Dāvids saudzē Saula dzīvību
1 No turienes Dāvids kāpa augšā un apmetās Ēn-Gedī nocietinājumā. 2 Kad Sauls atgriezās no filistiešu vajāšanas, viņam pastāstīja: “Redzi, Dāvids ir Ēn-Gedī tuksnesī!”
3 Sauls ņēma trīs tūkstošus vīru, kas izraudzīti no visa Israēla, un devās meklēt Dāvidu un viņa vīrus pa kalnu kazu klintīm. 4 Pa ceļam viņš nonāca pie avju aplokiem. Tur bija ala, un Sauls iegāja alā atviegloties, bet Dāvids ar saviem vīriem sēdēja alas dziļumā. 5 Dāvida vīri sacīja viņam: “Redzi, brīdis, par kuru Kungs tev sacīja: redzi, es nododu ienaidnieku tavās rokās, dari ar viņu, ko gribi!” Dāvids piecēlās un slepus nogrieza Saula tērpam stūri. 6 Taču pēc tam Dāvida sirds strauji sitās par to, ka viņš nogriezis Saula tērpam stūri.
7 Un viņš teica saviem vīriem: “Lai Kungs mani pasargā, ka es ko tādu darītu savam kungam, Kunga svaidītajam, ka paceltu roku pret viņu – viņš ir Kunga svaidītais!” 8 Dāvids ar šiem vārdiem modināja šaubas savos vīros un neļāva tiem uzbrukt Saulam. Un Sauls alā piecēlās un devās tālāk.
9 Pēc tam arī Dāvids cēlās, iznāca no alas un sauca Saulam pakaļ: “Mans kungs, ķēniņ!” Kad Sauls atskatījās, Dāvids krita uz sava vaiga pie zemes un zemojās.
10 Dāvids teica Saulam: “Kāpēc tu klausies ļaužu runas, kuri saka: re, Dāvids vēl tev ļaunu! – 11 Redzi, šodien pats savām acīm tu redzēji, ka Kungs tevi tajā alā bija nodevis manās rokās. Mani skubināja tevi nokaut, bet manas acis iežēlojās par tevi, un es teicu: nepacelšu roku pret savu kungu, jo viņš ir Kunga svaidītais! – 12 Skaties, mans tēvs, paraugies uz sava tērpa stūri manā rokā! Es gan nogriezu tavam tērpam stūri, bet tevi es nenokāvu. Zini un redzi – manī nav nedz ļauna, nedz pārkāpuma, un es neesmu pret tevi grēkojis! Tu uzglūni manai dzīvībai, lai to laupītu! 13 Kungs izspriedīs starp mani un tevi, Kungs tev atmaksās par mani, bet mana roka nebūs pret tevi! 14 Kā saka sena paruna:
no ļaundariem nāk ļaundarība! –
bet mana roka nebūs pret tevi. 15 Ko gan Israēla ķēniņš ir izgājis vajāt? Kam tu dzenies pakaļ? Beigtam sunim! Vienai vienīgai blusai! 16 Kungs būs tiesnesis un izspriedīs starp mani un tevi. Viņš redzēs un izcīnīs manu cīņu un iztiesās mani no tavām rokām!”
17 Kad Dāvids to visu bija Saulam pateicis, Sauls sacīja: “Vai tā ir tava balss, mans dēls Dāvid?” Un Sauls sāka skaļi raudāt. 18 Viņš teica Dāvidam: “Tu esi taisnāks par mani, jo tu man atdarīji ar labu, bet es tev atdarīju ar ļaunu. 19 Tu man šodien pierādīji, ko esi man labu darījis – kad Kungs mani lika tavās rokās, tu mani nenokāvi! 20 Ja kāds sastop savu ienaidnieku, vai viņš to atlaidīs ar labu? Kungs tev atmaksās ar labu par šo dienu – par to, ko tu man esi darījis! 21 Nu redzi, es zinu, ka tu valdīsi kā ķēniņš un ar tevi nostiprināsies Israēla valstība. 22 Tagad zvēri man pie Kunga, ka nepārtrauksi manu dzimumu pēc manis un neiznīcināsi manu vārdu no mana tēva nama!” 23 Dāvids zvērēja Saulam, un Sauls atgriezās mājās, bet Dāvids ar saviem vīriem devās augšā uz cietoksni.
Dāvids saudzē Saula dzīvību
1 No turienes Dāvids kāpa augšā un apmetās Ēn-Gedī nocietinājumā. 2 Kad Sauls atgriezās no filistiešu vajāšanas, viņam pastāstīja: “Redzi, Dāvids ir Ēn-Gedī tuksnesī!”
3 Sauls ņēma trīs tūkstošus vīru, kas izraudzīti no visa Israēla, un devās meklēt Dāvidu un viņa vīrus pa kalnu kazu klintīm. 4 Pa ceļam viņš nonāca pie avju aplokiem. Tur bija ala, un Sauls iegāja alā atviegloties, bet Dāvids ar saviem vīriem sēdēja alas dziļumā. 5 Dāvida vīri sacīja viņam: “Redzi, brīdis, par kuru Kungs tev sacīja: redzi, es nododu ienaidnieku tavās rokās, dari ar viņu, ko gribi!” Dāvids piecēlās un slepus nogrieza Saula tērpam stūri. 6 Taču pēc tam Dāvida sirds strauji sitās par to, ka viņš nogriezis Saula tērpam stūri.
7 Un viņš teica saviem vīriem: “Lai Kungs mani pasargā, ka es ko tādu darītu savam kungam, Kunga svaidītajam, ka paceltu roku pret viņu – viņš ir Kunga svaidītais!” 8 Dāvids ar šiem vārdiem modināja šaubas savos vīros un neļāva tiem uzbrukt Saulam. Un Sauls alā piecēlās un devās tālāk.
9 Pēc tam arī Dāvids cēlās, iznāca no alas un sauca Saulam pakaļ: “Mans kungs, ķēniņ!” Kad Sauls atskatījās, Dāvids krita uz sava vaiga pie zemes un zemojās.
10 Dāvids teica Saulam: “Kāpēc tu klausies ļaužu runas, kuri saka: re, Dāvids vēl tev ļaunu! – 11 Redzi, šodien pats savām acīm tu redzēji, ka Kungs tevi tajā alā bija nodevis manās rokās. Mani skubināja tevi nokaut, bet manas acis iežēlojās par tevi, un es teicu: nepacelšu roku pret savu kungu, jo viņš ir Kunga svaidītais! – 12 Skaties, mans tēvs, paraugies uz sava tērpa stūri manā rokā! Es gan nogriezu tavam tērpam stūri, bet tevi es nenokāvu. Zini un redzi – manī nav nedz ļauna, nedz pārkāpuma, un es neesmu pret tevi grēkojis! Tu uzglūni manai dzīvībai, lai to laupītu! 13 Kungs izspriedīs starp mani un tevi, Kungs tev atmaksās par mani, bet mana roka nebūs pret tevi! 14 Kā saka sena paruna:
no ļaundariem nāk ļaundarība! –
bet mana roka nebūs pret tevi. 15 Ko gan Israēla ķēniņš ir izgājis vajāt? Kam tu dzenies pakaļ? Beigtam sunim! Vienai vienīgai blusai! 16 Kungs būs tiesnesis un izspriedīs starp mani un tevi. Viņš redzēs un izcīnīs manu cīņu un iztiesās mani no tavām rokām!”
17 Kad Dāvids to visu bija Saulam pateicis, Sauls sacīja: “Vai tā ir tava balss, mans dēls Dāvid?” Un Sauls sāka skaļi raudāt. 18 Viņš teica Dāvidam: “Tu esi taisnāks par mani, jo tu man atdarīji ar labu, bet es tev atdarīju ar ļaunu. 19 Tu man šodien pierādīji, ko esi man labu darījis – kad Kungs mani lika tavās rokās, tu mani nenokāvi! 20 Ja kāds sastop savu ienaidnieku, vai viņš to atlaidīs ar labu? Kungs tev atmaksās ar labu par šo dienu – par to, ko tu man esi darījis! 21 Nu redzi, es zinu, ka tu valdīsi kā ķēniņš un ar tevi nostiprināsies Israēla valstība. 22 Tagad zvēri man pie Kunga, ka nepārtrauksi manu dzimumu pēc manis un neiznīcināsi manu vārdu no mana tēva nama!” 23 Dāvids zvērēja Saulam, un Sauls atgriezās mājās, bet Dāvids ar saviem vīriem devās augšā uz cietoksni.
