Dievs, Radītājs un Pestītājs
1 Klausies šo, Jēkaba nams,
kas saukts Israēla vārdā,
kas no Jūdas ūdeņiem nācis,
kas zvēr Kunga vārdā
un piesauc Israēla Dievu –
ne ar patiesību un ne ar taisnību!
2 Jo tevi sauc svētās pilsētas vārdā
un dēvē pēc Israēla Dieva –
Pulku Kungs ir viņa vārds!
3 “Jau kopš senatnes es to esmu teicis,
no manas mutes tas nācis,
es esmu to daudzinājis –
piepeši es darīju to, un tas notika!
4 Tā kā jau zināju, ka esi tiepīgs,
ka tev kakls kā dzelzs dzīslas
un piere no vara,
5 es jau kopš senatnes tev stāstīju,
jau iepriekš liku, lai pasaka tev,
ka tu neteiktu: mans elks to paveica,
mans tēls un mans lējums to pavēlēja! –
6 Tu dzirdēji, vēroji šo visu,
bet nu negribi to atzīt?! –
Tagad es tev pasludinu ko jaunu,
apslēptas lietas, ko tu nezināji!
7 Nupat tas darīts, neba sen,
gandrīz vai šodien –
bet jūs to nebijāt dzirdējuši
un nevarat sacīt:
re, es jau to zināju! –
8 Ne tu dzirdēji, ne tu zināji,
jau sen tavas ausis ir ciet,
es zinu –
krāptin tu krāpies,
kopš klēpja jau noziedzies –
tā saka par tevi!
9 Sava vārda dēļ
es gausinu dusmas,
savas slavas dēļ
es ciešos ar tevi,
lai man nav tevi jāiznīdē!
10 Redzi, es šķīstīju tevi,
bet ne kā sudrabu,
es tevi kausēdams pārbaudīju
ciešanu krāsnī!
11 Pats sevis, pats sevis dēļ es to darīju,
jo kādēļ man sagānīties, –
savu godu es citam nedošu!
12 Klausies mani, Jēkab,
un tu, Israēl, ko es esmu aicinājis:
es esmu tas –
es esmu pirmais,
es esmu pēdējais!
13 Mana roka tā bija,
kas lika pamatus zemei,
mana labā roka
izpleta debesis,
es uzsaucu to pulkiem,
un tie sastājās!
14 Pulcējieties visi un klausieties,
kurš cits ko tādu jau teicis?
Bet Kungs mīl šo,
viņš Bābelei darīs, ko gribēs,
un viņa elkonis – kaldiešiem!
15 Es! – es runāju un viņu saucu,
es atvedu viņu,
lai viņam sokas gaitas!
16 Nāciet pie manis, klausieties šo –
nemūžam es neesmu runājis paslepen,
kad tas notika, es jau tur biju –
un tagad Kungs Dievs
sūta mani un savu Garu!”
17 Tā saka Kungs,
tavs Izpircējs, Israēla Svētais:
“Es esmu Kungs, tavs Dievs,
kas tevi māca, lai tev sokas,
kas ved tevi pa ceļu, kur jāiet!
18 Kaut tu būtu klausījis maniem baušļiem,
tad tavs miers būtu kā upe
un tava taisnība kā jūras viļņi,
19 tavu pēcnācēju būtu kā smilšu
un pēcteču, kas no taviem gurniem nāk,
kā smilšu graudu –
viņu vārds netiktu nīdēts un nīcināts
no tiem, kas manā priekšā!”
20 Prom no Bābeles!
Bēdz no Kaldejas!
Ar gavilēm stāsti un vēstī,
lai aiziet līdz zemes malām,
saki: Kungs izpircis
savu kalpu Jēkabu!
21 Tiem tuksnesī aizvestiem neslāpa,
no klints viņš tiem ūdeni plūdināja,
viņš pāršķēla klinti, un izšļācās ūdens!
22 “Nav miera,”
tā saka Kungs, “ļaundariem!”
Dievs, Radītājs un Pestītājs
1 Klausies šo, Jēkaba nams,
kas saukts Israēla vārdā,
kas no Jūdas ūdeņiem nācis,
kas zvēr Kunga vārdā
un piesauc Israēla Dievu –
ne ar patiesību un ne ar taisnību!
2 Jo tevi sauc svētās pilsētas vārdā
un dēvē pēc Israēla Dieva –
Pulku Kungs ir viņa vārds!
3 “Jau kopš senatnes es to esmu teicis,
no manas mutes tas nācis,
es esmu to daudzinājis –
piepeši es darīju to, un tas notika!
4 Tā kā jau zināju, ka esi tiepīgs,
ka tev kakls kā dzelzs dzīslas
un piere no vara,
5 es jau kopš senatnes tev stāstīju,
jau iepriekš liku, lai pasaka tev,
ka tu neteiktu: mans elks to paveica,
mans tēls un mans lējums to pavēlēja! –
6 Tu dzirdēji, vēroji šo visu,
bet nu negribi to atzīt?! –
Tagad es tev pasludinu ko jaunu,
apslēptas lietas, ko tu nezināji!
7 Nupat tas darīts, neba sen,
gandrīz vai šodien –
bet jūs to nebijāt dzirdējuši
un nevarat sacīt:
re, es jau to zināju! –
8 Ne tu dzirdēji, ne tu zināji,
jau sen tavas ausis ir ciet,
es zinu –
krāptin tu krāpies,
kopš klēpja jau noziedzies –
tā saka par tevi!
9 Sava vārda dēļ
es gausinu dusmas,
savas slavas dēļ
es ciešos ar tevi,
lai man nav tevi jāiznīdē!
10 Redzi, es šķīstīju tevi,
bet ne kā sudrabu,
es tevi kausēdams pārbaudīju
ciešanu krāsnī!
11 Pats sevis, pats sevis dēļ es to darīju,
jo kādēļ man sagānīties, –
savu godu es citam nedošu!
12 Klausies mani, Jēkab,
un tu, Israēl, ko es esmu aicinājis:
es esmu tas –
es esmu pirmais,
es esmu pēdējais!
13 Mana roka tā bija,
kas lika pamatus zemei,
mana labā roka
izpleta debesis,
es uzsaucu to pulkiem,
un tie sastājās!
14 Pulcējieties visi un klausieties,
kurš cits ko tādu jau teicis?
Bet Kungs mīl šo,
viņš Bābelei darīs, ko gribēs,
un viņa elkonis – kaldiešiem!
15 Es! – es runāju un viņu saucu,
es atvedu viņu,
lai viņam sokas gaitas!
16 Nāciet pie manis, klausieties šo –
nemūžam es neesmu runājis paslepen,
kad tas notika, es jau tur biju –
un tagad Kungs Dievs
sūta mani un savu Garu!”
17 Tā saka Kungs,
tavs Izpircējs, Israēla Svētais:
“Es esmu Kungs, tavs Dievs,
kas tevi māca, lai tev sokas,
kas ved tevi pa ceļu, kur jāiet!
18 Kaut tu būtu klausījis maniem baušļiem,
tad tavs miers būtu kā upe
un tava taisnība kā jūras viļņi,
19 tavu pēcnācēju būtu kā smilšu
un pēcteču, kas no taviem gurniem nāk,
kā smilšu graudu –
viņu vārds netiktu nīdēts un nīcināts
no tiem, kas manā priekšā!”
20 Prom no Bābeles!
Bēdz no Kaldejas!
Ar gavilēm stāsti un vēstī,
lai aiziet līdz zemes malām,
saki: Kungs izpircis
savu kalpu Jēkabu!
21 Tiem tuksnesī aizvestiem neslāpa,
no klints viņš tiem ūdeni plūdināja,
viņš pāršķēla klinti, un izšļācās ūdens!
22 “Nav miera,”
tā saka Kungs, “ļaundariem!”
