Nātāns uzrāda Dāvidam viņa grēku
1 Kungs sūtīja Nātānu pie Dāvida. Atnācis tas viņam sacīja:
“Kādā pilsētā bija divi vīri –
viens bagāts, otrs nabags.
2 Bagātajam bija avju un vēršu bez skaita,
3 bet nabagajam nebija nekā,
tik viena maza aitiņa tam piederēja.
Tā uzauga pie viņa kopā ar paša bērniem,
no viņa kumosa ēda, no viņa kausa dzēra,
viņa azotē gulēja, bija viņam kā paša meita.
4 Kāds ceļinieks iegriezās pie bagātā vīra,
bet tam bija žēl ņemt savu avi vai vērsi,
lai pagatavotu ceļotājam, kas pie viņa iegriezies.
Viņš ņēma nabaga vīra aitiņu
un pagatavoja tam vīram, kas pie viņa iegriezies.”
5 Dāvids aizsvilās lielās dusmās par to vīru un teica Nātānam: “Dzīvs Kungs! – Par to, ko šis vīrs darījis, viņš ir nāvi pelnījis. 6 Par to aitiņu viņš atlīdzinās četrkārt – par to, ka tā darīja un neiežēlojās!” 7 Tad Nātāns teica Dāvidam: “Tu esi tas vīrs! – Tā saka Kungs, Israēla Dievs: es tevi svaidīju par Israēla ķēniņu, es tevi glābu no Saula rokas, 8 es tev devu tava kunga namu un tava kunga sievas tev pie sāniem! Es tev devu Israēlu un Jūdu, ja tas vēl par maz, piemetīšu tev vēl un vēl! 9 Kāpēc tu nicināji Kunga vārdus, darīdams to, kas man nepatīk? – Hetieti Ūriju tu nokāvi ar zobenu – viņa sievu tu ņēmi par sievu sev un pašu nogalēji ar amoniešu zobenu! 10 Tad nu zobens nemūžam neatstāsies no tava nama! – tādēļ ka tu mani nicināji, ka ņēmi hetieša Ūrijas sievu, lai viņa kļūtu tava sieva. 11 Tā saka Kungs: redzi, no tava paša nama es ļaunumu celšu pret tevi tavu acu priekšā, es ņemšu tavas sievas un atdošu tavam tuvākajam. Viņš gulēs ar tavām sievām, saulei spīdot. 12 Ko tu darīji slepenībā, to es izdarīšu visa Israēla priekšā un saules gaismā!” 13 Dāvids teica Nātānam: “Es esmu grēkojis pret Kungu!” Nātāns atbildēja Dāvidam: “Kungs gan noņem tavu grēku – tu nemirsi. 14 Taču tu esi devis Kunga ienaidniekiem iemeslu zaimot, tāpēc dēls, kas tev dzimis, mirs!”
Batšebas bērns mirst
15 Nātāns devās uz mājām. Un Kungs piemeklēja bērnu, ko Ūrijas sieva bija dzemdējusi Dāvidam, un tas sasirga. 16 Dāvids lūdzās Dievu par zēnu, Dāvids gavēja un, pārnācis mājās, visu nakti gulēja zemē. 17 Viņa nama vecajie sanāca ap viņu, lai pieceltu viņu no zemes, bet viņš tos atraidīja un neēda ar tiem kopā. 18 Septītajā dienā bērns nomira. Dāvida kalpi baidījās viņam teikt, ka bērns miris, un sprieda: “Redzi, kad bērns bija dzīvs, mēs ar viņu runājām, bet viņš mūs neuzklausīja. Kā lai pasakām viņam, ka bērns miris? Ka nepadara sev ko ļaunu.” 19 Dāvids manīja, ka viņa kalpi sačukstas, un noprata, ka bērns miris. Dāvids jautāja kalpiem: “Vai bērns nomira?” Tie atbildēja: “Nomira.” 20 Tad Dāvids piecēlās no zemes, mazgājās, iesvaidījās, pārģērbās un gāja zemoties Kunga namā. Atgriezies mājās, viņš lika pasniegt maltīti un ēda. 21 Kalpi tam prasīja: “Ko tu dari? Kad bērns bija dzīvs, tu gavēji un raudāji viņa dēļ, bet, tikko bērns miris, tu celies un ēd!” 22 Viņš atbildēja: “Kamēr bērns bija dzīvs, es gavēju un raudāju, jo domāju – varbūt Kungs apžēlosies par mani un bērns dzīvos. 23 Bet nu viņš ir miris – kam man vairs gavēt? Vai es varu atsaukt viņu atpakaļ? Es gan došos pie viņa, bet viņš pie manis neatgriezīsies.”
Sālamana dzimšana
24 Un Dāvids mierināja savu sievu Batšebu un gāja pie viņas, un gulēja ar viņu. Viņa dzemdēja dēlu un deva tam vārdu Sālamans, un Kungs zēnu mīlēja. 25 Viņš to pavēstīja caur pravieti Nātānu, kas, Kunga mudināts, deva tam vārdu – Kunga mīlulis.
Amoniešu sakāve
(1L 20:1–3)26 Tikmēr Joābs karoja pret amoniešu Rabu un ieņēma ķēniņvalsts galvaspilsētu. 27 Viņš sūtīja ziņnešus pie Dāvida ar vēsti: “Es karoju pret Rabu un ieņēmu pilsētas lejasdaļu, kur ūdenskrātuves. 28 Pulcini jel pārējos karavīrus un pabeidz ieņemt pilsētu; lai es nebūtu tas, kas ieņem šo pilsētu un mans vārds netiktu daudzināts!” 29 Tad Dāvids sapulcināja visus ļaudis un devās uz Rabu, karoja pret to un ieņēma. 30 Viņš noņēma kroni no Milkoma galvas – tas svēra talantu zelta un bija rotāts ar dārgakmeni. To uzlika galvā Dāvidam. No pilsētas izveda milzum daudz laupījuma. 31 Tās ļaudis aizveda un lika pie zāģiem, dzelzs ecēšām un dzelzs cirvjiem un norīkoja uz ķieģeļu cepļiem. Tā viņš darīja visās amoniešu pilsētās. Tad Dāvids un visi ļaudis atgriezās Jeruzālemē.
Nātāns uzrāda Dāvidam viņa grēku
1 Kungs sūtīja Nātānu pie Dāvida. Atnācis tas viņam sacīja:
“Kādā pilsētā bija divi vīri –
viens bagāts, otrs nabags.
2 Bagātajam bija avju un vēršu bez skaita,
3 bet nabagajam nebija nekā,
tik viena maza aitiņa tam piederēja.
Tā uzauga pie viņa kopā ar paša bērniem,
no viņa kumosa ēda, no viņa kausa dzēra,
viņa azotē gulēja, bija viņam kā paša meita.
4 Kāds ceļinieks iegriezās pie bagātā vīra,
bet tam bija žēl ņemt savu avi vai vērsi,
lai pagatavotu ceļotājam, kas pie viņa iegriezies.
Viņš ņēma nabaga vīra aitiņu
un pagatavoja tam vīram, kas pie viņa iegriezies.”
5 Dāvids aizsvilās lielās dusmās par to vīru un teica Nātānam: “Dzīvs Kungs! – Par to, ko šis vīrs darījis, viņš ir nāvi pelnījis. 6 Par to aitiņu viņš atlīdzinās četrkārt – par to, ka tā darīja un neiežēlojās!” 7 Tad Nātāns teica Dāvidam: “Tu esi tas vīrs! – Tā saka Kungs, Israēla Dievs: es tevi svaidīju par Israēla ķēniņu, es tevi glābu no Saula rokas, 8 es tev devu tava kunga namu un tava kunga sievas tev pie sāniem! Es tev devu Israēlu un Jūdu, ja tas vēl par maz, piemetīšu tev vēl un vēl! 9 Kāpēc tu nicināji Kunga vārdus, darīdams to, kas man nepatīk? – Hetieti Ūriju tu nokāvi ar zobenu – viņa sievu tu ņēmi par sievu sev un pašu nogalēji ar amoniešu zobenu! 10 Tad nu zobens nemūžam neatstāsies no tava nama! – tādēļ ka tu mani nicināji, ka ņēmi hetieša Ūrijas sievu, lai viņa kļūtu tava sieva. 11 Tā saka Kungs: redzi, no tava paša nama es ļaunumu celšu pret tevi tavu acu priekšā, es ņemšu tavas sievas un atdošu tavam tuvākajam. Viņš gulēs ar tavām sievām, saulei spīdot. 12 Ko tu darīji slepenībā, to es izdarīšu visa Israēla priekšā un saules gaismā!” 13 Dāvids teica Nātānam: “Es esmu grēkojis pret Kungu!” Nātāns atbildēja Dāvidam: “Kungs gan noņem tavu grēku – tu nemirsi. 14 Taču tu esi devis Kunga ienaidniekiem iemeslu zaimot, tāpēc dēls, kas tev dzimis, mirs!”
Batšebas bērns mirst
15 Nātāns devās uz mājām. Un Kungs piemeklēja bērnu, ko Ūrijas sieva bija dzemdējusi Dāvidam, un tas sasirga. 16 Dāvids lūdzās Dievu par zēnu, Dāvids gavēja un, pārnācis mājās, visu nakti gulēja zemē. 17 Viņa nama vecajie sanāca ap viņu, lai pieceltu viņu no zemes, bet viņš tos atraidīja un neēda ar tiem kopā. 18 Septītajā dienā bērns nomira. Dāvida kalpi baidījās viņam teikt, ka bērns miris, un sprieda: “Redzi, kad bērns bija dzīvs, mēs ar viņu runājām, bet viņš mūs neuzklausīja. Kā lai pasakām viņam, ka bērns miris? Ka nepadara sev ko ļaunu.” 19 Dāvids manīja, ka viņa kalpi sačukstas, un noprata, ka bērns miris. Dāvids jautāja kalpiem: “Vai bērns nomira?” Tie atbildēja: “Nomira.” 20 Tad Dāvids piecēlās no zemes, mazgājās, iesvaidījās, pārģērbās un gāja zemoties Kunga namā. Atgriezies mājās, viņš lika pasniegt maltīti un ēda. 21 Kalpi tam prasīja: “Ko tu dari? Kad bērns bija dzīvs, tu gavēji un raudāji viņa dēļ, bet, tikko bērns miris, tu celies un ēd!” 22 Viņš atbildēja: “Kamēr bērns bija dzīvs, es gavēju un raudāju, jo domāju – varbūt Kungs apžēlosies par mani un bērns dzīvos. 23 Bet nu viņš ir miris – kam man vairs gavēt? Vai es varu atsaukt viņu atpakaļ? Es gan došos pie viņa, bet viņš pie manis neatgriezīsies.”
Sālamana dzimšana
24 Un Dāvids mierināja savu sievu Batšebu un gāja pie viņas, un gulēja ar viņu. Viņa dzemdēja dēlu un deva tam vārdu Sālamans, un Kungs zēnu mīlēja. 25 Viņš to pavēstīja caur pravieti Nātānu, kas, Kunga mudināts, deva tam vārdu – Kunga mīlulis.
Amoniešu sakāve
(1L 20:1–3)26 Tikmēr Joābs karoja pret amoniešu Rabu un ieņēma ķēniņvalsts galvaspilsētu. 27 Viņš sūtīja ziņnešus pie Dāvida ar vēsti: “Es karoju pret Rabu un ieņēmu pilsētas lejasdaļu, kur ūdenskrātuves. 28 Pulcini jel pārējos karavīrus un pabeidz ieņemt pilsētu; lai es nebūtu tas, kas ieņem šo pilsētu un mans vārds netiktu daudzināts!” 29 Tad Dāvids sapulcināja visus ļaudis un devās uz Rabu, karoja pret to un ieņēma. 30 Viņš noņēma kroni no Milkoma galvas – tas svēra talantu zelta un bija rotāts ar dārgakmeni. To uzlika galvā Dāvidam. No pilsētas izveda milzum daudz laupījuma. 31 Tās ļaudis aizveda un lika pie zāģiem, dzelzs ecēšām un dzelzs cirvjiem un norīkoja uz ķieģeļu cepļiem. Tā viņš darīja visās amoniešu pilsētās. Tad Dāvids un visi ļaudis atgriezās Jeruzālemē.
