Jūdi un apkārtējās tautas
1 To uzzinājis, bezgodi pārņēma tik liels naids, ka viņš saniknojās un kļuva bargs ne vien pret Aleksandrijā dzīvojošiem, bet pret visiem jūdiem valstī un pavēlēja steidzami sadzīt visus vienkop un zemiski atņemt tiem dzīvību. 2 Kad to darīja, ļaundarību atbalstītāji izplatīja nekrietnas runas par jūdu cilti – tāds rīkojums dots it kā tādēļ, ka viņi izvairījušies no likumīgām paražām. 3 Bet jūdi, arvien saglabājuši labvēlību un nesatricināmu uzticību ķēniņiem, 4 tomēr godāja Dievu un, pakļaudamies viņa bauslībai, bija noteikuši atšķirību ēšanā, tādēļ dažiem arī šķita nīstami. 5 Bet, tā kā attiecības viņi veidoja labos darbos un taisnīgumā, visi citi ļaudis tos turēja par krietniem. 6 Taču sveštautieši nepieminēja jūdu visur daudzināto krietnumu, 7 bet izcēla atšķirīgo pielūgšanas un ēšanas veidu, stāstīdami, ka tie nevienojas maltītēs ne ar valdnieku, ne augstmaņiem, ka ir nelabvēlīgi un diezgan lieli pretinieki valsts lietām: tā tika izplatīta apzināta neslava. 8 Pilsētas grieķi, kas nejuta nekādu kaitējumu no jūdiem, vērodami neticamo kņadu un pamatīgās ļaužu pulcēšanās, bet nespēdami tiem palīdzēt, jo tas bija ķēniņa uzstājīgs rīkojums, tomēr mierināja viņus, pārdzīvoja un paredzēja pārmaiņas; 9 un tādējādi netiks noniecināta tik liela ļaužu kopa, kas ir bez vainas. 10 Daži kaimiņi un draugi un darījumos saistītie slepus tos pieņēma, sniedza tiem atbalstu un pašaizliedzīgu palīdzību.
Ptolemajs nosaka jūdu apcietināšanas kārtību
11 Bet Ptolemajs, pacilāts brīža apmierinātībā un neapjauzdams diženā Dieva varu, paredzēja palikt arvien pie tā paša lēmuma un uzrakstīja tiem šādu paziņojumu: 12 “Ķēniņš Ptolemajs Filopators Ēģiptes iedzīvotājiem un valsts karavadoņiem, un kareivjiem vēl būt sveicinātiem un veseliem; 13 arī pats esmu vesels, un sveikas ir mūsu lietas. 14 Tā kā karagājiens uz Āziju, par kuru jūs zināt, ar negaidītu atbalstu no dievu puses un kā plānots ir pabeigts, 15 mēs nospriedām ne jau ar šķēpa varu, bet miermīlībā un dziļā cilvēkmīlestībā balstīt tautas, kas dzīvo Lejassīrijā un Foinīkijā, un tām no laba prāta darīt labu. 16 Un, dalot pilsētu svētnīcām bagātīgus pienesumus, mēs nonācām arī līdz Jeruzālemei nolūkā pagodināt to nekrietno un neprātībā pastāvīgo ļaužu svētvietu. 17 Bet viņi mūsu ierašanos pieņēma vārdos, ne darbos, un, kad mēs vēlējāmies ieiet viņu templī un izrādīt godu, kā pienākas, ar ļoti vērtīgām veltēm, 18 tie, senas augstprātības mudīti, liedza mums ieiešanu, lai gan cilvēcīgās attieksmes dēļ, kāda mums raksturīga pret visiem ļaudīm, spēks no mūsu puses netika lietots. 19 Savu klajo naidīgumu izrādīdami, jūdi ir vienīgā tauta, kas turas pret ķēniņiem un saviem labdariem un nevēlas pildīt neko likumīgu. 20 Bet mēs to neņēmām vērā un, pēc uzvaras atgriezušies Ēģiptē, atzinām visas tautas un izturējāmies pret tām ar cilvēkmīlestību, kā pienākas, 21 un mēs paziņojām jūdiem, ka neturam ļaunu: tā kā viņi ar mums kopā karoja un uzņēmās daudzus darbus, kas izsenis bija tiem uzticēti, mēs nolēmām viņus atzīmēt un pagodināt ar Aleksandrijas pilsonību un padarīt par līdzdalīgiem pastāvīgu priesteru kārtā. 22 Tomēr viņi to uztvēra citādi un pēc savas iedzimtās ļaundabas atraidīja labumu un kā vienmēr pievērsās nekrietnajam; 23 viņi noniecināja pilsonību un pat klaji un slēpti nomelno tos nedaudzos no viņiem, kas godam izturas pret mums, un arvien vēl plāno, ka mēs drīz atcelsim savus lēmumus viņu bēdīgi slavenā dzīves veida dēļ. 24 Tādēļ mēs, dažādu piemēru gana pārliecināti, ka jūdi jebkurā situācijā ir mums nelabvēlīgi, un rūpēs par to, lai savā aizmugurē nerastu šos bezgožus nodevējus un naidīgos barbarus, ja pēkšņi nemieri vērstos pret mums, 25 pavēlam: līdzko parādās šis vēstījums, nekavējoties, pat izmantojot spēku un varu, sūtīt pie mums no visurienes sasauktus minētos cilvēkus ar sievām un bērniem, dzelzs važās ieslēgtus, uz cietsirdīgu un negoda pilnu nāvi, kāda pienākas ļaunprāšiem. 26 Uzskatām, ka līdz ar viņu sodīšanu turpmāk mūsu valsts lietas būs nesatricināmas un vislabākajā kārtībā. 27 Un tas, kas slēps kādu jūdu, no veca vīra līdz bērnam un pat zīdainim, līdz ar visu saimi tiks apkaunojošās mocībās nosists ar rungām. 28 Bet uzrādītājs saņems valdījumā uzrādītā cilvēka īpašumu un divus tūkstošus drahmu no ķēniņa kases un tiks apbalvots ar brīvību. 29 Bet ikviena vieta, kur tiktu atrasts slēpjamies jūds, lai top izdedzināta un neapdzīvota un lai ir pilnīgi nelietojama jebkurai mirstīgai radībai uz mūžīgiem laikiem.” 30 Tāda, redzi, bija tā vēstījuma būtība.
Jūdi un apkārtējās tautas
1 To uzzinājis, bezgodi pārņēma tik liels naids, ka viņš saniknojās un kļuva bargs ne vien pret Aleksandrijā dzīvojošiem, bet pret visiem jūdiem valstī un pavēlēja steidzami sadzīt visus vienkop un zemiski atņemt tiem dzīvību. 2 Kad to darīja, ļaundarību atbalstītāji izplatīja nekrietnas runas par jūdu cilti – tāds rīkojums dots it kā tādēļ, ka viņi izvairījušies no likumīgām paražām. 3 Bet jūdi, arvien saglabājuši labvēlību un nesatricināmu uzticību ķēniņiem, 4 tomēr godāja Dievu un, pakļaudamies viņa bauslībai, bija noteikuši atšķirību ēšanā, tādēļ dažiem arī šķita nīstami. 5 Bet, tā kā attiecības viņi veidoja labos darbos un taisnīgumā, visi citi ļaudis tos turēja par krietniem. 6 Taču sveštautieši nepieminēja jūdu visur daudzināto krietnumu, 7 bet izcēla atšķirīgo pielūgšanas un ēšanas veidu, stāstīdami, ka tie nevienojas maltītēs ne ar valdnieku, ne augstmaņiem, ka ir nelabvēlīgi un diezgan lieli pretinieki valsts lietām: tā tika izplatīta apzināta neslava. 8 Pilsētas grieķi, kas nejuta nekādu kaitējumu no jūdiem, vērodami neticamo kņadu un pamatīgās ļaužu pulcēšanās, bet nespēdami tiem palīdzēt, jo tas bija ķēniņa uzstājīgs rīkojums, tomēr mierināja viņus, pārdzīvoja un paredzēja pārmaiņas; 9 un tādējādi netiks noniecināta tik liela ļaužu kopa, kas ir bez vainas. 10 Daži kaimiņi un draugi un darījumos saistītie slepus tos pieņēma, sniedza tiem atbalstu un pašaizliedzīgu palīdzību.
Ptolemajs nosaka jūdu apcietināšanas kārtību
11 Bet Ptolemajs, pacilāts brīža apmierinātībā un neapjauzdams diženā Dieva varu, paredzēja palikt arvien pie tā paša lēmuma un uzrakstīja tiem šādu paziņojumu: 12 “Ķēniņš Ptolemajs Filopators Ēģiptes iedzīvotājiem un valsts karavadoņiem, un kareivjiem vēl būt sveicinātiem un veseliem; 13 arī pats esmu vesels, un sveikas ir mūsu lietas. 14 Tā kā karagājiens uz Āziju, par kuru jūs zināt, ar negaidītu atbalstu no dievu puses un kā plānots ir pabeigts, 15 mēs nospriedām ne jau ar šķēpa varu, bet miermīlībā un dziļā cilvēkmīlestībā balstīt tautas, kas dzīvo Lejassīrijā un Foinīkijā, un tām no laba prāta darīt labu. 16 Un, dalot pilsētu svētnīcām bagātīgus pienesumus, mēs nonācām arī līdz Jeruzālemei nolūkā pagodināt to nekrietno un neprātībā pastāvīgo ļaužu svētvietu. 17 Bet viņi mūsu ierašanos pieņēma vārdos, ne darbos, un, kad mēs vēlējāmies ieiet viņu templī un izrādīt godu, kā pienākas, ar ļoti vērtīgām veltēm, 18 tie, senas augstprātības mudīti, liedza mums ieiešanu, lai gan cilvēcīgās attieksmes dēļ, kāda mums raksturīga pret visiem ļaudīm, spēks no mūsu puses netika lietots. 19 Savu klajo naidīgumu izrādīdami, jūdi ir vienīgā tauta, kas turas pret ķēniņiem un saviem labdariem un nevēlas pildīt neko likumīgu. 20 Bet mēs to neņēmām vērā un, pēc uzvaras atgriezušies Ēģiptē, atzinām visas tautas un izturējāmies pret tām ar cilvēkmīlestību, kā pienākas, 21 un mēs paziņojām jūdiem, ka neturam ļaunu: tā kā viņi ar mums kopā karoja un uzņēmās daudzus darbus, kas izsenis bija tiem uzticēti, mēs nolēmām viņus atzīmēt un pagodināt ar Aleksandrijas pilsonību un padarīt par līdzdalīgiem pastāvīgu priesteru kārtā. 22 Tomēr viņi to uztvēra citādi un pēc savas iedzimtās ļaundabas atraidīja labumu un kā vienmēr pievērsās nekrietnajam; 23 viņi noniecināja pilsonību un pat klaji un slēpti nomelno tos nedaudzos no viņiem, kas godam izturas pret mums, un arvien vēl plāno, ka mēs drīz atcelsim savus lēmumus viņu bēdīgi slavenā dzīves veida dēļ. 24 Tādēļ mēs, dažādu piemēru gana pārliecināti, ka jūdi jebkurā situācijā ir mums nelabvēlīgi, un rūpēs par to, lai savā aizmugurē nerastu šos bezgožus nodevējus un naidīgos barbarus, ja pēkšņi nemieri vērstos pret mums, 25 pavēlam: līdzko parādās šis vēstījums, nekavējoties, pat izmantojot spēku un varu, sūtīt pie mums no visurienes sasauktus minētos cilvēkus ar sievām un bērniem, dzelzs važās ieslēgtus, uz cietsirdīgu un negoda pilnu nāvi, kāda pienākas ļaunprāšiem. 26 Uzskatām, ka līdz ar viņu sodīšanu turpmāk mūsu valsts lietas būs nesatricināmas un vislabākajā kārtībā. 27 Un tas, kas slēps kādu jūdu, no veca vīra līdz bērnam un pat zīdainim, līdz ar visu saimi tiks apkaunojošās mocībās nosists ar rungām. 28 Bet uzrādītājs saņems valdījumā uzrādītā cilvēka īpašumu un divus tūkstošus drahmu no ķēniņa kases un tiks apbalvots ar brīvību. 29 Bet ikviena vieta, kur tiktu atrasts slēpjamies jūds, lai top izdedzināta un neapdzīvota un lai ir pilnīgi nelietojama jebkurai mirstīgai radībai uz mūžīgiem laikiem.” 30 Tāda, redzi, bija tā vēstījuma būtība.
