņu mājās pilns laupījuma,
tie tapuši lieli un bagāti,
28 tie treknumā ļum,
pārplūst no ļaundarības,
taisnu tiesu tie nespriež,
bāreņiem tiesā nepalīdz,
nabagu taisnību neaizstāv.
29 Vai tādēļ lai tos atstāju mierā? –
saka Kungs,
vai tādai tautai
lai es neatriebju pats?”
30 Šausmas un šaušalas
notikušas uz zemes –
31 pravieši pravieto melus,
priesteri valda, kā tīk,
un manai tautai tas tīk!
Ko darīsiet, kad nāks gals?
Jeruzālemes bezdievība
1 Klīstiet pa Jeruzālemes ielām,
jel raugiet un ziniet! –
Meklējiet laukumos,
vai vēl kādu atradīsiet!?
Ja tur ir kāds,
kas dara tiesu un meklē taisnību,
tad es tev piedošu!
2 Ja arī tie teiks:
dzīvs Kungs! –
būs melīgi zvērējuši!
3 Kungs, vai tavas acis neredz patiesību?
Tu viņus sit,
bet tie nebīstas,
tu dari tiem galu,
bet tie liedzas laboties, –
cietāk par klinti
nocietinājuši savas sejas,
liedzas atgriezties.
4 Es teicu:
tie taču niekkalbji,
jo nezina Kunga ceļu,
sava Dieva tiesu.
5 Es iešu pie stiprajiem
un runāšu ar tiem,
tie zinās Kunga ceļu,
sava Dieva tiesu! –
Kā vieni, tā otri
jūgu salauzuši
un saites sarāvuši!
6 Tādēļ tos aprīs
biezokņu lauva,
klajumu vilks
tos saplēsīs,
leopards viņu pilsētām uzglūn, –
kas iznāks – to saplosīs,
jo tiem grēku daudz,
un liela to atkrišana!
7 “Kā lai piedodu tev?
Tavi dēli mani ir atmetuši
un zvērējuši tiem,
kas pat nav dievi!
Es viņus baroju,
bet tie pārkāpa laulību
un bariem slāja uz mauku māju!
8 Kā vaisli un baroti zirgi
tie zviedz pēc sava tuvākā sievas!
9 Vai tādus lai atstāju mierā? –
saka Kungs,
vai tādai tautai
lai es neatriebju pats?
10 Kāpiet viņas vīnadārzos
un graujiet tos,
tik neizpostiet pavisam!
Izraujiet viņas stīgas,
jo tās nepieder Kungam!
11 Jo viltin pievīlis mani
Israēla nams un Jūdas nams,
saka Kungs,
12 tie noliedz Kungu
un saka: tas nav viņš!
Pār mums nenāks ļaunums,
ne badu, ne zobenu
mēs neredzēsim. –
13 Pravieši ķers vēju,
un vārda tiem nebūs –
tā tiem tiks darīts!”
Sprieduma vēstījums
14 Nu saka Kungs,
Pulku Dievs:
“Tādēļ ka jūs tā teicāt,
redzi, es likšu savus vārdus
tavā mutē kā uguni,
un šo tautu par malku,
lai uguns tos aprij!
15 Redzi, Israēla nams,
es uzsūtīšu
tev tautu no tālienes,
saka Kungs,
tā ir sīksta tauta,
tā ir sena tauta,
tās mēli tu nezini,
un, ko tie saka,
tu nesaproti.
16 Viņu bultu maks
ir kā atvērts kaps,
viņi visi ir varoņi!
17 Tie aprīs tavus graudus un maizi,
aprīs tavus dēlus un meitas,
aprīs tavas avis un vēršus,
aprīs tavus vīģes kokus un vīnakokus,
tavas nocietinātās pilsētas,
uz ko tu paļaujies,
tie sagraus ar zobenu.
18 Bet pat tajās dienās, saka Kungs, es tevi nenobeigšu pavisam! 19 Un, kad tie prasīs: kādēļ Kungs, mūsu Dievs, mums visu to darīja? – saki tiem: kā jūs atmetāt mani un savā zemē kalpojāt svešiem dieviem, tā jūs kalposiet svešiniekiem zemē, kas nebūs jūsu!”
20 Stāstiet to Jēkaba namam
un vēstījiet Jūdā:
21 “Klausies nu,
muļķu un bezsiržu tauta,
jums ir acis,
bet jūs neredzat,
jums ir ausis,
bet jūs nedzirdat!
22 Vai manis jūs nebīstaties,
saka Kungs,
vai nedrebat manā priekšā?
Es liku smiltis par robežu jūrai –
mūžīgu šķērsli, kam netikt pāri!
Tā gan sitas, bet nevar,
krāc viļņus, bet pāri netiek!
23 Šai tautai bija
spītīga un iecirtīga sirds,
tā novērsās un aizgāja prom.
24 Tie neteica savās sirdīs:
lai bīstamies Kunga,
mūsu Dieva,
kas mums laikā dod
lietu, lītavas un rasu
un īstajā reizē
rūpē mums ražu.
25 To jums atņēma jūsu vainas,
un jūsu grēki liedza jums labu!
26 Jo manā tautā atradās ļaundari,
tie glūn un liecas
kā putnu ķērāji,
tie lamatas izliek
un cilvēkus ķer.
27 Kā būrī pilns putnu,
tā viņu mājās pilns laupījuma,
tie tapuši lieli un bagāti,
28 tie treknumā ļum,
pārplūst no ļaundarības,
taisnu tiesu tie nespriež,
bāreņiem tiesā nepalīdz,
nabagu taisnību neaizstāv.
29 Vai tādēļ lai tos atstāju mierā? –
saka Kungs,
vai tādai tautai
lai es neatriebju pats?”
30 Šausmas un šaušalas
notikušas uz zemes –
31 pravieši pravieto melus,
priesteri valda, kā tīk,
un manai tautai tas tīk!
Ko darīsiet, kad nāks gals?
