Vienošanās ar Romu
1 Tad Jūda dzirdēja par romiešiem, ka viņi ir slaveni ar savu vareno spēku un labprāt pieņem visus, kas viņiem piebiedrojas, un ka viņi slēdz draudzību ar visiem, kas vien pie viņiem nāk; un tādējādi arī tie kļuva stipri. 2 Jūdam pastāstīja par viņu kariem un drosmi, par to, ko viņi bija darījuši pie galliem, tos pakļaudami un piespiezdami maksāt nodevas; 3 arī par to, ko viņi darījuši Spānijas zemē, kā viņi bija pārņēmuši savā ziņā sudraba un zelta atradnes, kas tur bija; 4 ka viņi ar savu gudrību un neatlaidību ir pakļāvuši sev visu, kas tiem bija ļoti tālu visapkārt, un ka viņi bija satriekuši un smagi sakāvuši tos ķēniņus, kas pret tiem nāca no pašas zemes malas, un ka pārējie tiem maksāja ikgadējas nodevas; 5 ka viņi ir satriekuši un pakļāvuši sev arī Filipu un Perseju, maķedoniešu ķēniņu, un citus, kas cēlās pret viņiem. 6 Jūdam stāstīja arī par lielo Āzijas ķēniņu Antiohu, ko romieši sakāva, kad tas nāca karot pret viņiem ar simt divdesmit ziloņiem, ar jātnieku pulkiem, kararatiem un ļoti lielu karaspēku, 7 ka viņi to saņēmuši dzīvu un likuši maksāt lielas nodevas viņam un ķēniņiem, kas valdīja pēc viņa, un likuši atdot vai nodot ķīlā 8 arī Indijas, Mīdijas un Līdijas zemes, kas bija viņa labākie apgabali, tos viņi nodeva ķēniņam Einomijam; 9 arī par to, ka grieķi bija nodomājuši nākt un viņus iznīcināt, 10 bet viņiem šis nodoms tapis zināms un viņi sūtījuši pret tiem kādu karavadoni, kas karojis pret tiem, un daudzi no tiem ievainoti un krituši; viņi saņēmuši gūstā to sievas un bērnus, tos aplaupījuši un pakļāvuši viņu zemi, nopostījuši viņu cietokšņus un līdz pat šai dienai tur tos verdzībā; 11 tāpat arī pārējās valstis un salas, kas bija pret viņiem sacēlušās, viņi izpostījuši un paverdzinājuši, bet ar saviem draugiem un tiem, kas ar viņiem mierīgi sadzīvo, viņi tur draudzību; 12 tā viņi bija pakļāvuši tuvas un tālas valstis, un visi, kas vien par viņiem dzirdēja, no viņiem baidījās. 13 Ja viņi kādiem gribēja palīdzēt un ļaut valdīt, tad tie arī valdīja, bet tos, kuri valdīja, ja vien viņi gribēja, viņi atcēla; un viņi kļuva ļoti vareni. 14 Turklāt neviens no viņiem nelika sev galvā ķēniņa kroni un netērpās purpurā, lai tā dižotos. 15 Viņi bija arī izveidojuši sev padomi, kurā sanāca kopā ik dienas trīs simti divdesmit vīru, lai spriestu par to, kā uzlabot tautas labklājību; 16 viņi arī katru gadu uzticēja vienam vīram viņus vadīt un valdīt pār visu viņu zemi, un visi klausīja šim vienam, un viņu starpā nebija ne skaudības, ne sāncensības.
17 Tad Jūda izvēlējās Eipolemu, Jāņa, Akosa dēla, dēlu, un Jāsonu, Elāzāra dēlu, un aizsūtīja viņus uz Romu slēgt draudzību un kara savienību 18 un lai romieši noņemtu viņu jūgu, jo tie redzēja, ka grieķu valsts nežēlīgi paverdzina Israēlu. 19 Un viņi devās uz Romu; viņi veica garu ceļu un ienāca padomes sapulcē, vērsās pie padomes vīriem un sacīja tiem: 20 “Jūda Makabejs, viņa brāļi un jūdu tauta ir sūtījuši mūs pie jums, lai noslēgtu ar jums kara savienību un miera sadraudzību, lai jūs pierakstītu mūs par saviem draugiem un sabiedrotajiem.” 21 Tiem šis vārds patika. 22 Un šis ir uz vara plāksnītes uzrakstītās atbildes vēstules noraksts, ko romieši sūtīja uz Jeruzālemi, lai apliecinātu, ka tie slēguši mieru un kara savienību:
23 “Lai labi klājas romiešiem un jūdu tautai gan uz jūras, gan uz sauszemes mūžīgi, un lai zobens un ienaidnieks ir tālu no tām! 24 Ja vispirms izceļas karš jebkurā Romas vai tās sabiedroto pārvaldītajā apgabalā, 25 tad, ja apstākļi to prasa, līdzi no visas sirds karo arī jūdu tauta; 26 un tai ir jāliedz pretinieku karotāju pusei pārtika, ieroči, sudrabs un kuģi, kā Roma to ir noteikusi; un tai ir jāpilda šie pienākumi, neko nesaņemot par to pretī. 27 Un tieši tāpat, ja vispirms izceļas karš jūdu tautai, no visas sirds karo līdzi romieši tā, kā apstākļi to prasa, 28 un pretinieku karotāju pusei netiek dota pārtika, ieroči, sudrabs un kuģi, kā Roma to ir noteikusi, un tai šie pienākumi jāpilda bez viltus.” 29 Pēc šādiem noteikumiem romieši ir noslēguši līgumu ar jūdu tautu. 30 Ja pie šiem līguma noteikumiem viena vai otra puse gribēs ko pievienot vai no tiem ko atcelt, tās to var darīt pēc savas izvēles, un tam, ko tās pievienos vai atcels, būs likumīgs spēks. 31 Bet par ļaunumu, ko ķēniņš Dēmētrijs darījis jūdiem, mēs rakstām viņam: “Kādēļ tu mūsu draugiem un sabiedrotajiem esi uzkrāvis tik smagu jūgu? 32 Ja tie tagad vēl sūdzēsies par tevi, mēs spriedīsim viņu labā tiesu un karosim pret tevi gan uz jūras, gan uz sauszemes.”
Vienošanās ar Romu
1 Tad Jūda dzirdēja par romiešiem, ka viņi ir slaveni ar savu vareno spēku un labprāt pieņem visus, kas viņiem piebiedrojas, un ka viņi slēdz draudzību ar visiem, kas vien pie viņiem nāk; un tādējādi arī tie kļuva stipri. 2 Jūdam pastāstīja par viņu kariem un drosmi, par to, ko viņi bija darījuši pie galliem, tos pakļaudami un piespiezdami maksāt nodevas; 3 arī par to, ko viņi darījuši Spānijas zemē, kā viņi bija pārņēmuši savā ziņā sudraba un zelta atradnes, kas tur bija; 4 ka viņi ar savu gudrību un neatlaidību ir pakļāvuši sev visu, kas tiem bija ļoti tālu visapkārt, un ka viņi bija satriekuši un smagi sakāvuši tos ķēniņus, kas pret tiem nāca no pašas zemes malas, un ka pārējie tiem maksāja ikgadējas nodevas; 5 ka viņi ir satriekuši un pakļāvuši sev arī Filipu un Perseju, maķedoniešu ķēniņu, un citus, kas cēlās pret viņiem. 6 Jūdam stāstīja arī par lielo Āzijas ķēniņu Antiohu, ko romieši sakāva, kad tas nāca karot pret viņiem ar simt divdesmit ziloņiem, ar jātnieku pulkiem, kararatiem un ļoti lielu karaspēku, 7 ka viņi to saņēmuši dzīvu un likuši maksāt lielas nodevas viņam un ķēniņiem, kas valdīja pēc viņa, un likuši atdot vai nodot ķīlā 8 arī Indijas, Mīdijas un Līdijas zemes, kas bija viņa labākie apgabali, tos viņi nodeva ķēniņam Einomijam; 9 arī par to, ka grieķi bija nodomājuši nākt un viņus iznīcināt, 10 bet viņiem šis nodoms tapis zināms un viņi sūtījuši pret tiem kādu karavadoni, kas karojis pret tiem, un daudzi no tiem ievainoti un krituši; viņi saņēmuši gūstā to sievas un bērnus, tos aplaupījuši un pakļāvuši viņu zemi, nopostījuši viņu cietokšņus un līdz pat šai dienai tur tos verdzībā; 11 tāpat arī pārējās valstis un salas, kas bija pret viņiem sacēlušās, viņi izpostījuši un paverdzinājuši, bet ar saviem draugiem un tiem, kas ar viņiem mierīgi sadzīvo, viņi tur draudzību; 12 tā viņi bija pakļāvuši tuvas un tālas valstis, un visi, kas vien par viņiem dzirdēja, no viņiem baidījās. 13 Ja viņi kādiem gribēja palīdzēt un ļaut valdīt, tad tie arī valdīja, bet tos, kuri valdīja, ja vien viņi gribēja, viņi atcēla; un viņi kļuva ļoti vareni. 14 Turklāt neviens no viņiem nelika sev galvā ķēniņa kroni un netērpās purpurā, lai tā dižotos. 15 Viņi bija arī izveidojuši sev padomi, kurā sanāca kopā ik dienas trīs simti divdesmit vīru, lai spriestu par to, kā uzlabot tautas labklājību; 16 viņi arī katru gadu uzticēja vienam vīram viņus vadīt un valdīt pār visu viņu zemi, un visi klausīja šim vienam, un viņu starpā nebija ne skaudības, ne sāncensības.
17 Tad Jūda izvēlējās Eipolemu, Jāņa, Akosa dēla, dēlu, un Jāsonu, Elāzāra dēlu, un aizsūtīja viņus uz Romu slēgt draudzību un kara savienību 18 un lai romieši noņemtu viņu jūgu, jo tie redzēja, ka grieķu valsts nežēlīgi paverdzina Israēlu. 19 Un viņi devās uz Romu; viņi veica garu ceļu un ienāca padomes sapulcē, vērsās pie padomes vīriem un sacīja tiem: 20 “Jūda Makabejs, viņa brāļi un jūdu tauta ir sūtījuši mūs pie jums, lai noslēgtu ar jums kara savienību un miera sadraudzību, lai jūs pierakstītu mūs par saviem draugiem un sabiedrotajiem.” 21 Tiem šis vārds patika. 22 Un šis ir uz vara plāksnītes uzrakstītās atbildes vēstules noraksts, ko romieši sūtīja uz Jeruzālemi, lai apliecinātu, ka tie slēguši mieru un kara savienību:
23 “Lai labi klājas romiešiem un jūdu tautai gan uz jūras, gan uz sauszemes mūžīgi, un lai zobens un ienaidnieks ir tālu no tām! 24 Ja vispirms izceļas karš jebkurā Romas vai tās sabiedroto pārvaldītajā apgabalā, 25 tad, ja apstākļi to prasa, līdzi no visas sirds karo arī jūdu tauta; 26 un tai ir jāliedz pretinieku karotāju pusei pārtika, ieroči, sudrabs un kuģi, kā Roma to ir noteikusi; un tai ir jāpilda šie pienākumi, neko nesaņemot par to pretī. 27 Un tieši tāpat, ja vispirms izceļas karš jūdu tautai, no visas sirds karo līdzi romieši tā, kā apstākļi to prasa, 28 un pretinieku karotāju pusei netiek dota pārtika, ieroči, sudrabs un kuģi, kā Roma to ir noteikusi, un tai šie pienākumi jāpilda bez viltus.” 29 Pēc šādiem noteikumiem romieši ir noslēguši līgumu ar jūdu tautu. 30 Ja pie šiem līguma noteikumiem viena vai otra puse gribēs ko pievienot vai no tiem ko atcelt, tās to var darīt pēc savas izvēles, un tam, ko tās pievienos vai atcels, būs likumīgs spēks. 31 Bet par ļaunumu, ko ķēniņš Dēmētrijs darījis jūdiem, mēs rakstām viņam: “Kādēļ tu mūsu draugiem un sabiedrotajiem esi uzkrāvis tik smagu jūgu? 32 Ja tie tagad vēl sūdzēsies par tevi, mēs spriedīsim viņu labā tiesu un karosim pret tevi gan uz jūras, gan uz sauszemes.”
