Jošijāhu valdīšana
(2Ķēn 22:1–2)1 Jošijāhu sāka valdīt astoņu gadu vecumā, viņš valdīja Jeruzālemē trīsdesmit vienu gadu. 2 Viņš darīja to, kas tīkams Kungam, un staigāja sava tēva Dāvida ceļus – nenovērsās ne pa labi, ne pa kreisi.
3 Savas valdīšanas astotajā gadā, būdams vēl zēns, viņš sāka pievērsties sava tēva Dāvida Dievam, un divpadsmitajā gadā viņš sāka attīrīt Jūdu un Jeruzālemi no augstieņu altāriem, ašērām, elku stabiem un lietiem tēliem. 4 Viņa vadībā tie nojauca baālu altārus un nocirta saules stabus, kas tur bija uzslieti. Ašēras, elku stabus un lietos tēlus viņš sadauzīja, saberza putekļos un izkaisīja uz to kapenēm, kuri tiem bija upurējuši. 5 Viņš arī dedzināja elku priesteru kaulus viņu altāros, šķīstīdams Jūdu un Jeruzālemi. 6 No Manases, Efraima un Šimona pilsētām līdz pat Naftālī un visapkārt to drupām 7 viņš nojauca altārus, ašēras, elku stabus un satrieca tos pīšļos, kā arī nocirta visus saules stabus, tāpat viņš darīja visā Israēla zemē – pēc tam viņš atgriezās Jeruzālemē.
Priesteris Hilkija atrod bauslības grāmatu
(2Ķēn 22:3–20)8 Astoņpadsmitajā valdīšanas gadā, kad viņš bija šķīstījis zemi un templi, viņš sūtīja Šāfānu, Acaljāhu dēlu, un pilsētas augstmani Maasejāhu un lietvedi Joāhu, Jehoāhāza dēlu, lai atjauno Kunga, viņa Dieva, namu. 9 Viņi atnāca pie augstā priestera Hilkijas un atdeva Dieva namam ziedoto naudu, ko levīti durvju sargi bija savākuši no Manases, Efraima un visiem Israēla atlikušajiem, kā arī no Jūdas, Benjāmina un Jeruzālemē mītošajiem. 10 Naudu tie nodeva Kunga nama darbu pārraugiem, bet tie to deva Kunga nama strādniekiem, lai atjauno un salabo namu. 11 Naudu deva amatniekiem un mūrniekiem, lai tie pērk tēstus akmeņus, kokus sijām un baļķus celtnēm, kuras bija sapostījuši Jūdas ķēniņi. 12 Vīri visus darbus veica uzticīgi, tos pārraudzīja un vadīja levīti Jahats un Obadjāhu no Merārī dēliem, Zeharja un Mešullāms no Kehāta dēliem. Visi levīti, kas prata muzicēt, 13 vadīja nastu nesējus un strādniekus no darba pie darba, bet daži levīti bija rakstveži, ierēdņi un vārtu sargi.
14 Laikā, kad tika izmaksāta Kunga namā ienākusī nauda, priesteris Hilkija atrada Mozus doto Kunga bauslības grāmatu. 15 Hilkija uzrunāja rakstvedi Šāfānu, sacīdams: “Es atradu Kunga namā bauslības grāmatu!” Hilkija grāmatu iedeva Šāfānam. 16 Šāfāns aiznesa grāmatu ķēniņam un paziņoja: “Visu, ko tu pavēlēji savam kalpam, viņi ir paveikuši – 17 ņēmuši naudu, kas bija Kunga namā un devuši to pārraugiem un strādniekiem.” 18 Tālab rakstvedis Šāfāns sacījis ķēniņam: “Priesteris Hilkija iedeva man grāmatu!” Un Šāfāns lasīja to ķēniņam priekšā.
19 Kad ķēniņš dzirdēja bauslības grāmatas vārdus, viņš saplēsa savas drānas. 20 Ķēniņš pavēlēja Hilkijam un Ahīkāmam, Šāfāna dēlam, Abdonam, Mihas dēlam, un rakstvedim Šāfānam, un ķēniņa kalpam Asājam: 21 “Ejiet iztaujāt Kungu par mani, atlikušo Israēlu un Jūdu! Atrastās grāmatas vārdos ir jo lielas Kunga dusmas – tās izlīs pār mums, jo mūsu tēvi nav ievērojuši Kunga vārdus un nav darījuši visu, kas rakstīts šajā grāmatā!”
Ķēniņa sūtņi vēršas pie pravietes Huldas
22 Hilkija un ķēniņa sūtītie devās pie pravietes Huldas, tērpu pārziņa Šallūma, Tokhata dēla, Hasras dēla, sievas, kas dzīvoja Jeruzālemes nomalē, un runāja ar viņu. 23 Viņa tiem teica: “Tā saka Kungs, Israēla Dievs: sakiet vīram, kurš jūs sūtīja pie manis: 24 tā saka Kungs: redzi, pār šo vietu un tās iemītniekiem nāks ļaunums – visi lāsti, kas grāmatā, ko lasīja priekšā Jūdas ķēniņam. 25 Tāpēc ka viņi mani pameta un kvēpināja citiem dieviem, sadusmodami mani ar saviem roku darinājumiem, es izliešu savu dusmu versmi pār šo vietu, un tā nedzisīs! 26 Sakiet Jūdas ķēniņam, kurš jūs sūtīja iztaujāt Kungu, tā sakiet viņam: tā saka Kungs, Israēla Dievs, par vārdiem, kurus tu dzirdēji: 27 tāpēc ka tava sirds ir jūtīga un tu zemojies Dievam, izdzirdējis viņa vārdus par šo vietu un tās iemītniekiem, – zemojies man, saplēsi savas drānas un raudāji, tāpēc es tevi uzklausīšu! – saka Kungs. 28 Es tevi piepulcināšu taviem tēviem, un tevi mierā guldīs kapenēs, tavas acis neskatīs visu šo ļaunumu, ko es uzsūtīšu šai vietai un tās iemītniekiem!” Šos vārdus viņi atstāstīja ķēniņam.
Derības atjaunošana
(2Ķēn 23:1–20)29 Ķēniņš lika sapulcināt visus Jūdas un Jeruzālemes vecajos. 30 Ķēniņš devās uz Kunga namu un kopā ar viņu visi Jūdas vīri, Jeruzālemes iemītnieki, priesteri, levīti un visa tauta no liela līdz mazam. Viņš lasīja tiem priekšā visus Kunga namā atrastās derības grāmatas vārdus. 31 Ķēniņš stāvēja uz paaugstinājuma un Kunga priekšā noslēdza derību – ka no visas sirds un dvēseles sekos Kungam, turēs viņa baušļus, liecības un likumus, lai tiktu pildīti šajā grāmatā rakstītie derības vārdi. 32 Tā viņš iekļāva derībā visus, kas bija Jeruzālemē un Benjāminā. Jeruzālemes iemītnieki darīja, kā noteikts derībā ar Dievu, viņu tēvu Dievu! 33 Jošijāhu aizvāca visas preteklības no Israēla dēlu robežām, un visam Israēlam viņš lika kalpot Kungam, viņu Dievam. Visu mūžu viņš nenovērsās no Kunga, savu tēvu Dieva.
Jošijāhu valdīšana
(2Ķēn 22:1–2)1 Jošijāhu sāka valdīt astoņu gadu vecumā, viņš valdīja Jeruzālemē trīsdesmit vienu gadu. 2 Viņš darīja to, kas tīkams Kungam, un staigāja sava tēva Dāvida ceļus – nenovērsās ne pa labi, ne pa kreisi.
3 Savas valdīšanas astotajā gadā, būdams vēl zēns, viņš sāka pievērsties sava tēva Dāvida Dievam, un divpadsmitajā gadā viņš sāka attīrīt Jūdu un Jeruzālemi no augstieņu altāriem, ašērām, elku stabiem un lietiem tēliem. 4 Viņa vadībā tie nojauca baālu altārus un nocirta saules stabus, kas tur bija uzslieti. Ašēras, elku stabus un lietos tēlus viņš sadauzīja, saberza putekļos un izkaisīja uz to kapenēm, kuri tiem bija upurējuši. 5 Viņš arī dedzināja elku priesteru kaulus viņu altāros, šķīstīdams Jūdu un Jeruzālemi. 6 No Manases, Efraima un Šimona pilsētām līdz pat Naftālī un visapkārt to drupām 7 viņš nojauca altārus, ašēras, elku stabus un satrieca tos pīšļos, kā arī nocirta visus saules stabus, tāpat viņš darīja visā Israēla zemē – pēc tam viņš atgriezās Jeruzālemē.
Priesteris Hilkija atrod bauslības grāmatu
(2Ķēn 22:3–20)8 Astoņpadsmitajā valdīšanas gadā, kad viņš bija šķīstījis zemi un templi, viņš sūtīja Šāfānu, Acaljāhu dēlu, un pilsētas augstmani Maasejāhu un lietvedi Joāhu, Jehoāhāza dēlu, lai atjauno Kunga, viņa Dieva, namu. 9 Viņi atnāca pie augstā priestera Hilkijas un atdeva Dieva namam ziedoto naudu, ko levīti durvju sargi bija savākuši no Manases, Efraima un visiem Israēla atlikušajiem, kā arī no Jūdas, Benjāmina un Jeruzālemē mītošajiem. 10 Naudu tie nodeva Kunga nama darbu pārraugiem, bet tie to deva Kunga nama strādniekiem, lai atjauno un salabo namu. 11 Naudu deva amatniekiem un mūrniekiem, lai tie pērk tēstus akmeņus, kokus sijām un baļķus celtnēm, kuras bija sapostījuši Jūdas ķēniņi. 12 Vīri visus darbus veica uzticīgi, tos pārraudzīja un vadīja levīti Jahats un Obadjāhu no Merārī dēliem, Zeharja un Mešullāms no Kehāta dēliem. Visi levīti, kas prata muzicēt, 13 vadīja nastu nesējus un strādniekus no darba pie darba, bet daži levīti bija rakstveži, ierēdņi un vārtu sargi.
14 Laikā, kad tika izmaksāta Kunga namā ienākusī nauda, priesteris Hilkija atrada Mozus doto Kunga bauslības grāmatu. 15 Hilkija uzrunāja rakstvedi Šāfānu, sacīdams: “Es atradu Kunga namā bauslības grāmatu!” Hilkija grāmatu iedeva Šāfānam. 16 Šāfāns aiznesa grāmatu ķēniņam un paziņoja: “Visu, ko tu pavēlēji savam kalpam, viņi ir paveikuši – 17 ņēmuši naudu, kas bija Kunga namā un devuši to pārraugiem un strādniekiem.” 18 Tālab rakstvedis Šāfāns sacījis ķēniņam: “Priesteris Hilkija iedeva man grāmatu!” Un Šāfāns lasīja to ķēniņam priekšā.
19 Kad ķēniņš dzirdēja bauslības grāmatas vārdus, viņš saplēsa savas drānas. 20 Ķēniņš pavēlēja Hilkijam un Ahīkāmam, Šāfāna dēlam, Abdonam, Mihas dēlam, un rakstvedim Šāfānam, un ķēniņa kalpam Asājam: 21 “Ejiet iztaujāt Kungu par mani, atlikušo Israēlu un Jūdu! Atrastās grāmatas vārdos ir jo lielas Kunga dusmas – tās izlīs pār mums, jo mūsu tēvi nav ievērojuši Kunga vārdus un nav darījuši visu, kas rakstīts šajā grāmatā!”
Ķēniņa sūtņi vēršas pie pravietes Huldas
22 Hilkija un ķēniņa sūtītie devās pie pravietes Huldas, tērpu pārziņa Šallūma, Tokhata dēla, Hasras dēla, sievas, kas dzīvoja Jeruzālemes nomalē, un runāja ar viņu. 23 Viņa tiem teica: “Tā saka Kungs, Israēla Dievs: sakiet vīram, kurš jūs sūtīja pie manis: 24 tā saka Kungs: redzi, pār šo vietu un tās iemītniekiem nāks ļaunums – visi lāsti, kas grāmatā, ko lasīja priekšā Jūdas ķēniņam. 25 Tāpēc ka viņi mani pameta un kvēpināja citiem dieviem, sadusmodami mani ar saviem roku darinājumiem, es izliešu savu dusmu versmi pār šo vietu, un tā nedzisīs! 26 Sakiet Jūdas ķēniņam, kurš jūs sūtīja iztaujāt Kungu, tā sakiet viņam: tā saka Kungs, Israēla Dievs, par vārdiem, kurus tu dzirdēji: 27 tāpēc ka tava sirds ir jūtīga un tu zemojies Dievam, izdzirdējis viņa vārdus par šo vietu un tās iemītniekiem, – zemojies man, saplēsi savas drānas un raudāji, tāpēc es tevi uzklausīšu! – saka Kungs. 28 Es tevi piepulcināšu taviem tēviem, un tevi mierā guldīs kapenēs, tavas acis neskatīs visu šo ļaunumu, ko es uzsūtīšu šai vietai un tās iemītniekiem!” Šos vārdus viņi atstāstīja ķēniņam.
Derības atjaunošana
(2Ķēn 23:1–20)29 Ķēniņš lika sapulcināt visus Jūdas un Jeruzālemes vecajos. 30 Ķēniņš devās uz Kunga namu un kopā ar viņu visi Jūdas vīri, Jeruzālemes iemītnieki, priesteri, levīti un visa tauta no liela līdz mazam. Viņš lasīja tiem priekšā visus Kunga namā atrastās derības grāmatas vārdus. 31 Ķēniņš stāvēja uz paaugstinājuma un Kunga priekšā noslēdza derību – ka no visas sirds un dvēseles sekos Kungam, turēs viņa baušļus, liecības un likumus, lai tiktu pildīti šajā grāmatā rakstītie derības vārdi. 32 Tā viņš iekļāva derībā visus, kas bija Jeruzālemē un Benjāminā. Jeruzālemes iemītnieki darīja, kā noteikts derībā ar Dievu, viņu tēvu Dievu! 33 Jošijāhu aizvāca visas preteklības no Israēla dēlu robežām, un visam Israēlam viņš lika kalpot Kungam, viņu Dievam. Visu mūžu viņš nenovērsās no Kunga, savu tēvu Dieva.
