Amoniešu un sīriešu sakāve
(1L 19:1–19)1 Pēc kāda laika nomira amoniešu ķēniņš, un pēc tam sāka valdīt viņa dēls Hānūns. 2 Dāvids domāja: “Izrādīšu laipnību Nāhāša dēlam Hānūnam, jo viņa tēvs bija vēlīgs man.” Un Dāvids sūtīja savus kalpus izteikt viņam līdzjūtību par tēvu. Kad Dāvida kalpi nonāca amoniešu zemē, 3 amoniešu augstmaņi teica savam kungam Hānūnam: “Vai tu domā, ka Dāvids sūtījis pie tevis mierinātājus aiz cieņas pret tavu tēvu? Vai tik viņš nav sūtījis pie tevis savus kalpus, lai izpētītu, izlūkotu un izspiegotu pilsētu?!” 4 Tad Hānūns saņēma Dāvida kalpus, noskuva tiem pusi bārdas, nogrieza apģērbu līdz gurniem un aizraidīja viņus prom. 5 To pastāstīja Dāvidam, un viņš sūtīja tiem pretī, jo šie vīri bija ļoti pazemoti. Ķēniņš sacīja: “Palieciet Jērikā, līdz jums ataug bārda, tad varat nākt atpakaļ.” 6 Kad amonieši redzēja, ka Dāvids viņus uzskata par smerdeļiem, tie sūtīja nolīgt Bēt-Rehobas un Cobas aramiešus – divdesmit tūkstošus kājnieku, kā arī Maahas ķēniņu ar tūkstoš vīriem un Tobas vīrus – divpadsmit tūkstošus. 7 Kad Dāvids to uzzināja, viņš sūtīja Joābu un visu spēkavīru pulku. 8 Amonieši iznāca pie pilsētas vārtiem un izvietojās kaujai, bet Cobas un Rehobas aramieši, kā arī Tobas un Maahas vīri stāvēja nomaļus. 9 Kad Joābs redzēja, ka pret viņu ir nostājušies kaujai gan no priekšpuses, gan aizmugures, viņš izvēlējās labākos Israēla vīrus un izvietoja pret Arāmu. 10 Pārējos ļaudis viņš nodeva savam brālim Abīšajam, un viņš tos izvietoja pret amoniešiem. 11 Joābs sacīja: “Ja aramieši būs stiprāki par mani, tad tu nāc man palīgā, bet, ja amonieši būs stiprāki par tevi, es iešu palīgā tev! 12 Esi stiprs, un būsim stipri savu ļaužu un mūsu Dieva pilsētu dēļ! Kungs darīs, kā viņam šķiet labi!” 13 Joābs ar saviem ļaudīm devās uzbrukumā aramiešiem, un tie bēga no viņa. 14 Kad amonieši ieraudzīja, ka aramieši bēg, tad arī viņi metās bēgt no Abīšaja un iebēga pilsētā. Tad Joābs pārtrauca kauju ar amoniešiem un devās uz Jeruzālemi. 15 Aramieši, redzēdami, ka Israēls viņus sakāvis, sapulcējās vienuviet. 16 Hadadezers sūtīja ataicināt tos aramiešus, kas viņpus upei, un tie atnāca uz Hēlāmu ar Hadadezera karaspēka virspavēlnieku Šobahu priekšgalā.
17 To pastāstīja Dāvidam. Viņš sapulcināja visu Israēlu, pārgāja Jardānai un nonāca Hēlāmā. Aramieši izvietojās pretī Dāvidam un cīnījās ar viņu. 18 Aramieši bēga no Israēla, un Dāvids nokāva aramiešiem septiņus simtus kararatu braucēju un četrdesmit tūkstošus jātnieku. Viņš notrieca Šobahu, viņu karaspēka virspavēlnieku, un tas turpat nomira. 19 Kad visi ķēniņi, Hadadezera kalpi, redzēja, ka Israēls tos sakāvis, tie slēdza mieru ar Israēlu un kalpoja tam. Turpmāk aramieši baidījās palīdzēt amoniešiem.
Amoniešu un sīriešu sakāve
(1L 19:1–19)1 Pēc kāda laika nomira amoniešu ķēniņš, un pēc tam sāka valdīt viņa dēls Hānūns. 2 Dāvids domāja: “Izrādīšu laipnību Nāhāša dēlam Hānūnam, jo viņa tēvs bija vēlīgs man.” Un Dāvids sūtīja savus kalpus izteikt viņam līdzjūtību par tēvu. Kad Dāvida kalpi nonāca amoniešu zemē, 3 amoniešu augstmaņi teica savam kungam Hānūnam: “Vai tu domā, ka Dāvids sūtījis pie tevis mierinātājus aiz cieņas pret tavu tēvu? Vai tik viņš nav sūtījis pie tevis savus kalpus, lai izpētītu, izlūkotu un izspiegotu pilsētu?!” 4 Tad Hānūns saņēma Dāvida kalpus, noskuva tiem pusi bārdas, nogrieza apģērbu līdz gurniem un aizraidīja viņus prom. 5 To pastāstīja Dāvidam, un viņš sūtīja tiem pretī, jo šie vīri bija ļoti pazemoti. Ķēniņš sacīja: “Palieciet Jērikā, līdz jums ataug bārda, tad varat nākt atpakaļ.” 6 Kad amonieši redzēja, ka Dāvids viņus uzskata par smerdeļiem, tie sūtīja nolīgt Bēt-Rehobas un Cobas aramiešus – divdesmit tūkstošus kājnieku, kā arī Maahas ķēniņu ar tūkstoš vīriem un Tobas vīrus – divpadsmit tūkstošus. 7 Kad Dāvids to uzzināja, viņš sūtīja Joābu un visu spēkavīru pulku. 8 Amonieši iznāca pie pilsētas vārtiem un izvietojās kaujai, bet Cobas un Rehobas aramieši, kā arī Tobas un Maahas vīri stāvēja nomaļus. 9 Kad Joābs redzēja, ka pret viņu ir nostājušies kaujai gan no priekšpuses, gan aizmugures, viņš izvēlējās labākos Israēla vīrus un izvietoja pret Arāmu. 10 Pārējos ļaudis viņš nodeva savam brālim Abīšajam, un viņš tos izvietoja pret amoniešiem. 11 Joābs sacīja: “Ja aramieši būs stiprāki par mani, tad tu nāc man palīgā, bet, ja amonieši būs stiprāki par tevi, es iešu palīgā tev! 12 Esi stiprs, un būsim stipri savu ļaužu un mūsu Dieva pilsētu dēļ! Kungs darīs, kā viņam šķiet labi!” 13 Joābs ar saviem ļaudīm devās uzbrukumā aramiešiem, un tie bēga no viņa. 14 Kad amonieši ieraudzīja, ka aramieši bēg, tad arī viņi metās bēgt no Abīšaja un iebēga pilsētā. Tad Joābs pārtrauca kauju ar amoniešiem un devās uz Jeruzālemi. 15 Aramieši, redzēdami, ka Israēls viņus sakāvis, sapulcējās vienuviet. 16 Hadadezers sūtīja ataicināt tos aramiešus, kas viņpus upei, un tie atnāca uz Hēlāmu ar Hadadezera karaspēka virspavēlnieku Šobahu priekšgalā.
17 To pastāstīja Dāvidam. Viņš sapulcināja visu Israēlu, pārgāja Jardānai un nonāca Hēlāmā. Aramieši izvietojās pretī Dāvidam un cīnījās ar viņu. 18 Aramieši bēga no Israēla, un Dāvids nokāva aramiešiem septiņus simtus kararatu braucēju un četrdesmit tūkstošus jātnieku. Viņš notrieca Šobahu, viņu karaspēka virspavēlnieku, un tas turpat nomira. 19 Kad visi ķēniņi, Hadadezera kalpi, redzēja, ka Israēls tos sakāvis, tie slēdza mieru ar Israēlu un kalpoja tam. Turpmāk aramieši baidījās palīdzēt amoniešiem.
