Uzijāhu valdīšana
(2Ķēn 14:21–222Ķēn 15:1–3)1 Visa Jūdas tauta izraudzīja sešpadsmit gadus veco Uzijāhu un iecēla par ķēniņu viņa tēva Amacjāhu vietā. 2 Viņš atguva Jūdai Ēlatu un atjaunoja to, kad ķēniņš jau bija apgūlies pie tēviem.
3 Sešpadsmit gadu vecumā Uzijāhu sāka valdīt, viņš valdīja Jeruzālemē piecdesmit divus gadus. Viņa mātes vārds bija Jehīlja no Jeruzālemes. 4 Viņš darīja to, kas tīkams Kungam, kā bija darījis viņa tēvs Amacjāhu. 5 Viņš turējās pie Dieva Zeharjahu laikā, un tas viņu mācīja bīties Dieva. Kamēr viņš turējās pie Kunga, Dievs viņam deva veiksmi.
6 Viņš devās karot ar filistiešiem, nopostīja Gatas, Jabnes un Ašdodas mūrus un uzcēla pilsētas pie Ašdodas un citur, kur dzīvoja filistieši. 7 Dievs viņam palīdzēja karot pret filistiešiem un arābiem, kas dzīvoja Gūr-Baalā, un pret māoniešiem. 8 Amonieši maksāja Uzijāhu meslus. Viņa robežas sniedzās līdz pat Ēģiptei, jo viņš bija ļoti stiprs. 9 Jeruzālemē pie Stūra vārtiem, Ielejas vārtiem un mūra stūros Uzijāhu uzcēla torņus un tos nostiprināja. 10 Viņš uzcēla torņus arī tuksnesī un izcirta daudzas ūdens tvertnes, jo viņam bija daudz liellopu gan zemienēs, gan augstienēs un arī zemkopji un vīndari vīnadārzos un auglīgos laukos, jo viņš mīlēja zemi.
11 Uzijāhu karaspēks bija apmācīts karot, un karā tie devās pa vienībām, sapulcēti pēc sava skaita, ko bija veicis rakstvedis Jeiēls un virsnieks Maasejāhu ķēniņa augstmaņa Hananjāhu vadībā. 12 Varonīgu karavīru, tēvu namu galveno, bija divi tūkstoši seši simti. 13 Tiem bija pakļauti trīs simti septiņi tūkstoši pieci simti vīru – karaspēks, kas spēja sargāt ķēniņu no ienaidniekiem. 14 Uzijāhu visiem karavīriem taisīja vairogus, šķēpus, bruņucepures, bruņas, lokus un lingas. 15 Jeruzālemē viņš darināja pārdomātus kara rīkus, ko bija izgudrojuši amatnieki, – tos novietoja torņos un mūru stūros, un ar tiem šāva bultas un lielus akmeņus. Viņa slava izplatījās varen tālu, jo viņš saņēma brīnišķīgu palīdzību, līdz kļuva stiprs.
Uzijāhu lepnība un Dieva sods
(2Ķēn 15:4–7)16 Bet, kļuvis stiprs, viņš palika lepns un tādēļ tika iznīcināts. Viņš bija neuzticīgs Kungam, savam Dievam, – viņš gāja Kunga templī kvēpināt kvēpināmo uz kvēpināšanas altāra! 17 Bet aiz viņa nāca priesteris Azarja kopā ar astoņdesmit spēcīgiem Kunga priesteriem. 18 Viņi nostājās pret ķēniņu Uzijāhu un teica: “Ne tev, Uzijāhu, jākvēpina Kungam, vienīgi priesteriem, Ārona dēliem, kas iesvētīti, lai kvēpinātu. Ej laukā no svētvietas, jo tu esi kļuvis neuzticīgs, – tā tu negūsi godu no Kunga Dieva!” 19 Uzijāhu saskaitās – rokā viņam bija kvēpināmais, lai kvēpinātu. Kad viņš saskaitās uz priesteriem, viņam pierē parādījās spitālība! Tas notika, klātesot priesteriem, Kunga namā pie kvēpināšanas altāra. 20 Augstais priesteris Azarja un visi pārējie priesteri paraudzījās uz viņu, un redzi – viņam pierē bija spitālība! Tie ar skubu veda viņu ārā no turienes, un arī viņš pats steidzās laukā, jo Kungs bija viņu sitis. 21 Ķēniņš Uzijāhu palika spitālīgs līdz nāves dienai. Spitālības dēļ viņš dzīvoja atsevišķā namā un bija šķirts no Kunga nama. Viņa dēls Jotāms valdīja ķēniņa namā un tiesāja ļaudis.
22 Pārējos Uzijāhu darbus, no pirmā līdz pēdējam, ir aprakstījis pravietis Jesaja, Āmoca dēls. 23 Uzijāhu apgūlās pie tēviem, viņu apbedīja pie tēviem ķēniņu kapu laukā, sacīdami: “Viņš ir spitālīgais!” Pēc tam sāka valdīt viņa dēls Jotāms.
Uzijāhu valdīšana
(2Ķēn 14:21–222Ķēn 15:1–3)1 Visa Jūdas tauta izraudzīja sešpadsmit gadus veco Uzijāhu un iecēla par ķēniņu viņa tēva Amacjāhu vietā. 2 Viņš atguva Jūdai Ēlatu un atjaunoja to, kad ķēniņš jau bija apgūlies pie tēviem.
3 Sešpadsmit gadu vecumā Uzijāhu sāka valdīt, viņš valdīja Jeruzālemē piecdesmit divus gadus. Viņa mātes vārds bija Jehīlja no Jeruzālemes. 4 Viņš darīja to, kas tīkams Kungam, kā bija darījis viņa tēvs Amacjāhu. 5 Viņš turējās pie Dieva Zeharjahu laikā, un tas viņu mācīja bīties Dieva. Kamēr viņš turējās pie Kunga, Dievs viņam deva veiksmi.
6 Viņš devās karot ar filistiešiem, nopostīja Gatas, Jabnes un Ašdodas mūrus un uzcēla pilsētas pie Ašdodas un citur, kur dzīvoja filistieši. 7 Dievs viņam palīdzēja karot pret filistiešiem un arābiem, kas dzīvoja Gūr-Baalā, un pret māoniešiem. 8 Amonieši maksāja Uzijāhu meslus. Viņa robežas sniedzās līdz pat Ēģiptei, jo viņš bija ļoti stiprs. 9 Jeruzālemē pie Stūra vārtiem, Ielejas vārtiem un mūra stūros Uzijāhu uzcēla torņus un tos nostiprināja. 10 Viņš uzcēla torņus arī tuksnesī un izcirta daudzas ūdens tvertnes, jo viņam bija daudz liellopu gan zemienēs, gan augstienēs un arī zemkopji un vīndari vīnadārzos un auglīgos laukos, jo viņš mīlēja zemi.
11 Uzijāhu karaspēks bija apmācīts karot, un karā tie devās pa vienībām, sapulcēti pēc sava skaita, ko bija veicis rakstvedis Jeiēls un virsnieks Maasejāhu ķēniņa augstmaņa Hananjāhu vadībā. 12 Varonīgu karavīru, tēvu namu galveno, bija divi tūkstoši seši simti. 13 Tiem bija pakļauti trīs simti septiņi tūkstoši pieci simti vīru – karaspēks, kas spēja sargāt ķēniņu no ienaidniekiem. 14 Uzijāhu visiem karavīriem taisīja vairogus, šķēpus, bruņucepures, bruņas, lokus un lingas. 15 Jeruzālemē viņš darināja pārdomātus kara rīkus, ko bija izgudrojuši amatnieki, – tos novietoja torņos un mūru stūros, un ar tiem šāva bultas un lielus akmeņus. Viņa slava izplatījās varen tālu, jo viņš saņēma brīnišķīgu palīdzību, līdz kļuva stiprs.
Uzijāhu lepnība un Dieva sods
(2Ķēn 15:4–7)16 Bet, kļuvis stiprs, viņš palika lepns un tādēļ tika iznīcināts. Viņš bija neuzticīgs Kungam, savam Dievam, – viņš gāja Kunga templī kvēpināt kvēpināmo uz kvēpināšanas altāra! 17 Bet aiz viņa nāca priesteris Azarja kopā ar astoņdesmit spēcīgiem Kunga priesteriem. 18 Viņi nostājās pret ķēniņu Uzijāhu un teica: “Ne tev, Uzijāhu, jākvēpina Kungam, vienīgi priesteriem, Ārona dēliem, kas iesvētīti, lai kvēpinātu. Ej laukā no svētvietas, jo tu esi kļuvis neuzticīgs, – tā tu negūsi godu no Kunga Dieva!” 19 Uzijāhu saskaitās – rokā viņam bija kvēpināmais, lai kvēpinātu. Kad viņš saskaitās uz priesteriem, viņam pierē parādījās spitālība! Tas notika, klātesot priesteriem, Kunga namā pie kvēpināšanas altāra. 20 Augstais priesteris Azarja un visi pārējie priesteri paraudzījās uz viņu, un redzi – viņam pierē bija spitālība! Tie ar skubu veda viņu ārā no turienes, un arī viņš pats steidzās laukā, jo Kungs bija viņu sitis. 21 Ķēniņš Uzijāhu palika spitālīgs līdz nāves dienai. Spitālības dēļ viņš dzīvoja atsevišķā namā un bija šķirts no Kunga nama. Viņa dēls Jotāms valdīja ķēniņa namā un tiesāja ļaudis.
22 Pārējos Uzijāhu darbus, no pirmā līdz pēdējam, ir aprakstījis pravietis Jesaja, Āmoca dēls. 23 Uzijāhu apgūlās pie tēviem, viņu apbedīja pie tēviem ķēniņu kapu laukā, sacīdami: “Viņš ir spitālīgais!” Pēc tam sāka valdīt viņa dēls Jotāms.
