Kunga vēstījums Jeruzālemei un Jūdai
1 Taču, redziet, Kungs, Pulku Kungs,
atņems Jeruzālemei un Jūdai
gan balstu, gan pabalstu –
maizes balstu
un ūdens pabalstu,
2 spēkavīru un karavīru,
tiesnesi, pravieti, pareģi, vecajo,
3 virsnieku pār piecdesmit
un godājamu vīru,
padomdevēju, namdaru vadoni
un apvārdotāju!
4 Tiem par vadoņiem es iecelšu zēnus,
kā sagribēs, tā valdīs pār tiem!
5 Tautā viens nomāks otru
un ikviens savu tuvāko,
zēns bruks virsū vecam
un nejēga godājamam!
6 Tad vīrs tvers brāli
sava tēva namā:
tev drānas – tu vadonis mums!
Šis grausts nu tavā ziņā!
7 Bet todien viņš atbildēs:
es neesmu dziedētājs,
man mājā maizes un drānu nav,
nelieciet mani par vadoni tautai! –
8 jo klupusi Jeruzāleme
un kritusi Jūda,
to mēles un darbi pret Kungu –
tie viņa godībai spītē.
9 To iecirtīgie ģīmji liecina paši par sevi,
kā Sodoma tie stāsta savus grēkus un neslēpj, –
vai! viņu dvēselēm –
paši sev ļaunu dara!
10 Sakiet taisnajam, lai tam ir labi,
jo tas baudīs sava darba augļus!
11 Vai! ļaundarim – slikti tam,
ko darījis, tiks atdarīts pašam!
12 Manai tautai par vadoņiem zīdaiņi,
sievas valda pār to!
Mana tauta, tavi vadoņi maldina tevi
un jauc tavus ceļus!
13 Kungs, nostājies tiesāt tautu,
stājies, lai spriestu pār tautām!
14 Kungs sāk tiesāties
ar savas tautas vecajiem un vadoņiem:
kā uguns jūs aprijāt vīnadārzu,
kas nabagiem nolaupīts – tas jūsu namos!
15 Kādēļ jūs apspiežat manu tautu
un nabagiem darāt pāri? –
saka Kungs, Pulku Kungs.
16 Un Kungs teica:
tādēļ ka Ciānas meitas ir lepnas,
staigā izslietiem kakliem,
mirdzina acīm,
staigā, iedamas gorās,
sīkiem solīšiem žvadzina,
17 noskūs Kungs Ciānas meitām paurus,
Kungs viņu kaunumu atsegs!
18 Tajā dienā Kungs atņems tām kāju rotas un kakla ķēdītes, un mēnestiņus, 19 un auskarus, un rokassprādzes, un plīvurus, 20 un galvas apsegus, un kāju saitiņas, un jostiņas, un smaržu kastītes, un bureklīšus, 21 un zīmoggredzenus, un deguna riņķus, 22 un svētku drānas, un kleitas, un lielos lakatus, un somiņas, 23 un spoguļus, un linu veļu, un galvas apsējus, un kuplās drānas!
24 Balzamsmaržu vietā būs puvums,
jostas vietā striķis,
matu cirtu vietā pliks pauris
un purpura drānu vietā būs apjozts maiss.
Tas būs skaistuma vietā!
25 Tavi vīri no zobena kritīs
un tavi varoņi – karā!
26 Raudās un sēros tās vārti –
izmisusi tā tupēs uz zemes!
Kunga vēstījums Jeruzālemei un Jūdai
1 Taču, redziet, Kungs, Pulku Kungs,
atņems Jeruzālemei un Jūdai
gan balstu, gan pabalstu –
maizes balstu
un ūdens pabalstu,
2 spēkavīru un karavīru,
tiesnesi, pravieti, pareģi, vecajo,
3 virsnieku pār piecdesmit
un godājamu vīru,
padomdevēju, namdaru vadoni
un apvārdotāju!
4 Tiem par vadoņiem es iecelšu zēnus,
kā sagribēs, tā valdīs pār tiem!
5 Tautā viens nomāks otru
un ikviens savu tuvāko,
zēns bruks virsū vecam
un nejēga godājamam!
6 Tad vīrs tvers brāli
sava tēva namā:
tev drānas – tu vadonis mums!
Šis grausts nu tavā ziņā!
7 Bet todien viņš atbildēs:
es neesmu dziedētājs,
man mājā maizes un drānu nav,
nelieciet mani par vadoni tautai! –
8 jo klupusi Jeruzāleme
un kritusi Jūda,
to mēles un darbi pret Kungu –
tie viņa godībai spītē.
9 To iecirtīgie ģīmji liecina paši par sevi,
kā Sodoma tie stāsta savus grēkus un neslēpj, –
vai! viņu dvēselēm –
paši sev ļaunu dara!
10 Sakiet taisnajam, lai tam ir labi,
jo tas baudīs sava darba augļus!
11 Vai! ļaundarim – slikti tam,
ko darījis, tiks atdarīts pašam!
12 Manai tautai par vadoņiem zīdaiņi,
sievas valda pār to!
Mana tauta, tavi vadoņi maldina tevi
un jauc tavus ceļus!
13 Kungs, nostājies tiesāt tautu,
stājies, lai spriestu pār tautām!
14 Kungs sāk tiesāties
ar savas tautas vecajiem un vadoņiem:
kā uguns jūs aprijāt vīnadārzu,
kas nabagiem nolaupīts – tas jūsu namos!
15 Kādēļ jūs apspiežat manu tautu
un nabagiem darāt pāri? –
saka Kungs, Pulku Kungs.
16 Un Kungs teica:
tādēļ ka Ciānas meitas ir lepnas,
staigā izslietiem kakliem,
mirdzina acīm,
staigā, iedamas gorās,
sīkiem solīšiem žvadzina,
17 noskūs Kungs Ciānas meitām paurus,
Kungs viņu kaunumu atsegs!
18 Tajā dienā Kungs atņems tām kāju rotas un kakla ķēdītes, un mēnestiņus, 19 un auskarus, un rokassprādzes, un plīvurus, 20 un galvas apsegus, un kāju saitiņas, un jostiņas, un smaržu kastītes, un bureklīšus, 21 un zīmoggredzenus, un deguna riņķus, 22 un svētku drānas, un kleitas, un lielos lakatus, un somiņas, 23 un spoguļus, un linu veļu, un galvas apsējus, un kuplās drānas!
24 Balzamsmaržu vietā būs puvums,
jostas vietā striķis,
matu cirtu vietā pliks pauris
un purpura drānu vietā būs apjozts maiss.
Tas būs skaistuma vietā!
25 Tavi vīri no zobena kritīs
un tavi varoņi – karā!
26 Raudās un sēros tās vārti –
izmisusi tā tupēs uz zemes!
