1 Simons, kas minēts iepriekš un bija nodevīgi izturējies pret dārgumu krātuvi un savu tēviju, sāka apmelot Oniju, ka viņš esot sakūdījis Hēliodoru un tā nodarījis lielu ļaunumu. 2 Par Oniju, kas bija pilsētas labdaris un dedzīgs Dieva likumu sargs un rūpējās par tautas kopību, viņš uzdrošinājās runāt kā par sazvērnieku, kas grib iegūt noteikšanu pilsētā. 3 Naidīgums bija aizgājis tiktāl, ka notika pat slepkavības, ko veica kāds Simonam uzticīgais. 4 Onija, redzēdams grūto stāvokli, ko radījis savstarpējais naidīgums, un to, ka Apollonijs, Menesteja dēls, Lejassīrijas un Foinīkijas militārais virspavēlnieks, sekmē Simona ļaundarības, 5 ieradās pie ķēniņa, nevis lai apsūdzētu savus pilsoņus, bet lai apspriestu to, kas derīgs – gan kopīgi visai tautai, gan katram atsevišķi. 6 Viņš redzēja, ka bez ķēniņa tālredzības nebūs iespējams iedibināt valstī mieru un Simons neatkāpsies no sava neprāta.
Jāsons – virspriesteris
7 Kad Seleiks bija šķīries no dzīves un viņa vietā varu pārņēma Antiohs, kura pievārds bija Epifans, tad Jāsons, Onijas brālis, centās negodīgā ceļā iegūt virspriestera amatu, 8 apsolīdams ķēniņam veiksmes gadījumā trīs simti sešdesmit sudraba talantus un vēl no kādām citām nodevām astoņdesmit talantus. 9 Vēl viņš apsolīja tam parakstīt simt piecdesmit talantus, ja tas ar savas varas autoritāti ļautu viņam ierīkot sporta skolu un jauniešu treniņu laukumu, kā arī jeruzālemiešus rakstīt kā antiohiešus. 10 Ķēniņš piekrita, un Jāsons, ieguvis varu, tūlīt sāka savus cilts brāļus pieradināt pie grieķu paražām. 11 Viņš noraidīja jūdiem draudzīgos ķēniņu noteiktos likumus, kurus bija iedibinājis Jānis, Eipolema tēvs, tas, kurš kā sūtnis piedalījās delegācijā pie romiešiem, kad tika noslēgta draudzības un militārās palīdzības vienošanās. Atcēlis likumīgo valsts satversmi, viņš mēģināja ieviest pretlikumīgas paražas. 12 Pašā akropoles pakājē viņš nekavējoties lika uzcelt sporta skolu un pavēlēja spēcīgākiem jauniešiem, ietērptiem pēc grieķu paražas, tur trenēties. 13 Jāsons nebija īsts virspriesteris, viņa bezdievības un pārmērīgās nešķīstības dēļ grieķisko paražu un visa svešā piesavināšanās sasniedza tādu pakāpi, 14 ka priesteri vairs nedomāja par upurēšanas kalpošanu. Noniecinādami templi un nerūpēdamies par upuriem, viņi cītīgi nodevās sportiskām cīņām un diska mešanai, tādējādi rīkodamies pretlikumīgi. 15 No tēviem mantotos likumus viņi neturēja nekādā godā, toties augstu vērtēja grieķu uzskatus. 16 Un tādēļ viņus piemeklēja smaga nelaime – tos, kurus viņi tik cītīgi atdarināja un kuriem centās pēc iespējas vairāk līdzināties, viņi iemantoja sev par ienaidniekiem un soģiem. 17 Nevar jokot un bezdievīgi izturēties pret dievišķiem likumiem, tas viss nāks gaismā, kad pienāks laiks.
18 Kad sportiskās sacensības, kas tika rīkotas katru piekto gadu, notika Tīrā ar ķēniņa piedalīšanos, 19 nelga Jāsons sūtīja no Jeruzālemes antiohiešu delegāciju ar trīs simti drahmām kā ziedojumu Hērakla templim. Bet tie, kas nogādāja šo naudu, uzskatīja, ka tā nepienākas ziedojumam, un lūdza izlietot to citiem izdevumiem. 20 Tā nauda, kas bija sūtīta ziedojumam Hērakla templim, nogādātāju dēļ tika izlietota karakuģu būvei.
21 Kad vēlāk Apollonijs, Menesteja dēls, tika sūtīts uz Ēģipti sakarā ar Filomētora pasludināšanu par ķēniņu, Antiohs, dabūjis zināt, ka Ēģiptes ķēniņš kļuvis neuzticīgs viņam un viņa valdīšanai, sāka bažīties par savu drošību. Tāpēc viņš devās vispirms uz Jafu, pēc tam ieradās Jeruzālemē. 22 Jāsons un visa pilsēta viņu uzņēma lieliski, vedot vēršu vilktos ratos un pavadot ar lāpām. Pēc tam viņš devās uz Foinīkiju.
Menelājs – virspriesteris
23 Pēc trim gadiem Jāsons sūtīja Menelāju, iepriekš minētā Simona brāli, aizvest ķēniņam naudu un atgādināt dažas vajadzīgas lietas. 24 Viņš satikās ar ķēniņu un, glaimodams viņam, ieguva tā labvēlību un, piedāvājis trīs simti drahmu vairāk nekā Jāsons, panāca, ka virspriestera amats tiek viņam. 25 Ar ķēniņa pavēli viņš atgriezās Jeruzālemē, bet kā virspriesteris neko ievērības cienīgu nepaveica, jo viņam piemita nežēlīga tirāna gars un savās dusmās viņš bija kā mežonīgs barbars. 26 Jāsons, kas negodīgā ceļā bija padzinis no amata savu brāli, tagad, cita padzīts tādā pašā negodīgā ceļā, bija spiests bēgt uz ammanītu zemi. 27 Tā Menelājs ieguva varu, tomēr no ķēniņam apsolītās naudas neko nesamaksāja, 28 lai gan Sostrats, pilsētas cietokšņa pārvaldnieks, viņam to pieprasīja, jo naudas savākšana bija viņa uzdevums. Tad ķēniņš abus izsauca pie sevis. 29 Menelājs savā vietā virspriestera amatā atstāja savu brāli Līsimahu, Sostrats – Kratētu, kipriešu pārvaldnieku.
30 Tajā laikā, kad risinājās šie notikumi, sadumpojās tarsieši un mallotieši, jo ķēniņš viņus bija uzdāvinājis savai piegulētājai Antiohidai. 31 Ķēniņš steidzās turp, lai dumpi apslāpētu, un savā vietā atstāja Andronīku, lai tas kārtotu valsts lietas. 32 Menelājs uzskatīja, ka viņam tā ir lieliska izdevība. Viņš piesavinājās no tempļa zeltlietas un, gribēdams pielabināties Andronīkam, dažas viņam uzdāvināja, citas viņš pārdeva Tīrā un apkārtējās pilsētās. 33 Kad Onija to uzzināja, viņš vispirms devās uz Dafni, drošu uzturēšanās vietu, kas atradās netālu no Antiohijas, un darīja zināmu Menelāja rīcību. 34 Tādēļ Menelājs, notvēris brīdi, kad Andronīks bija viens pats, uzkūdīja viņu Oniju nogalēt. Arī Andronīks devās pie Onijas, un, lai gan viņa ierašanās bija aizdomīga, viņš, zvērēdams un sniegdams savu labo roku, ar viltu pārliecināja Oniju iznākt ārā no drošās patvēruma vietas. Nekaunēdamies taisnības priekšā, Andronīks tūdaļ pat saņēma Oniju ciet. 35 Dusmas par to izrādīja ne tikai jūdi, bet arī daudzas citas tautas, kas smagi pārdzīvoja krietnā vīra netaisno nogalināšanu. 36 Kad ķēniņš atgriezās no Kilikijas, viņš satika pilsētas jūdus un arī grieķus, kuri tāpat bija sašutuši par Onijas netaisno nogalināšanu. 37 Antiohs dziļi dvēselē noskuma. Viņu pārņēma žēlums, un viņš raudāja par vīru, kam piemita krietns prāts un godīgums. 38 Tad, aizdedzies dusmās, viņš norāva Andronīkam purpura apmetni, saplēsa driskās drēbes un tādu lika vest apkārt pa visu pilsētu uz vietu, kur viņš bezdievīgi bija nogalinājis Oniju. Tur nešķīstais slepkava tika aizvākts no šīs pasaules. Tā Andronīks saņēma pelnīto Dieva sodu.
39 Kad Līsimahs ar Menelāja ziņu bija pilsētā daudzkārt aplaupījis tempļus un runas par to jau bija izplatījušās, tauta sāka kurnēt pret Līsimahu, jo daudzas zeltlietas jau bija aiznestas. 40 Kad pūlis, dusmu pārņemts, sacēlās, Līsimahs apbruņoja kādus trīs tūkstošus vīru un ķērās pie netaisniem varasdarbiem, par vadoni izvēloties kādu Auranu, kam bija diezgan daudz gadu un tikpat daudz neprāta. 41 Kad ļaudis redzēja Līsimaha ļaunos nodomus, vieni ņēma akmeņus, citi resnas nūjas, vēl citi saujām grāba pelnus, kas gadījās pie rokas, un meta virsū Līsimaha vīriem. 42 Tā viņi daudzus ievainoja, dažus notrieca zemē un visus piespieda bēgt, bet pašu Līsimahu, tempļu izlaupītāju, nogalināja pie dārgumu krātuves. 43 Par šīm lietām sākās tiesas izmeklēšana pret Menelāju. 44 Kad ķēniņš bija ieradies Tīrā, trīs vīri, kurus vecajie bija sūtījuši, viņam apsūdzēja Menelāju. 45 Menelājs tiesā jau bija zaudējis, bet viņš piesolīja lielu naudu Ptolemajam, Dorimena dēlam, lai tas mēģina iespaidot ķēniņu. 46 Ptolemajs, paaicinājis ķēniņu ārā kolonādes gaitenī, lai it kā atvēsinātos, panāca, ka ķēniņš maina savas domas, 47 un Menelājs, kas bija visa ļaunuma vaininieks, tika vaļā no visām apsūdzībām, bet tiem trim nelaimīgajiem tika piespriests nāves sods; pat ja skitu priekšā viņi tā būtu runājuši, viņi būtu palaisti vaļā nenotiesāti. 48 Tā visi tie, kas bija atklāti runājuši, iestādamies par pilsētu, par tautu un svētajiem traukiem, drīz pēc tam saņēma netaisnu sodu. 49 Tīras iedzīvotāji, kas par šādu nelietību bija sašutuši, viņiem sarīkoja cienīgu apglabāšanu. 50 Bet Menelājs ķēniņu mantkārības dēļ palika amatā, varens savā nekrietnajā uzpūtībā un pret pilsoņiem ļaunprātīgs.
1 Simons, kas minēts iepriekš un bija nodevīgi izturējies pret dārgumu krātuvi un savu tēviju, sāka apmelot Oniju, ka viņš esot sakūdījis Hēliodoru un tā nodarījis lielu ļaunumu. 2 Par Oniju, kas bija pilsētas labdaris un dedzīgs Dieva likumu sargs un rūpējās par tautas kopību, viņš uzdrošinājās runāt kā par sazvērnieku, kas grib iegūt noteikšanu pilsētā. 3 Naidīgums bija aizgājis tiktāl, ka notika pat slepkavības, ko veica kāds Simonam uzticīgais. 4 Onija, redzēdams grūto stāvokli, ko radījis savstarpējais naidīgums, un to, ka Apollonijs, Menesteja dēls, Lejassīrijas un Foinīkijas militārais virspavēlnieks, sekmē Simona ļaundarības, 5 ieradās pie ķēniņa, nevis lai apsūdzētu savus pilsoņus, bet lai apspriestu to, kas derīgs – gan kopīgi visai tautai, gan katram atsevišķi. 6 Viņš redzēja, ka bez ķēniņa tālredzības nebūs iespējams iedibināt valstī mieru un Simons neatkāpsies no sava neprāta.
Jāsons – virspriesteris
7 Kad Seleiks bija šķīries no dzīves un viņa vietā varu pārņēma Antiohs, kura pievārds bija Epifans, tad Jāsons, Onijas brālis, centās negodīgā ceļā iegūt virspriestera amatu, 8 apsolīdams ķēniņam veiksmes gadījumā trīs simti sešdesmit sudraba talantus un vēl no kādām citām nodevām astoņdesmit talantus. 9 Vēl viņš apsolīja tam parakstīt simt piecdesmit talantus, ja tas ar savas varas autoritāti ļautu viņam ierīkot sporta skolu un jauniešu treniņu laukumu, kā arī jeruzālemiešus rakstīt kā antiohiešus. 10 Ķēniņš piekrita, un Jāsons, ieguvis varu, tūlīt sāka savus cilts brāļus pieradināt pie grieķu paražām. 11 Viņš noraidīja jūdiem draudzīgos ķēniņu noteiktos likumus, kurus bija iedibinājis Jānis, Eipolema tēvs, tas, kurš kā sūtnis piedalījās delegācijā pie romiešiem, kad tika noslēgta draudzības un militārās palīdzības vienošanās. Atcēlis likumīgo valsts satversmi, viņš mēģināja ieviest pretlikumīgas paražas. 12 Pašā akropoles pakājē viņš nekavējoties lika uzcelt sporta skolu un pavēlēja spēcīgākiem jauniešiem, ietērptiem pēc grieķu paražas, tur trenēties. 13 Jāsons nebija īsts virspriesteris, viņa bezdievības un pārmērīgās nešķīstības dēļ grieķisko paražu un visa svešā piesavināšanās sasniedza tādu pakāpi, 14 ka priesteri vairs nedomāja par upurēšanas kalpošanu. Noniecinādami templi un nerūpēdamies par upuriem, viņi cītīgi nodevās sportiskām cīņām un diska mešanai, tādējādi rīkodamies pretlikumīgi. 15 No tēviem mantotos likumus viņi neturēja nekādā godā, toties augstu vērtēja grieķu uzskatus. 16 Un tādēļ viņus piemeklēja smaga nelaime – tos, kurus viņi tik cītīgi atdarināja un kuriem centās pēc iespējas vairāk līdzināties, viņi iemantoja sev par ienaidniekiem un soģiem. 17 Nevar jokot un bezdievīgi izturēties pret dievišķiem likumiem, tas viss nāks gaismā, kad pienāks laiks.
18 Kad sportiskās sacensības, kas tika rīkotas katru piekto gadu, notika Tīrā ar ķēniņa piedalīšanos, 19 nelga Jāsons sūtīja no Jeruzālemes antiohiešu delegāciju ar trīs simti drahmām kā ziedojumu Hērakla templim. Bet tie, kas nogādāja šo naudu, uzskatīja, ka tā nepienākas ziedojumam, un lūdza izlietot to citiem izdevumiem. 20 Tā nauda, kas bija sūtīta ziedojumam Hērakla templim, nogādātāju dēļ tika izlietota karakuģu būvei.
21 Kad vēlāk Apollonijs, Menesteja dēls, tika sūtīts uz Ēģipti sakarā ar Filomētora pasludināšanu par ķēniņu, Antiohs, dabūjis zināt, ka Ēģiptes ķēniņš kļuvis neuzticīgs viņam un viņa valdīšanai, sāka bažīties par savu drošību. Tāpēc viņš devās vispirms uz Jafu, pēc tam ieradās Jeruzālemē. 22 Jāsons un visa pilsēta viņu uzņēma lieliski, vedot vēršu vilktos ratos un pavadot ar lāpām. Pēc tam viņš devās uz Foinīkiju.
Menelājs – virspriesteris
23 Pēc trim gadiem Jāsons sūtīja Menelāju, iepriekš minētā Simona brāli, aizvest ķēniņam naudu un atgādināt dažas vajadzīgas lietas. 24 Viņš satikās ar ķēniņu un, glaimodams viņam, ieguva tā labvēlību un, piedāvājis trīs simti drahmu vairāk nekā Jāsons, panāca, ka virspriestera amats tiek viņam. 25 Ar ķēniņa pavēli viņš atgriezās Jeruzālemē, bet kā virspriesteris neko ievērības cienīgu nepaveica, jo viņam piemita nežēlīga tirāna gars un savās dusmās viņš bija kā mežonīgs barbars. 26 Jāsons, kas negodīgā ceļā bija padzinis no amata savu brāli, tagad, cita padzīts tādā pašā negodīgā ceļā, bija spiests bēgt uz ammanītu zemi. 27 Tā Menelājs ieguva varu, tomēr no ķēniņam apsolītās naudas neko nesamaksāja, 28 lai gan Sostrats, pilsētas cietokšņa pārvaldnieks, viņam to pieprasīja, jo naudas savākšana bija viņa uzdevums. Tad ķēniņš abus izsauca pie sevis. 29 Menelājs savā vietā virspriestera amatā atstāja savu brāli Līsimahu, Sostrats – Kratētu, kipriešu pārvaldnieku.
30 Tajā laikā, kad risinājās šie notikumi, sadumpojās tarsieši un mallotieši, jo ķēniņš viņus bija uzdāvinājis savai piegulētājai Antiohidai. 31 Ķēniņš steidzās turp, lai dumpi apslāpētu, un savā vietā atstāja Andronīku, lai tas kārtotu valsts lietas. 32 Menelājs uzskatīja, ka viņam tā ir lieliska izdevība. Viņš piesavinājās no tempļa zeltlietas un, gribēdams pielabināties Andronīkam, dažas viņam uzdāvināja, citas viņš pārdeva Tīrā un apkārtējās pilsētās. 33 Kad Onija to uzzināja, viņš vispirms devās uz Dafni, drošu uzturēšanās vietu, kas atradās netālu no Antiohijas, un darīja zināmu Menelāja rīcību. 34 Tādēļ Menelājs, notvēris brīdi, kad Andronīks bija viens pats, uzkūdīja viņu Oniju nogalēt. Arī Andronīks devās pie Onijas, un, lai gan viņa ierašanās bija aizdomīga, viņš, zvērēdams un sniegdams savu labo roku, ar viltu pārliecināja Oniju iznākt ārā no drošās patvēruma vietas. Nekaunēdamies taisnības priekšā, Andronīks tūdaļ pat saņēma Oniju ciet. 35 Dusmas par to izrādīja ne tikai jūdi, bet arī daudzas citas tautas, kas smagi pārdzīvoja krietnā vīra netaisno nogalināšanu. 36 Kad ķēniņš atgriezās no Kilikijas, viņš satika pilsētas jūdus un arī grieķus, kuri tāpat bija sašutuši par Onijas netaisno nogalināšanu. 37 Antiohs dziļi dvēselē noskuma. Viņu pārņēma žēlums, un viņš raudāja par vīru, kam piemita krietns prāts un godīgums. 38 Tad, aizdedzies dusmās, viņš norāva Andronīkam purpura apmetni, saplēsa driskās drēbes un tādu lika vest apkārt pa visu pilsētu uz vietu, kur viņš bezdievīgi bija nogalinājis Oniju. Tur nešķīstais slepkava tika aizvākts no šīs pasaules. Tā Andronīks saņēma pelnīto Dieva sodu.
39 Kad Līsimahs ar Menelāja ziņu bija pilsētā daudzkārt aplaupījis tempļus un runas par to jau bija izplatījušās, tauta sāka kurnēt pret Līsimahu, jo daudzas zeltlietas jau bija aiznestas. 40 Kad pūlis, dusmu pārņemts, sacēlās, Līsimahs apbruņoja kādus trīs tūkstošus vīru un ķērās pie netaisniem varasdarbiem, par vadoni izvēloties kādu Auranu, kam bija diezgan daudz gadu un tikpat daudz neprāta. 41 Kad ļaudis redzēja Līsimaha ļaunos nodomus, vieni ņēma akmeņus, citi resnas nūjas, vēl citi saujām grāba pelnus, kas gadījās pie rokas, un meta virsū Līsimaha vīriem. 42 Tā viņi daudzus ievainoja, dažus notrieca zemē un visus piespieda bēgt, bet pašu Līsimahu, tempļu izlaupītāju, nogalināja pie dārgumu krātuves. 43 Par šīm lietām sākās tiesas izmeklēšana pret Menelāju. 44 Kad ķēniņš bija ieradies Tīrā, trīs vīri, kurus vecajie bija sūtījuši, viņam apsūdzēja Menelāju. 45 Menelājs tiesā jau bija zaudējis, bet viņš piesolīja lielu naudu Ptolemajam, Dorimena dēlam, lai tas mēģina iespaidot ķēniņu. 46 Ptolemajs, paaicinājis ķēniņu ārā kolonādes gaitenī, lai it kā atvēsinātos, panāca, ka ķēniņš maina savas domas, 47 un Menelājs, kas bija visa ļaunuma vaininieks, tika vaļā no visām apsūdzībām, bet tiem trim nelaimīgajiem tika piespriests nāves sods; pat ja skitu priekšā viņi tā būtu runājuši, viņi būtu palaisti vaļā nenotiesāti. 48 Tā visi tie, kas bija atklāti runājuši, iestādamies par pilsētu, par tautu un svētajiem traukiem, drīz pēc tam saņēma netaisnu sodu. 49 Tīras iedzīvotāji, kas par šādu nelietību bija sašutuši, viņiem sarīkoja cienīgu apglabāšanu. 50 Bet Menelājs ķēniņu mantkārības dēļ palika amatā, varens savā nekrietnajā uzpūtībā un pret pilsoņiem ļaunprātīgs.
