Jesajas redzējums templī
(Sal. Ech 1:4–28)1 Tajā gadā, kad nomira ķēniņš Uzijāhu, es redzēju Kungu sēžam augstā un dižā tronī, un viņa tērpa krokas piepildīja templi. 2 Un virs tā stāv serafi – katram ir seši spārni, ar diviem tie aizsedz seju, ar diviem klāj kājas, un ar diviem tie lido! 3 Un tie sauc: “Svēts, svēts, svēts Pulku Kungs – visa zeme pilna viņa godības!” 4 Sliekšņu pamati trīcēja no saucēja balss, un nams pildījās dūmiem. 5 Un es teicu:
“Vai! man – pagalam es,
jo man nešķīstas lūpas
un mītu tautā, kam nešķīstas lūpas, –
bet manas acis nu skatījušas Ķēniņu, Pulku Kungu!”
6 Tad man pielidoja viens serafs, un rokā tam bija kvēlojoša ogle, ko tas ar knaiblēm bija paņēmis no altāra. 7 Viņš pieskārās manai mutei un teica:
“Redzi, tā pieskaras tavām lūpām –
noņemta tava vaina,
apklāts tavs grēks!”
8 Un es dzirdēju Kungu sakām:
“Kuru lai es sūtu? Kurš ies un runās par mums?”
Tad teicu: “Es te, sūti mani!”
9 Un viņš teica:
“Ej un tā saki tautai:
dzirdēt jūs dzirdat, bet nesaprotat,
redzēt jūs redzat, bet nesajēdzat!
10 Tauka šai tautai sirds,
ausis tiem biezas, acis salipušas,
ar acīm tie neredz,
ar ausīm tie nedzird,
ar sirdi tie nesaprot –
neatgriežas un dziedēties negrib!”
11 Un es teicu: “Cik ilgi, Kungs?!”
Un viņš teica: “Līdz viss būs izdeldēts –
pilsētās ne iemītnieka,
mājās ne cilvēka,
un zeme izdeldēta kā postaža!
12 Kungs cilvēkus padzīs,
un zeme pagalam būs pamesta,
13 kaut desmitā daļa būs atlikusi,
tā atkal tiks izsvelta
kā terebinte, kā ozols,
līdz celmam nocirsta –
tomēr svēta sēkla šis celms!”
Jesajas redzējums templī
(Sal. Ech 1:4–28)1 Tajā gadā, kad nomira ķēniņš Uzijāhu, es redzēju Kungu sēžam augstā un dižā tronī, un viņa tērpa krokas piepildīja templi. 2 Un virs tā stāv serafi – katram ir seši spārni, ar diviem tie aizsedz seju, ar diviem klāj kājas, un ar diviem tie lido! 3 Un tie sauc: “Svēts, svēts, svēts Pulku Kungs – visa zeme pilna viņa godības!” 4 Sliekšņu pamati trīcēja no saucēja balss, un nams pildījās dūmiem. 5 Un es teicu:
“Vai! man – pagalam es,
jo man nešķīstas lūpas
un mītu tautā, kam nešķīstas lūpas, –
bet manas acis nu skatījušas Ķēniņu, Pulku Kungu!”
6 Tad man pielidoja viens serafs, un rokā tam bija kvēlojoša ogle, ko tas ar knaiblēm bija paņēmis no altāra. 7 Viņš pieskārās manai mutei un teica:
“Redzi, tā pieskaras tavām lūpām –
noņemta tava vaina,
apklāts tavs grēks!”
8 Un es dzirdēju Kungu sakām:
“Kuru lai es sūtu? Kurš ies un runās par mums?”
Tad teicu: “Es te, sūti mani!”
9 Un viņš teica:
“Ej un tā saki tautai:
dzirdēt jūs dzirdat, bet nesaprotat,
redzēt jūs redzat, bet nesajēdzat!
10 Tauka šai tautai sirds,
ausis tiem biezas, acis salipušas,
ar acīm tie neredz,
ar ausīm tie nedzird,
ar sirdi tie nesaprot –
neatgriežas un dziedēties negrib!”
11 Un es teicu: “Cik ilgi, Kungs?!”
Un viņš teica: “Līdz viss būs izdeldēts –
pilsētās ne iemītnieka,
mājās ne cilvēka,
un zeme izdeldēta kā postaža!
12 Kungs cilvēkus padzīs,
un zeme pagalam būs pamesta,
13 kaut desmitā daļa būs atlikusi,
tā atkal tiks izsvelta
kā terebinte, kā ozols,
līdz celmam nocirsta –
tomēr svēta sēkla šis celms!”
