Pāvila aizstāvības runa
1 “Vīri, brāļi un tēvi, tagad uzklausiet, ko sacīšu sevis aizstāvībai.” 2 Kad ļaudis dzirdēja, ka viņš runā aramiešu valodā, iestājās pilnīgs klusums. Pāvils turpināja: 3 “Es esmu jūds, dzimis Kilikijas Tarsā, bet uzaudzināts šeit, šajā pilsētā , izglītots stingri sentēvu bauslībā pie Gamaliēla kājām, dedzīgs Dievam, kādi jūs šodien visi esat. 4 Pārliecības dēļ es līdz nāvei vajāju šīs ticības vīrus un sievas, tos ķēdēs kaldams un mezdams cietumā. 5 Augstais priesteris un visa vecajo sapulce var liecināt par mani, ka es saņēmu no viņiem vēstules pret brāļiem Damaskā un devos turp, lai saistītu tos, kas tur atradās, un vestu uz Jeruzālemi sodīt.
Pāvils stāsta par notikumu uz Damaskas ceļa
(Apd 9:1–19Apd 26:12–18)6 Kad es biju ceļā un jau tuvojos Damaskai, ap dienas vidu man visapkārt pēkšņi atmirdzēja spilgta gaisma no debesīm. 7 Es nokritu zemē un dzirdēju balsi man sakām: Saul, Saul, kādēļ tu mani vajā? 8 Bet es atbildēju: kas tu esi, Kungs? Viņš man sacīja: es esmu Jēzus, Nācarietis, ko tu vajā. 9 Mani ceļabiedri gaismu gan redzēja, bet balsi, kas ar mani runāja, nedzirdēja. 10 Es jautāju: Kungs, ko lai es daru? Tad Kungs man sacīja: celies, ej uz Damasku, un tur tev pateiks visu, kas tev jādara. 11 Tad ceļabiedri mani, aiz rokām turēdami, ieveda Damaskā, jo, gaismas apžilbināts, es neko nevarēju redzēt. 12 Tur pie manis ieradās kāds dievbijīgs vīrs, vārdā Hananja, kas bija uzticīgs bauslībai un par ko visi turienes jūdi liecināja labu. 13 Viņš, pienācis man klāt, sacīja: brāli Saul, topi atkal redzīgs! Tajā pašā brīdī es viņu ieraudzīju. 14 Hananja man sacīja: mūsu tēvu Dievs ir tevi izredzējis, lai tu izprastu viņa gribu un ieraudzītu Taisno, un dzirdētu balsi no viņa mutes, 15 jo tu būsi liecinieks visu cilvēku priekšā par to, ko esi redzējis un dzirdējis. 16 Un tagad, ko tu vēl vilcinies? Celies, topi kristīts un nomazgā savus grēkus, piesaukdams viņa vārdu!
Pāvils stāsta par savu uzdevumu sludināt pagāniem
17 Tad es atgriezos Jeruzālemē. Reiz, Dievu lūdzot, es, gara aizrauts, 18 ieraudzīju viņu, un viņš mani uzrunāja: steigšus ej prom no Jeruzālemes, tādēļ ka tava liecība par mani netiks pieņemta. 19 Es sacīju: Kungs, viņi zina, ka es sinagogās gūstīju un situ tos, kas tev uzticīgi. 20 Kad tika izlietas tava liecinieka Stefana asinis, es arī stāvēju klāt un biju vienis prātis ar tiem, kas viņu nogalināja, un sargāju viņu drēbes. 21 Bet Kungs uz mani sacīja: dodies ceļā, jo es gribu tevi sūtīt tālu prom pie pagāniem.”
Pāvils un romiešu tribūns
22 Pūlis līdz šiem vārdiem viņā klausījās, bet tad sāka kliegt: “Nost tādu no zemes, tāds nedrīkst palikt dzīvs!” 23 Pūlis klaigāja, plēsa drēbes un svieda zemi gaisā, 24 tādēļ tribūns pavēlēja Pāvilu ievest karaspēka mītnē, lika pērt ar pletnēm un pratināt, lai uzzinātu, kādēļ pūlis tā kliedz pret viņu. 25 Kad tie viņu sēja ar siksnām, Pāvils jautāja centurionam, kas stāvēja klāt: “Vai jums ir ļauts pērt Romas pilsoni, kas nav notiesāts?” 26 To dzirdējis, centurions gāja pie tribūna un jautāja: “Ko darīsim? Šis cilvēks taču ir romietis.” 27 Tribūns pienāca klāt un viņam jautāja: “Saki man – vai tu esi romietis?” Viņš atbildēja: “Jā.” 28 Tad tribūns teica: “Es pilsonību esmu nopircis par lielu naudu.” Bet Pāvils sacīja: “Es tāds esmu piedzimis.” 29 Tie, kas gribēja viņu pratināt, tūlīt pat no viņa atstājās; arī tribūns bija nobijies, uzzinājis, ka Pāvils, kuru viņš bija sagūstījis, ir romietis.
Pāvils sinedrija priekšā
30 Nākamajā dienā, gribēdams skaidri zināt, par ko jūdi Pāvilu apsūdz, tribūns viņu atraisīja no važām un pavēlēja virspriesteriem un visam sinedrijam sapulcēties. Tad viņš atveda Pāvilu un lika tam nostāties viņu priekšā.
Pāvila aizstāvības runa
1 “Vīri, brāļi un tēvi, tagad uzklausiet, ko sacīšu sevis aizstāvībai.” 2 Kad ļaudis dzirdēja, ka viņš runā aramiešu valodā, iestājās pilnīgs klusums. Pāvils turpināja: 3 “Es esmu jūds, dzimis Kilikijas Tarsā, bet uzaudzināts šeit, šajā pilsētā , izglītots stingri sentēvu bauslībā pie Gamaliēla kājām, dedzīgs Dievam, kādi jūs šodien visi esat. 4 Pārliecības dēļ es līdz nāvei vajāju šīs ticības vīrus un sievas, tos ķēdēs kaldams un mezdams cietumā. 5 Augstais priesteris un visa vecajo sapulce var liecināt par mani, ka es saņēmu no viņiem vēstules pret brāļiem Damaskā un devos turp, lai saistītu tos, kas tur atradās, un vestu uz Jeruzālemi sodīt.
Pāvils stāsta par notikumu uz Damaskas ceļa
(Apd 9:1–19Apd 26:12–18)6 Kad es biju ceļā un jau tuvojos Damaskai, ap dienas vidu man visapkārt pēkšņi atmirdzēja spilgta gaisma no debesīm. 7 Es nokritu zemē un dzirdēju balsi man sakām: Saul, Saul, kādēļ tu mani vajā? 8 Bet es atbildēju: kas tu esi, Kungs? Viņš man sacīja: es esmu Jēzus, Nācarietis, ko tu vajā. 9 Mani ceļabiedri gaismu gan redzēja, bet balsi, kas ar mani runāja, nedzirdēja. 10 Es jautāju: Kungs, ko lai es daru? Tad Kungs man sacīja: celies, ej uz Damasku, un tur tev pateiks visu, kas tev jādara. 11 Tad ceļabiedri mani, aiz rokām turēdami, ieveda Damaskā, jo, gaismas apžilbināts, es neko nevarēju redzēt. 12 Tur pie manis ieradās kāds dievbijīgs vīrs, vārdā Hananja, kas bija uzticīgs bauslībai un par ko visi turienes jūdi liecināja labu. 13 Viņš, pienācis man klāt, sacīja: brāli Saul, topi atkal redzīgs! Tajā pašā brīdī es viņu ieraudzīju. 14 Hananja man sacīja: mūsu tēvu Dievs ir tevi izredzējis, lai tu izprastu viņa gribu un ieraudzītu Taisno, un dzirdētu balsi no viņa mutes, 15 jo tu būsi liecinieks visu cilvēku priekšā par to, ko esi redzējis un dzirdējis. 16 Un tagad, ko tu vēl vilcinies? Celies, topi kristīts un nomazgā savus grēkus, piesaukdams viņa vārdu!
Pāvils stāsta par savu uzdevumu sludināt pagāniem
17 Tad es atgriezos Jeruzālemē. Reiz, Dievu lūdzot, es, gara aizrauts, 18 ieraudzīju viņu, un viņš mani uzrunāja: steigšus ej prom no Jeruzālemes, tādēļ ka tava liecība par mani netiks pieņemta. 19 Es sacīju: Kungs, viņi zina, ka es sinagogās gūstīju un situ tos, kas tev uzticīgi. 20 Kad tika izlietas tava liecinieka Stefana asinis, es arī stāvēju klāt un biju vienis prātis ar tiem, kas viņu nogalināja, un sargāju viņu drēbes. 21 Bet Kungs uz mani sacīja: dodies ceļā, jo es gribu tevi sūtīt tālu prom pie pagāniem.”
Pāvils un romiešu tribūns
22 Pūlis līdz šiem vārdiem viņā klausījās, bet tad sāka kliegt: “Nost tādu no zemes, tāds nedrīkst palikt dzīvs!” 23 Pūlis klaigāja, plēsa drēbes un svieda zemi gaisā, 24 tādēļ tribūns pavēlēja Pāvilu ievest karaspēka mītnē, lika pērt ar pletnēm un pratināt, lai uzzinātu, kādēļ pūlis tā kliedz pret viņu. 25 Kad tie viņu sēja ar siksnām, Pāvils jautāja centurionam, kas stāvēja klāt: “Vai jums ir ļauts pērt Romas pilsoni, kas nav notiesāts?” 26 To dzirdējis, centurions gāja pie tribūna un jautāja: “Ko darīsim? Šis cilvēks taču ir romietis.” 27 Tribūns pienāca klāt un viņam jautāja: “Saki man – vai tu esi romietis?” Viņš atbildēja: “Jā.” 28 Tad tribūns teica: “Es pilsonību esmu nopircis par lielu naudu.” Bet Pāvils sacīja: “Es tāds esmu piedzimis.” 29 Tie, kas gribēja viņu pratināt, tūlīt pat no viņa atstājās; arī tribūns bija nobijies, uzzinājis, ka Pāvils, kuru viņš bija sagūstījis, ir romietis.
Pāvils sinedrija priekšā
30 Nākamajā dienā, gribēdams skaidri zināt, par ko jūdi Pāvilu apsūdz, tribūns viņu atraisīja no važām un pavēlēja virspriesteriem un visam sinedrijam sapulcēties. Tad viņš atveda Pāvilu un lika tam nostāties viņu priekšā.
