Dieva atmaksas diena
1 Kas tur nāk no Edomas,
no Bocras sarkanās drānās?
Stalts savā ģērbā,
dižens savā varenā spēkā!
“Es runāju taisnību,
man ir glābšanas vara!”
2 Kādēļ tavas drānas ir sarkanas
un tavs ģērbs kā vīnspaida minējam?
3 “Viens pats es minu vīnspaidu,
nevienas tautas pie manis nebija!
Savās dusmās es tās mīdīju,
savā niknumā es tās šķaidīju!
Tās nošķieda dzīvības sulām manas drānas,
visu manu ģērbu tās notraipīja,
4 jo atriebes diena bija man sirdī
un izpirkšanas gads bija pienācis!
5 Es lūkoju, bet palīga nebija,
es raudzīju, bet nebija neviena,
kas pabalstītu, –
mans elkonis man palīdzēja,
un manas dusmas mani balstīja!
6 Savās dusmās es saminu tautas,
piedzirdīju tās savā niknumā
un izlēju pār zemi to dzīvības sulas!”
Dieva žēlastības piemiņa
7 Es pieminēšu Kunga žēlastību
un slavēšu Kungu –
par visu, ko mums piešķīris Kungs,
par lielo laipnību Israēla namam,
ko viņš tam rādījis savā žēlsirdībā,
savā dižajā žēlastībā!
8 Viņš sacīja:
“Tiešām viņi ir mana tauta,
mani dēli, kas nepievils!”
Un viņš kļuva to glābējs.
9 Postā viņš tos neapspieda,
un viņa sūtītais eņģelis tos glāba,
savā mīlestībā un maigumā
viņš tos izpirka,
viņš balstīja tos un nesa
kopš mūžsenām dienām!
10 Bet tie dumpoja
un apkaitināja viņa Svēto Garu,
tādēļ viņš vērtās tiem par naidnieku
un sāka pret tiem karu.
11 Tad atcerējās viņa tauta
senlaiku dienas un Mozu!
Kurš ir tas, kas pārveda jūrai,
kur ir ganāmpulka gans?
Kur viņš, kas tiem deva
savu Svēto Garu,
12 kurš veda Mozu pie labās rokas,
pie sava diženā elkoņa,
kurš tiem priekšā pāršķēla jūru,
lai uz mūžiem sev celtu slavu,
13 kurš tos vadīja cauri dzelmei
kā zirgus caur tuksnesi,
ka tie neklupa?
14 Kā lopus, kas ielejā nokāpj,
tā viņus pie manis vadīja
uz mierīgu vietu,
tā tu vadīji savu tautu,
lai darītu sev dižu slavu!
Grēku nožēlas lūgšana
15 Raugies no debesīm un skati
no sava svētā un dižā mājokļa –
kur tavs niknums un varenums?!
Tava sirds degsme
un tava žēlsirdība atturas no manis!
16 Tu gan esi mūsu Tēvs –
taču Ābrahāms mūs nepazīst,
un Israēls mūs nepagodā –
tu, Kungs, esi mūsu Tēvs,
jau no senlaikiem mēs tevi saucam
par savu Izpircēju!
17 Kungs, kādēļ tu maldini mūs
no saviem ceļiem,
kādēļ nocietini mums sirdis,
ka mēs tevis nebīstamies –
nāc atpakaļ savu kalpu dēļ,
cilšu dēļ, kas ir tavs mantojums!
18 Tikai īsu mirkli
tavai svētajai tautai kaut kas piederējis –
mūsu naidnieki tavu svētumu nomīdīja!
19 Nu mēs esam kļuvuši tādi,
it kā nemūžam
tu pār mums nebūtu valdījis,
it kā mēs nebūtu saukti
tavā svētajā vārdā –
kaut tu pāršķeltu debesis
un nonāktu zemē,
un tavā priekšā kalni līgotos!
Dieva atmaksas diena
1 Kas tur nāk no Edomas,
no Bocras sarkanās drānās?
Stalts savā ģērbā,
dižens savā varenā spēkā!
“Es runāju taisnību,
man ir glābšanas vara!”
2 Kādēļ tavas drānas ir sarkanas
un tavs ģērbs kā vīnspaida minējam?
3 “Viens pats es minu vīnspaidu,
nevienas tautas pie manis nebija!
Savās dusmās es tās mīdīju,
savā niknumā es tās šķaidīju!
Tās nošķieda dzīvības sulām manas drānas,
visu manu ģērbu tās notraipīja,
4 jo atriebes diena bija man sirdī
un izpirkšanas gads bija pienācis!
5 Es lūkoju, bet palīga nebija,
es raudzīju, bet nebija neviena,
kas pabalstītu, –
mans elkonis man palīdzēja,
un manas dusmas mani balstīja!
6 Savās dusmās es saminu tautas,
piedzirdīju tās savā niknumā
un izlēju pār zemi to dzīvības sulas!”
Dieva žēlastības piemiņa
7 Es pieminēšu Kunga žēlastību
un slavēšu Kungu –
par visu, ko mums piešķīris Kungs,
par lielo laipnību Israēla namam,
ko viņš tam rādījis savā žēlsirdībā,
savā dižajā žēlastībā!
8 Viņš sacīja:
“Tiešām viņi ir mana tauta,
mani dēli, kas nepievils!”
Un viņš kļuva to glābējs.
9 Postā viņš tos neapspieda,
un viņa sūtītais eņģelis tos glāba,
savā mīlestībā un maigumā
viņš tos izpirka,
viņš balstīja tos un nesa
kopš mūžsenām dienām!
10 Bet tie dumpoja
un apkaitināja viņa Svēto Garu,
tādēļ viņš vērtās tiem par naidnieku
un sāka pret tiem karu.
11 Tad atcerējās viņa tauta
senlaiku dienas un Mozu!
Kurš ir tas, kas pārveda jūrai,
kur ir ganāmpulka gans?
Kur viņš, kas tiem deva
savu Svēto Garu,
12 kurš veda Mozu pie labās rokas,
pie sava diženā elkoņa,
kurš tiem priekšā pāršķēla jūru,
lai uz mūžiem sev celtu slavu,
13 kurš tos vadīja cauri dzelmei
kā zirgus caur tuksnesi,
ka tie neklupa?
14 Kā lopus, kas ielejā nokāpj,
tā viņus pie manis vadīja
uz mierīgu vietu,
tā tu vadīji savu tautu,
lai darītu sev dižu slavu!
Grēku nožēlas lūgšana
15 Raugies no debesīm un skati
no sava svētā un dižā mājokļa –
kur tavs niknums un varenums?!
Tava sirds degsme
un tava žēlsirdība atturas no manis!
16 Tu gan esi mūsu Tēvs –
taču Ābrahāms mūs nepazīst,
un Israēls mūs nepagodā –
tu, Kungs, esi mūsu Tēvs,
jau no senlaikiem mēs tevi saucam
par savu Izpircēju!
17 Kungs, kādēļ tu maldini mūs
no saviem ceļiem,
kādēļ nocietini mums sirdis,
ka mēs tevis nebīstamies –
nāc atpakaļ savu kalpu dēļ,
cilšu dēļ, kas ir tavs mantojums!
18 Tikai īsu mirkli
tavai svētajai tautai kaut kas piederējis –
mūsu naidnieki tavu svētumu nomīdīja!
19 Nu mēs esam kļuvuši tādi,
it kā nemūžam
tu pār mums nebūtu valdījis,
it kā mēs nebūtu saukti
tavā svētajā vārdā –
kaut tu pāršķeltu debesis
un nonāktu zemē,
un tavā priekšā kalni līgotos!
