Jonatāna uzvara
1 Todien Saula dēls Jonatāns teica puisim, savam ieroču nesējam: “Nāc, iesim pāri uz filistiešu sardzi, kas viņā pusē!” Bet savam tēvam viņš neko neteica. 2 Sauls bija apmeties zem granātkoka Migronā, Gibas nomalē, un pie viņa bija ap seši simti vīru, 3 arī Ahija, kas nēsāja efodu, Īhāboda brāļa Ahītūva dēls, Pinhāsa dēls, Ēlī dēls, kas bija Kunga priesteris Šīlo. Un neviens nezināja, ka Jonatāns ir aizgājis. 4 Abpus pārejai, pa kuru Jonatāns lūkoja tikt pāri pie filistiešu sardzes, bija smailas klintis. Vienu sauca Mirdzošais un otru Dzelošais. 5 Viena klints slējās ziemeļos pretī Mihmāsai un otra dienvidos pretī Gebai.
6 Jonatāns teica puisim, savam ieroču nesējam: “Nāc, iesim pāri pie tiem neapgraizītajiem, kas tur stāv sardzē! Varbūt Kungs rīkosies mūsu labā, jo kas var Kungam liegt glābt ar maz tāpat kā ar daudz?!” 7 Un viņa ieroču nesējs teica: “Dari visu pēc sava prāta! Uz priekšu! Redzi, es esmu ar tevi vienis prātis!” 8 Jonatāns teica: “Redzi, mēs iesim pāri pie tiem vīriem tā, ka viņi mūs redz. 9 Ja viņi mums teiks: gaidiet, kamēr mēs tiekam pie jums! – tad paliksim uz vietas un nekāpsim augšā pie viņiem. 10 Bet, ja viņi teiks: kāpiet šurp pie mums! – mēs kāpsim augšā, jo tā būs zīme, ka Kungs viņus ir nodevis mūsu rokās.” 11 Kad filistiešu sardze viņus ieraudzīja, tie teica: “Redzi, ebreji lien ārā no alām, kur bija slēpušies!” 12 Un posteņa vīri sauca Jonatānam un viņa ieroču nesējam: “Kāpiet tik šurp pie mums, tad mēs jums rādīsim!”
Tad Jonatāns teica savam ieroču nesējam: “Man pakaļ! Kungs viņus ir nodevis Israēla rokās!” 13 Jonatāns rāpās rokām, kājām un viņa ieroču nesējs aiz viņa. Tie krita no Jonatāna rokas, un viņa ieroču nesējs tos piebeidza, iedams aiz viņa. 14 Šajā pirmajā slaktiņā Jonatāns un viņa ieroču nesējs nokāva ap divdesmit vīru uz tik liela zemes gabala, ko var apart pusdienā. 15 Liela drebēšana bija gan nometnē, gan laukā, un drebēja visi ļaudis – gan sargi, gan sirotāji, un trīcēja zeme – viss drebēja bailēs no Dieva. 16 Saula izlūki Benjāmina Gibā skatījās, un redzi – pūlis šķīda uz visām pusēm!
17 Tad Sauls teica ļaudīm, kas bija kopā ar viņu: “Apskatieties un noskaidrojiet, kurš no mums ir prom!” Tie apskatījās, redzi, nebija Jonatāna un viņa ieroču nesēja! 18 Sauls teica Ahijam: “Atnesiet Dieva šķirstu!” – tolaik Dieva šķirsts bija pie israēliešiem. 19 Kamēr Sauls runāja ar priesteri, kņada filistiešu nometnē pieauga aizvien vairāk, tādēļ Sauls teica priesterim: “Mitējies!” 20 Sauls sasauca visus ļaudis, kas bija pie viņa, un tie devās uz kaujas vietu. Un, redzi, tie kāva viens otru, un tur bija liels juceklis. 21 Un ebreji, kas agrāk bija ar filistiešiem un visur gāja tiem līdzi nometnēs, nu pievienojās israēliešiem, kas nāca ar Saulu un Jonatānu. 22 Visi Israēla vīri, kas slēpās Efraima kalnos, dzirdēja, ka filistieši bēg, un arī viņi ar kauju tiem cieši sekoja. 23 Tā Kungs todien izglāba Israēlu, un kauja turpinājās līdz Bēt-Āvenai.
Saula pārsteidzīgais lāsts
24 Israēla vīri todien bija paguruši, jo Sauls bija ļaudis nozvērinājis, sacīdams: “Nolādēts, kurš kaut ko ēdīs, pirms iestājas vakars un pirms es esmu atriebies saviem ienaidniekiem!” Tā neviens no ļaudīm neko nebaudīja.
25 Viņi visi iegāja mežā, un tur uz zemes bija medus. 26 Ļaudis iegāja mežā, un, redzi, tecēja medus! Bet neviens necēla roku pie mutes, jo ļaudis bijās zvēresta. 27 Taču Jonatāns nebija dzirdējis, ka viņa tēvs uzlicis ļaudīm lāstu. Viņš pasniedzās ar nūjas galu, kas tam bija rokā, iemērca to medus kārē un cēla roku pie mutes; un viņa acis iemirdzējās. 28 Tad kāds no ļaudīm teica: “Tavs tēvs ir ļaudis zvērināt nozvērinājis: nolādēts, kurš šodien ko ēdīs! Tāpēc ļaudis ir kā nemaņā.” 29 Jonatāns teica: “Mans tēvs nomoka visu zemi. Redziet taču, kā man iemirdzējās acis, kad es mazliet nobaudīju medu. 30 Kur vēl, ja ļaudis šodien krietni saēstos no visa, ko tie laupījuši ienaidniekiem, jo filistiešu sakāve vēl nav gana liela.” 31 Todien viņi kāva filistiešus no Mihmāsas līdz Ajalonai, un ļaudis bija nomocīti līdz nemaņai. 32 Tie metās uz laupījumu un ķēra avis, vēršus un teļus, kāva turpat uz vietas un ēda asiņainu. 33 Saulam teica: “Redzi, ļaudis grēko pret Kungu, ēdot asiņainu.” Viņš teica: “Jūs esat lauzuši uzticību! Tūliņ atveliet pie manis lielu akmeni!” 34 Tad Sauls teica: “Iejūciet ļaužu vidū un sakiet tiem: lai katrs atved pie manis savu vērsi un savu avi – kaujiet tos šeit un ēdiet, bet negrēkojiet pret Kungu, ēzdami asiņainu!” Tonakt ļaudis atveda katrs savu vērsi un kāva tur. 35 Tā Sauls uzcēla altāri Kungam. Tas bija pirmais altāris, ko viņš cēla Kungam.
Jonatāns tiek atbrīvots no lāsta
36 Sauls teica: “Dzīsimies pakaļ filistiešiem naktī un laupīsim viņus līdz rīta gaismai – neatstāsim dzīvu nevienu no viņiem!” Tie atbildēja: “Dari visu, kā tev šķiet labi.”
Bet priesteris teica: “Vērsīsimies pie Dieva šeit pat!” 37 Un Sauls jautāja Kungam: “Vai man dzīties pakaļ filistiešiem? Vai tu tos nodosi Israēla rokās?” Bet todien viņš tam neatbildēja. 38 Tad Sauls teica: “Pulcējieties šeit, jūs, visi tautas balsti, lai zinām un redzam, kur šodien noticis grēks! 39 Kā dzīvs Kungs, Israēla glābējs! – pat ja to darījis mans dēls Jonatāns, viņš mirtin mirs!” Bet neviens visā tautā neatbildēja. 40 Un viņš teica Israēlam: “Jūs būsiet vienā pusē, bet mēs ar dēlu Jonatānu otrā pusē.” Un ļaudis teica Saulam: “Dari, kā tev šķiet labi.”
41 Un Sauls teica Kungam: “Israēla Dievs, lem taisnību!” Un tika norādīti Jonatāns un Sauls, bet tauta izgāja sveikā. 42 Tad Sauls teica: “Metiet lozi par mani un manu dēlu Jonatānu!” Un tika norādīts Jonatāns. 43 Sauls teica Jonatānam: “Stāsti man, ko tu esi darījis!” Un Jonatāns viņam stāstīja: “Ar nūjas galu, kas man bija rokā, es gan nobaudīju mazliet medus – vai tad man jāmirst!” 44 Sauls sacīja: “Lai Dievs dara tā un vēl pieliek! Tev tiešām jāmirst, Jonatān!” 45 Bet ļaudis sacīja Saulam: “Vai Jonatānam jāmirst? Viņam, kurš nesis Israēlam lielo glābšanu? Pasargi! Dzīvs Kungs! Ne mats no viņa galvas nekritīs zemē! Jo ar Dieva palīgu viņš to šodien paveicis!” Tā ļaudis izglāba Jonatānu no nāves.
46 Bet Sauls atstājās no filistiešu vajāšanas, un filistieši devās uz savu zemi.
Saula vestie kari
47 Kad Sauls bija saņēmis valdīšanu pār Israēlu, viņš karoja ar visiem saviem ienaidniekiem visapkārt – ar Moābu, amoniešiem, Edomu, Cobas ķēniņiem un ar filistiešiem. Visur, kur viņš devās, viņš tos pārmācīja. 48 Viņš rīkojās drosmīgi, satrieca amālēkiešus un izrāva Israēlu no laupītāju rokām.
49 Saula dēli bija Jonatāns, Jišvī un Malkī-Šūa, un abas viņa meitas sauca – pirmdzimto Mēraba un jaunāko Mīhala. 50 Saula sievu sauca Ahīnoama, Ahīmaaca meita. Saula karaspēka virspavēlnieks bija Abnērs, Saula tēvoča Nēra dēls. 51 Jo Saula tēvs Kīšs un Abnēra tēvs Nērs bija Abīēla dēli.
52 Karš ar filistiešiem bija sīvs visas Saula dienas. Kad vien Sauls ieraudzīja kādu varenu vai stipru vīru, viņš to piepulcināja sev.
Jonatāna uzvara
1 Todien Saula dēls Jonatāns teica puisim, savam ieroču nesējam: “Nāc, iesim pāri uz filistiešu sardzi, kas viņā pusē!” Bet savam tēvam viņš neko neteica. 2 Sauls bija apmeties zem granātkoka Migronā, Gibas nomalē, un pie viņa bija ap seši simti vīru, 3 arī Ahija, kas nēsāja efodu, Īhāboda brāļa Ahītūva dēls, Pinhāsa dēls, Ēlī dēls, kas bija Kunga priesteris Šīlo. Un neviens nezināja, ka Jonatāns ir aizgājis. 4 Abpus pārejai, pa kuru Jonatāns lūkoja tikt pāri pie filistiešu sardzes, bija smailas klintis. Vienu sauca Mirdzošais un otru Dzelošais. 5 Viena klints slējās ziemeļos pretī Mihmāsai un otra dienvidos pretī Gebai.
6 Jonatāns teica puisim, savam ieroču nesējam: “Nāc, iesim pāri pie tiem neapgraizītajiem, kas tur stāv sardzē! Varbūt Kungs rīkosies mūsu labā, jo kas var Kungam liegt glābt ar maz tāpat kā ar daudz?!” 7 Un viņa ieroču nesējs teica: “Dari visu pēc sava prāta! Uz priekšu! Redzi, es esmu ar tevi vienis prātis!” 8 Jonatāns teica: “Redzi, mēs iesim pāri pie tiem vīriem tā, ka viņi mūs redz. 9 Ja viņi mums teiks: gaidiet, kamēr mēs tiekam pie jums! – tad paliksim uz vietas un nekāpsim augšā pie viņiem. 10 Bet, ja viņi teiks: kāpiet šurp pie mums! – mēs kāpsim augšā, jo tā būs zīme, ka Kungs viņus ir nodevis mūsu rokās.” 11 Kad filistiešu sardze viņus ieraudzīja, tie teica: “Redzi, ebreji lien ārā no alām, kur bija slēpušies!” 12 Un posteņa vīri sauca Jonatānam un viņa ieroču nesējam: “Kāpiet tik šurp pie mums, tad mēs jums rādīsim!”
Tad Jonatāns teica savam ieroču nesējam: “Man pakaļ! Kungs viņus ir nodevis Israēla rokās!” 13 Jonatāns rāpās rokām, kājām un viņa ieroču nesējs aiz viņa. Tie krita no Jonatāna rokas, un viņa ieroču nesējs tos piebeidza, iedams aiz viņa. 14 Šajā pirmajā slaktiņā Jonatāns un viņa ieroču nesējs nokāva ap divdesmit vīru uz tik liela zemes gabala, ko var apart pusdienā. 15 Liela drebēšana bija gan nometnē, gan laukā, un drebēja visi ļaudis – gan sargi, gan sirotāji, un trīcēja zeme – viss drebēja bailēs no Dieva. 16 Saula izlūki Benjāmina Gibā skatījās, un redzi – pūlis šķīda uz visām pusēm!
17 Tad Sauls teica ļaudīm, kas bija kopā ar viņu: “Apskatieties un noskaidrojiet, kurš no mums ir prom!” Tie apskatījās, redzi, nebija Jonatāna un viņa ieroču nesēja! 18 Sauls teica Ahijam: “Atnesiet Dieva šķirstu!” – tolaik Dieva šķirsts bija pie israēliešiem. 19 Kamēr Sauls runāja ar priesteri, kņada filistiešu nometnē pieauga aizvien vairāk, tādēļ Sauls teica priesterim: “Mitējies!” 20 Sauls sasauca visus ļaudis, kas bija pie viņa, un tie devās uz kaujas vietu. Un, redzi, tie kāva viens otru, un tur bija liels juceklis. 21 Un ebreji, kas agrāk bija ar filistiešiem un visur gāja tiem līdzi nometnēs, nu pievienojās israēliešiem, kas nāca ar Saulu un Jonatānu. 22 Visi Israēla vīri, kas slēpās Efraima kalnos, dzirdēja, ka filistieši bēg, un arī viņi ar kauju tiem cieši sekoja. 23 Tā Kungs todien izglāba Israēlu, un kauja turpinājās līdz Bēt-Āvenai.
Saula pārsteidzīgais lāsts
24 Israēla vīri todien bija paguruši, jo Sauls bija ļaudis nozvērinājis, sacīdams: “Nolādēts, kurš kaut ko ēdīs, pirms iestājas vakars un pirms es esmu atriebies saviem ienaidniekiem!” Tā neviens no ļaudīm neko nebaudīja.
25 Viņi visi iegāja mežā, un tur uz zemes bija medus. 26 Ļaudis iegāja mežā, un, redzi, tecēja medus! Bet neviens necēla roku pie mutes, jo ļaudis bijās zvēresta. 27 Taču Jonatāns nebija dzirdējis, ka viņa tēvs uzlicis ļaudīm lāstu. Viņš pasniedzās ar nūjas galu, kas tam bija rokā, iemērca to medus kārē un cēla roku pie mutes; un viņa acis iemirdzējās. 28 Tad kāds no ļaudīm teica: “Tavs tēvs ir ļaudis zvērināt nozvērinājis: nolādēts, kurš šodien ko ēdīs! Tāpēc ļaudis ir kā nemaņā.” 29 Jonatāns teica: “Mans tēvs nomoka visu zemi. Redziet taču, kā man iemirdzējās acis, kad es mazliet nobaudīju medu. 30 Kur vēl, ja ļaudis šodien krietni saēstos no visa, ko tie laupījuši ienaidniekiem, jo filistiešu sakāve vēl nav gana liela.” 31 Todien viņi kāva filistiešus no Mihmāsas līdz Ajalonai, un ļaudis bija nomocīti līdz nemaņai. 32 Tie metās uz laupījumu un ķēra avis, vēršus un teļus, kāva turpat uz vietas un ēda asiņainu. 33 Saulam teica: “Redzi, ļaudis grēko pret Kungu, ēdot asiņainu.” Viņš teica: “Jūs esat lauzuši uzticību! Tūliņ atveliet pie manis lielu akmeni!” 34 Tad Sauls teica: “Iejūciet ļaužu vidū un sakiet tiem: lai katrs atved pie manis savu vērsi un savu avi – kaujiet tos šeit un ēdiet, bet negrēkojiet pret Kungu, ēzdami asiņainu!” Tonakt ļaudis atveda katrs savu vērsi un kāva tur. 35 Tā Sauls uzcēla altāri Kungam. Tas bija pirmais altāris, ko viņš cēla Kungam.
Jonatāns tiek atbrīvots no lāsta
36 Sauls teica: “Dzīsimies pakaļ filistiešiem naktī un laupīsim viņus līdz rīta gaismai – neatstāsim dzīvu nevienu no viņiem!” Tie atbildēja: “Dari visu, kā tev šķiet labi.”
Bet priesteris teica: “Vērsīsimies pie Dieva šeit pat!” 37 Un Sauls jautāja Kungam: “Vai man dzīties pakaļ filistiešiem? Vai tu tos nodosi Israēla rokās?” Bet todien viņš tam neatbildēja. 38 Tad Sauls teica: “Pulcējieties šeit, jūs, visi tautas balsti, lai zinām un redzam, kur šodien noticis grēks! 39 Kā dzīvs Kungs, Israēla glābējs! – pat ja to darījis mans dēls Jonatāns, viņš mirtin mirs!” Bet neviens visā tautā neatbildēja. 40 Un viņš teica Israēlam: “Jūs būsiet vienā pusē, bet mēs ar dēlu Jonatānu otrā pusē.” Un ļaudis teica Saulam: “Dari, kā tev šķiet labi.”
41 Un Sauls teica Kungam: “Israēla Dievs, lem taisnību!” Un tika norādīti Jonatāns un Sauls, bet tauta izgāja sveikā. 42 Tad Sauls teica: “Metiet lozi par mani un manu dēlu Jonatānu!” Un tika norādīts Jonatāns. 43 Sauls teica Jonatānam: “Stāsti man, ko tu esi darījis!” Un Jonatāns viņam stāstīja: “Ar nūjas galu, kas man bija rokā, es gan nobaudīju mazliet medus – vai tad man jāmirst!” 44 Sauls sacīja: “Lai Dievs dara tā un vēl pieliek! Tev tiešām jāmirst, Jonatān!” 45 Bet ļaudis sacīja Saulam: “Vai Jonatānam jāmirst? Viņam, kurš nesis Israēlam lielo glābšanu? Pasargi! Dzīvs Kungs! Ne mats no viņa galvas nekritīs zemē! Jo ar Dieva palīgu viņš to šodien paveicis!” Tā ļaudis izglāba Jonatānu no nāves.
46 Bet Sauls atstājās no filistiešu vajāšanas, un filistieši devās uz savu zemi.
Saula vestie kari
47 Kad Sauls bija saņēmis valdīšanu pār Israēlu, viņš karoja ar visiem saviem ienaidniekiem visapkārt – ar Moābu, amoniešiem, Edomu, Cobas ķēniņiem un ar filistiešiem. Visur, kur viņš devās, viņš tos pārmācīja. 48 Viņš rīkojās drosmīgi, satrieca amālēkiešus un izrāva Israēlu no laupītāju rokām.
49 Saula dēli bija Jonatāns, Jišvī un Malkī-Šūa, un abas viņa meitas sauca – pirmdzimto Mēraba un jaunāko Mīhala. 50 Saula sievu sauca Ahīnoama, Ahīmaaca meita. Saula karaspēka virspavēlnieks bija Abnērs, Saula tēvoča Nēra dēls. 51 Jo Saula tēvs Kīšs un Abnēra tēvs Nērs bija Abīēla dēli.
52 Karš ar filistiešiem bija sīvs visas Saula dienas. Kad vien Sauls ieraudzīja kādu varenu vai stipru vīru, viņš to piepulcināja sev.
