Dāvida pateicības dziesma
(Ps 18:1–51)1 Dāvids teica Kungam šo dziesmu dienā, kad Kungs viņu glāba no visu viņa ienaidnieku un Saula ķetnām. 2 Viņš teica:
“Kungs – mana radze,
mans cietoksnis, mans glābējs!
3 Dievs – mana klints,
uz kuras tveros, mans vairogs,
mans glābšanās rags, mana kalnu pils!
Mans patvērums, mans glābējs –
tu mani glāb no varmācības!
4 Lai slavēts! – es saucu uz Kungu –
no saviem naidniekiem es glābts!
5 Mani apņēma nāves bangas,
gāzās pār mani posta straumes,
6 šeola saites apņēma mani,
tvēra pēc manis nāves slazdi,
7 savās bēdās es saucu Kungu,
es saucu savu Dievu –
viņš savā pilī dzird manu balsi,
mans palīgā sauciens skan viņa ausīs.
8 Tad līgojās un drebēja zeme,
debesu pamati šūpojās un grīļojās,
jo viņam bija dusmas.
9 Cēlās dūmi no viņa nāsīm,
rijēja uguns – no viņa mutes,
liesmu dzirkstis no viņa sprakst!
10 Viņš atvāza debesis un nāca lejā –
negaisa mākonis viņam zem kājām!
11 Ķerubā jāšus viņš laidās –
viņu redzēja uz vēja spārniem,
12 viņš sedzās tumsu visapkārt sev,
juma ūdeņu blīvu, mākoņvālus,
13 spožumā viņa priekšā liesmoja uguns dzirkstis!
14 Ducināja no debesīm Kungs,
Visuaugstais dārdināja savu balsi!
15 Viņš laida bultas un kliedēja tos,
zibeni – un mulsināja tos.
16 Kļuva redzamas jūras gultnes,
atsedzās vaļā pasaules pamati –
no Kunga rāšanās, no viņa nāšu dvašas!
17 Viņš sniedzās no augstumiem,
ņēma mani, izrāva mani no lielajiem ūdeņiem,
18 izglāba mani no stiprā naidnieka,
no maniem nīdējiem, pārlieku vareniem.
19 Tie man uzbruka posta dienā,
taču Kungs bija mans balsts!
20 Viņš izveda mani plašumos,
viņš izglāba mani, jo mīlēja mani.
21 Kungs atdarīja pēc manas taisnības,
pēc manu roku šķīstības mani atalgoja,
22 jo es staigāju Kunga ceļus
un nenoklīdu no sava Dieva –
23 visi viņa lēmumi man acu priekšā,
un viņa likumi – no tiem nenovērsos!
24 Es biju krietns pret viņu un sargājos darīt grēku –
25 Kungs atalgoja mani pēc taisnības,
pēc manas šķīstības viņa acu priekšā!
26 Uzticīgajam tu esi uzticīgs
un krietnajam atdari krietnu,
27 pret sirdsšķīsto tu esi sirdsšķīsts,
pret viltnieku tu proti viltu!
28 Tu paglāb nabaga ļaudis,
bet augstprāšus ar skatienu pazemo,
29 jo tu esi mans gaismeklis, Kungs!
Kungs manu tumsu dara gaišu!
30 Ak, ar tevi es satriecu karapulkus,
ar savu Dievu es lecu pār vaļņiem!
31 Redzi, Dievs, – viņa ceļš taisns!
Kunga sacītais – skaidrs, vairogs viņš visiem,
kas tveras pie viņa!
32 Kurš gan ir Dievs kā vien Kungs un kurš –
klints kā vien mūsu Dievs?
33 Dievs, mans stiprais patvērums –
viņš plati noklājis manu ceļu,
34 devis man kājas kā stirnai,
manās augstienēs mani stiprinājis!
35 Viņš manām rokām mācīja karot,
liekt vara loku maniem delmiem!
36 Tu man devi savu glābēja vairogu,
tava atbilde mani paaugstina.
37 Tu darīji platus man soļus,
nu neļogās mani stilbi.
38 Es vajāju naidniekus un nīcināju tos,
negriezos atpakaļ, iekams tie kauti,
39 es satriecu tos un nobeidzu,
ka tie necēlās, tie saļima man zem kājām!
40 Kaujai tu apjozi mani ar spēku,
apakš manis tu nolieci dumpiniekus,
41 tu naidnieku sprandus pavērsi man,
kas mani nīda – tos es iznīdēju!
42 Tie cieši raugās, bet glābēja nav,
uz Kungu – bet viņš tiem neatsaucas!
43 Es samalu tos kā zemes pīšļus,
kā dubļus uz ielas tos saberzu, saminu!
44 Tu mani paglābi no ļaužu ķildām,
tu mani norīkoji ciltīm par galvu,
tautas, ko nepazinu, tagad man kalpo!
45 Svešuma dēli lišķēja man –
kā padzird, tā tūliņ klausa!
46 Svešuma dēliem sašļuka dūša,
sajozušies tie nāk no saviem cietokšņiem.
47 Dzīvs Kungs! Svētīta mana klints!
Cildināts mans Dievs – mana glābiņa klints!
48 Dievs, kurš dāvājis man atmaksu
un noliecis tautas apakš manis,
49 kurš izvedis mani no naidniekiem! –
Tu pacēli mani pār pretiniekiem,
no varmākām tu paglābi mani,
50 tādēļ slavēšu tevi starp tautām, Kungs,
un dziedāšu tavam vārdam!
51 Viņš diženi glābj savu ķēniņu
un savam svaidītam dod žēlastību –
Dāvidam un viņa dzimumam uz mūžiem!”
Dāvida pateicības dziesma
(Ps 18:1–51)1 Dāvids teica Kungam šo dziesmu dienā, kad Kungs viņu glāba no visu viņa ienaidnieku un Saula ķetnām. 2 Viņš teica:
“Kungs – mana radze,
mans cietoksnis, mans glābējs!
3 Dievs – mana klints,
uz kuras tveros, mans vairogs,
mans glābšanās rags, mana kalnu pils!
Mans patvērums, mans glābējs –
tu mani glāb no varmācības!
4 Lai slavēts! – es saucu uz Kungu –
no saviem naidniekiem es glābts!
5 Mani apņēma nāves bangas,
gāzās pār mani posta straumes,
6 šeola saites apņēma mani,
tvēra pēc manis nāves slazdi,
7 savās bēdās es saucu Kungu,
es saucu savu Dievu –
viņš savā pilī dzird manu balsi,
mans palīgā sauciens skan viņa ausīs.
8 Tad līgojās un drebēja zeme,
debesu pamati šūpojās un grīļojās,
jo viņam bija dusmas.
9 Cēlās dūmi no viņa nāsīm,
rijēja uguns – no viņa mutes,
liesmu dzirkstis no viņa sprakst!
10 Viņš atvāza debesis un nāca lejā –
negaisa mākonis viņam zem kājām!
11 Ķerubā jāšus viņš laidās –
viņu redzēja uz vēja spārniem,
12 viņš sedzās tumsu visapkārt sev,
juma ūdeņu blīvu, mākoņvālus,
13 spožumā viņa priekšā liesmoja uguns dzirkstis!
14 Ducināja no debesīm Kungs,
Visuaugstais dārdināja savu balsi!
15 Viņš laida bultas un kliedēja tos,
zibeni – un mulsināja tos.
16 Kļuva redzamas jūras gultnes,
atsedzās vaļā pasaules pamati –
no Kunga rāšanās, no viņa nāšu dvašas!
17 Viņš sniedzās no augstumiem,
ņēma mani, izrāva mani no lielajiem ūdeņiem,
18 izglāba mani no stiprā naidnieka,
no maniem nīdējiem, pārlieku vareniem.
19 Tie man uzbruka posta dienā,
taču Kungs bija mans balsts!
20 Viņš izveda mani plašumos,
viņš izglāba mani, jo mīlēja mani.
21 Kungs atdarīja pēc manas taisnības,
pēc manu roku šķīstības mani atalgoja,
22 jo es staigāju Kunga ceļus
un nenoklīdu no sava Dieva –
23 visi viņa lēmumi man acu priekšā,
un viņa likumi – no tiem nenovērsos!
24 Es biju krietns pret viņu un sargājos darīt grēku –
25 Kungs atalgoja mani pēc taisnības,
pēc manas šķīstības viņa acu priekšā!
26 Uzticīgajam tu esi uzticīgs
un krietnajam atdari krietnu,
27 pret sirdsšķīsto tu esi sirdsšķīsts,
pret viltnieku tu proti viltu!
28 Tu paglāb nabaga ļaudis,
bet augstprāšus ar skatienu pazemo,
29 jo tu esi mans gaismeklis, Kungs!
Kungs manu tumsu dara gaišu!
30 Ak, ar tevi es satriecu karapulkus,
ar savu Dievu es lecu pār vaļņiem!
31 Redzi, Dievs, – viņa ceļš taisns!
Kunga sacītais – skaidrs, vairogs viņš visiem,
kas tveras pie viņa!
32 Kurš gan ir Dievs kā vien Kungs un kurš –
klints kā vien mūsu Dievs?
33 Dievs, mans stiprais patvērums –
viņš plati noklājis manu ceļu,
34 devis man kājas kā stirnai,
manās augstienēs mani stiprinājis!
35 Viņš manām rokām mācīja karot,
liekt vara loku maniem delmiem!
36 Tu man devi savu glābēja vairogu,
tava atbilde mani paaugstina.
37 Tu darīji platus man soļus,
nu neļogās mani stilbi.
38 Es vajāju naidniekus un nīcināju tos,
negriezos atpakaļ, iekams tie kauti,
39 es satriecu tos un nobeidzu,
ka tie necēlās, tie saļima man zem kājām!
40 Kaujai tu apjozi mani ar spēku,
apakš manis tu nolieci dumpiniekus,
41 tu naidnieku sprandus pavērsi man,
kas mani nīda – tos es iznīdēju!
42 Tie cieši raugās, bet glābēja nav,
uz Kungu – bet viņš tiem neatsaucas!
43 Es samalu tos kā zemes pīšļus,
kā dubļus uz ielas tos saberzu, saminu!
44 Tu mani paglābi no ļaužu ķildām,
tu mani norīkoji ciltīm par galvu,
tautas, ko nepazinu, tagad man kalpo!
45 Svešuma dēli lišķēja man –
kā padzird, tā tūliņ klausa!
46 Svešuma dēliem sašļuka dūša,
sajozušies tie nāk no saviem cietokšņiem.
47 Dzīvs Kungs! Svētīta mana klints!
Cildināts mans Dievs – mana glābiņa klints!
48 Dievs, kurš dāvājis man atmaksu
un noliecis tautas apakš manis,
49 kurš izvedis mani no naidniekiem! –
Tu pacēli mani pār pretiniekiem,
no varmākām tu paglābi mani,
50 tādēļ slavēšu tevi starp tautām, Kungs,
un dziedāšu tavam vārdam!
51 Viņš diženi glābj savu ķēniņu
un savam svaidītam dod žēlastību –
Dāvidam un viņa dzimumam uz mūžiem!”
