1 Atceries Radītāju savās jaunības dienās,
pirms ļaunās dienas ir atnākušas
un klāt gadi, par kuriem tu teiksi:
man nav no tiem patikas! –
2 Pirms vēl saule ir aptumsusi
un gaisma, un mēness, un zvaigznes,
un mākoņi atgriežas, nesdami lietu, –
3 dienā, kad dreb nama sargi
un liecas pie zemes spēka vīri,
kad malējas mitas, jo viņu tik maz,
kad sadrūmst sievas, kas raugās pa logu,
4 un durvis uz ielu ciet,
un noklust dzirnu balss,
un cilvēks ceļas ar putnu balsīm –
jo dziesmu meitas visas pieklusušas,
5 ir augstāk pakāpties tas bīstas –
briesmas tam visur ceļā.
Vēl mandeļkoks zied,
bet sienāzis sevi nes kā nastu,
un kaperkrūma auglis viļ,
jo cilvēks iet uz savu mūža namu
un apraudātāji jau riņķo apkārt –
6 līdz pušu sudraba saite
un sadauzīta zelta bļoda,
un sasista krūka pie avota,
un salauzts ritenis ūdens akai,
7 un atgriežas pīšļi zemē, kur tie bija,
bet gars atgriežas pie Dieva, kas to deva!
8 Tukšību tukšība, saka mācītājs, viss ir tukšība!
Epilogs
9 Mācītājs ne tikai pats bija gudrs vīrs, viņš mācīja gudrību tautai un apsvēra, pārlūkoja un sarindoja daudzus sakāmvārdus. 10 Mācītājs pūlējās atrast tīkamus vārdus – uzrakstīti ir īsti patiesības vārdi.
11 Gudro vārdi ir kā vēršu dzenamie dzelkšņi,
un kā iedzītas naglas
ir savāktie izteicieni,
kas vienīgā Gana doti.
12 Un vēl, mans dēls, uzmanies –
lielai grāmatu sacerēšanai nav gala
un liela aizraušanās ar tām nopūlē miesu!
13 Saņemot kopā visu dzirdēto:
bīsties Dieva
un ievēro viņa baušļus,
jo tas ir viss, kas cilvēkam jādara!
14 Jo Dievs iztiesās visu, kas darīts, –
visu apslēpto, vai tas labs vai ļauns.
1 Atceries Radītāju savās jaunības dienās,
pirms ļaunās dienas ir atnākušas
un klāt gadi, par kuriem tu teiksi:
man nav no tiem patikas! –
2 Pirms vēl saule ir aptumsusi
un gaisma, un mēness, un zvaigznes,
un mākoņi atgriežas, nesdami lietu, –
3 dienā, kad dreb nama sargi
un liecas pie zemes spēka vīri,
kad malējas mitas, jo viņu tik maz,
kad sadrūmst sievas, kas raugās pa logu,
4 un durvis uz ielu ciet,
un noklust dzirnu balss,
un cilvēks ceļas ar putnu balsīm –
jo dziesmu meitas visas pieklusušas,
5 ir augstāk pakāpties tas bīstas –
briesmas tam visur ceļā.
Vēl mandeļkoks zied,
bet sienāzis sevi nes kā nastu,
un kaperkrūma auglis viļ,
jo cilvēks iet uz savu mūža namu
un apraudātāji jau riņķo apkārt –
6 līdz pušu sudraba saite
un sadauzīta zelta bļoda,
un sasista krūka pie avota,
un salauzts ritenis ūdens akai,
7 un atgriežas pīšļi zemē, kur tie bija,
bet gars atgriežas pie Dieva, kas to deva!
8 Tukšību tukšība, saka mācītājs, viss ir tukšība!
Epilogs
9 Mācītājs ne tikai pats bija gudrs vīrs, viņš mācīja gudrību tautai un apsvēra, pārlūkoja un sarindoja daudzus sakāmvārdus. 10 Mācītājs pūlējās atrast tīkamus vārdus – uzrakstīti ir īsti patiesības vārdi.
11 Gudro vārdi ir kā vēršu dzenamie dzelkšņi,
un kā iedzītas naglas
ir savāktie izteicieni,
kas vienīgā Gana doti.
12 Un vēl, mans dēls, uzmanies –
lielai grāmatu sacerēšanai nav gala
un liela aizraušanās ar tām nopūlē miesu!
13 Saņemot kopā visu dzirdēto:
bīsties Dieva
un ievēro viņa baušļus,
jo tas ir viss, kas cilvēkam jādara!
14 Jo Dievs iztiesās visu, kas darīts, –
visu apslēpto, vai tas labs vai ļauns.
