1 Tad Gorgijs ņēma piecus tūkstošus vīru un tūkstoš izlases jātnieku un ar šo karaspēku naktī cēlās, 2 lai negaidot uzbruktu jūdu nometnei un tos sakautu; un kalna cietokšņa vīri rādīja tiem ceļu. 3 Kad Jūda to izdzirdēja, viņš cēlās pats un viņa stiprie vīri, lai kautu ķēniņa karaspēku, kas bija Emmausā, 4 kamēr ienaidnieka karaspēks bija projām no nometnes. 5 Un Gorgijs naktī nonāca jūdu nometnē, bet nevienu neatrada; tad viņš devās tos meklēt kalnos, jo sacīja: “Tie bēg no mums.” 6 Tanī pašā dienā rīta agrumā Jūda parādījās klajumā ar trīs tūkstošiem vīru, taču tie nebija tā bruņoti ar bruņām un zobeniem, kā tie būtu gribējuši. 7 Tie ieraudzīja stipru un bruņās tērptu citu tautu karaspēku un jātnieku karaspēku tam visapkārt, tie visi bija labi sagatavoti cīņai. 8 Tad Jūda sacīja vīriem, kas bija ar viņu: “Nebaidieties, ka viņu ir daudz, un nebaidieties no viņu uzbrukuma. 9 Atcerieties, kā mūsu tēvi tika izglābti pie Sarkanās jūras, kad tos vajāja faraons ar savu karaspēku. 10 Arī tagad sauksim uz to, kas debesīs, varbūt viņam būs labs prāts uz mums un viņš pieminēs derību ar mūsu tēviem un satrieks šodien šo karaspēku mūsu priekšā, 11 un atzīs visas tautas, ka Israēls ir izpircējs un glābējs.” 12 Tad svešinieki pacēla savas acis un ieraudzīja, ka viņi tiem uzbrūk. 13 Tie izgāja no nometnes, lai cīnītos, bet tie, kas bija ar Jūdu, sāka pūst taures. 14 Karapulki sāka cīņu, un cittautieši tika sakauti un bēga uz līdzenumu. 15 Bet visi pārējie krita no zobena, un israēlieši vajāja tos līdz Gezerai un līdz Idūmejas līdzenumiem, un līdz Azotai, un līdz Jamnijai; un krita viņiem trīs tūkstoši vīru. 16 Kad Jūda un viņa karaspēks atgriezās no ienaidnieka vajāšanas, 17 Jūda sacīja tautai: “Nedzenieties pēc laupījuma, mums priekšā vēl ir cīņa, 18 un arī Gorgijs ar karaspēku ir uz šī kalna netālu no mums, bet stājieties pretī mūsu ienaidniekiem un cīnieties ar tiem, pēc tam varēsiet droši ņemt laupījumu.” 19 Tiklīdz Jūda beidza runāt, parādījās karaspēka nodaļa, kas virzījās lejup pa kalnu; 20 tie ieraudzīja, ka viņu karaspēks ir spiests bēgt un nometne nodedzināta, jo dūmi, kas bija redzami, atklāja, kas noticis. 21 To apjautuši, viņi ļoti izbijās, un, kad vēl redzēja Jūdas karaspēku līdzenumā gatavu cīņai, 22 tie visi aizbēga uz svešinieku zemi. 23 Tad Jūda griezās atpakaļ, lai izlaupītu nometni, un tie ieguva daudz zelta un sudraba, zīda un purpura drēbes un lielu bagātību. 24 Pēc tam tie atgriezās, dziedādami un slavēdami to, kas debesīs, jo viņa žēlastība ir mūžīga. 25 Tā tajā dienā notika liela pestīšana Israēlam.
26 Bet tie, kas no svešiniekiem bija izglābušies, paziņoja Lisijam visu, kas noticis. 27 Kad viņš to dzirdēja, viņš izbijās un noskuma, ka nebija izdevies tas, ko viņš Israēlam bija gribējis nodarīt, un nebija noticis tas, ko ķēniņš bija pavēlējis. 28 Nākamajā gadā Lisijs sapulcināja sešdesmit tūkstošus izlases vīru un piecus tūkstošus jātnieku, lai varētu uzvarēt israēliešus. 29 Lisijs atnāca uz Idūmeju un uzcēla nometni Bēt-Cūrā, un tad tiem pretī iznāca Jūda ar desmit tūkstošiem vīru. 30 Viņš, ieraudzījis spēcīgo karaspēku, piesauca Dievu, sacīdams: “Slavēts esi tu, Israēla Pestītāj, kas satrieci varenā vīra uzbrukumu caur sava kalpa Dāvida roku un nodevi svešinieku nometni Jonatāna, Saula dēla, un viņa ieroču nesēja rokā! 31 Tāpat arī nodod šo nometni Israēla tautas rokā, lai ienaidnieki tiek apkaunoti ar visu savu spēku un saviem jātniekiem. 32 Uzdzen viņiem bailes un liec izkust viņu paļāvībai uz saviem spēkiem, un tie tiks izšaubīti, lai tiktu satriekti. 33 Notriec tos gar zemi ar zobenu, kas rokā tiem, kas tevi mīl, tad slavēs tevi ar dziesmām visi, kas pazīst tavu vārdu!” 34 Tad abi karaspēki metās viens otram virsū, un Lisija karaspēkā krita gandrīz pieci tūkstoši vīru, un krita tie, kas stājās israēliešiem pretī . 35 Kad Lisijs redzēja, ka viņa karaspēka ierinda izjūk un ka tie, kas bija kopā ar Jūdu, ieguvuši drosmi un ir gatavi cīnīties godam uz dzīvību vai nāvi, viņš devās uz Antiohiju un nolīga tur vīrus, lai ar vēl lielāku karaspēku atkal dotos uz Jūdeju.
Tempļa atjaunošana
36 Bet Jūda un viņa brāļi sacīja: “Redzi, mūsu ienaidnieki ir satriekti, dosimies augšup šķīstīt svētnīcu un to atjaunot.” 37 Tad sanāca kopā viss karaspēks un devās augšup uz Ciānas kalnu. 38 Tie ieraudzīja svētnīcu izpostītu, altāri apgānītu, durvis sadedzinātas, pagalmus aizaugušus kā mežu, apaugušus kā kādu kalnu, un priesteru istabas nopostītas. 39 Un tie pārplēsa savas drēbes un šaustīja sevi, un gauži vaimanāja. 40 Tie krita uz sava vaiga, pūta taures un sauca uz debesīm. 41 Tad Jūda izrīkoja vīrus, lai viņi, kamēr svētnīca tiks šķīstīta, karotu ar tiem, kas kalna cietoksnī. 42 Viņš iecēla arī dievbijīgus priesterus, kas bija dedzīgi bauslības lietās, 43 un tie šķīstīja svētnīcu un aiznesa sagānītos akmeņus uz nešķīstu vietu. 44 Tie apspriedās, ko darīt ar sadedzināmo upuru altāri, kas bija apgānīts, 45 un tiem ienāca prātā laba doma to noārdīt, lai tas nepaliek tiem par apkaunojumu, jo cittautieši bija to padarījuši nešķīstu; tā tie noārdīja šo altāri 46 un noglabāja akmeņus piemērotā vietā, līdz uzrastos pravietis, kurš varētu pateikt, ko ar tiem darīt. 47 Tad pēc bauslības tie ņēma neapstrādātus akmeņus un uzcēla jaunu altāri – tādu pašu, kāds bija iepriekšējais. 48 Tie iekārtoja arī svētnīcu un Dieva nama iekšpusi, iesvētīja tempļa pagalmus 49 un darināja jaunus svētos rīkus, tie ienesa templī gaismekli, kvēpināšanas altāri un galdu. 50 Tad tie kvēpināja uz kvēpināšanas altāra un iededza eļļas lukturīšus gaismeklī, un tie spīdēja templī. 51 Tie nolika uz galda upurmaizes un uzkāra priekškarus. Tā viņi pabeidza visus darbus, ko darīja. 52 Simt četrdesmit astotā gada devītā mēneša (tas bija kislēva mēnesis) divdesmit piektajā dienā tie cēlās agri no rīta 53 un pēc bauslības pienesa upuri uz jaunā sadedzināmo upuru altāra, ko tie bija uzcēluši. 54 Tajā pašā laikā un tajā pašā dienā, kad reiz cittautieši to bija sagānījuši, tie atjaunoja altāri, dziedādami dziesmas, spēlēdami cītaras, arfas un cimboles. 55 Un visa tauta krita uz sava vaiga un pielūdza un slavēja to, kas debesīs, ka viņš bija devis visam labi izdoties. 56 Tie svinēja altāra atjaunošanu astoņas dienas, pienesa dedzināmos upurus ar prieku un upurēja pestīšanas un pateicības upurus. 57 Tie izgreznoja tempļa priekšpusi ar zelta vainagiem un vairogiem, atjaunoja vārtus un priesteru istabas un ierīkoja tām durvis. 58 Tā tautā cēlās lielas gaviles par to, ka tika novērsts apkaunojums, ko cittautieši bija darījuši. 59 Tad Jūda un viņa brāļi, un visa Israēla sapulce nolēma, ka turpmāk šīs altāra atjaunošanas dienas piemiņa gadu no gada būs ar gavilēm un līksmību jāsvin astoņas dienas, sākot ar kislēva mēneša divdesmit piekto dienu. 60 Tolaik tie arī uzbūvēja visapkārt Ciānas kalnam augstus nocietinājuma mūrus un varenus torņus, lai cittautieši, ja tie reiz ierastos, nevarētu tos samīt kā agrāk. 61 Jūda pavēlēja arī tur izvietot karaspēku un nocietināt Bēt-Cūru, lai sargātu Ciānas kalnu un tauta būtu pasargāta pret Idūmeju.
1 Tad Gorgijs ņēma piecus tūkstošus vīru un tūkstoš izlases jātnieku un ar šo karaspēku naktī cēlās, 2 lai negaidot uzbruktu jūdu nometnei un tos sakautu; un kalna cietokšņa vīri rādīja tiem ceļu. 3 Kad Jūda to izdzirdēja, viņš cēlās pats un viņa stiprie vīri, lai kautu ķēniņa karaspēku, kas bija Emmausā, 4 kamēr ienaidnieka karaspēks bija projām no nometnes. 5 Un Gorgijs naktī nonāca jūdu nometnē, bet nevienu neatrada; tad viņš devās tos meklēt kalnos, jo sacīja: “Tie bēg no mums.” 6 Tanī pašā dienā rīta agrumā Jūda parādījās klajumā ar trīs tūkstošiem vīru, taču tie nebija tā bruņoti ar bruņām un zobeniem, kā tie būtu gribējuši. 7 Tie ieraudzīja stipru un bruņās tērptu citu tautu karaspēku un jātnieku karaspēku tam visapkārt, tie visi bija labi sagatavoti cīņai. 8 Tad Jūda sacīja vīriem, kas bija ar viņu: “Nebaidieties, ka viņu ir daudz, un nebaidieties no viņu uzbrukuma. 9 Atcerieties, kā mūsu tēvi tika izglābti pie Sarkanās jūras, kad tos vajāja faraons ar savu karaspēku. 10 Arī tagad sauksim uz to, kas debesīs, varbūt viņam būs labs prāts uz mums un viņš pieminēs derību ar mūsu tēviem un satrieks šodien šo karaspēku mūsu priekšā, 11 un atzīs visas tautas, ka Israēls ir izpircējs un glābējs.” 12 Tad svešinieki pacēla savas acis un ieraudzīja, ka viņi tiem uzbrūk. 13 Tie izgāja no nometnes, lai cīnītos, bet tie, kas bija ar Jūdu, sāka pūst taures. 14 Karapulki sāka cīņu, un cittautieši tika sakauti un bēga uz līdzenumu. 15 Bet visi pārējie krita no zobena, un israēlieši vajāja tos līdz Gezerai un līdz Idūmejas līdzenumiem, un līdz Azotai, un līdz Jamnijai; un krita viņiem trīs tūkstoši vīru. 16 Kad Jūda un viņa karaspēks atgriezās no ienaidnieka vajāšanas, 17 Jūda sacīja tautai: “Nedzenieties pēc laupījuma, mums priekšā vēl ir cīņa, 18 un arī Gorgijs ar karaspēku ir uz šī kalna netālu no mums, bet stājieties pretī mūsu ienaidniekiem un cīnieties ar tiem, pēc tam varēsiet droši ņemt laupījumu.” 19 Tiklīdz Jūda beidza runāt, parādījās karaspēka nodaļa, kas virzījās lejup pa kalnu; 20 tie ieraudzīja, ka viņu karaspēks ir spiests bēgt un nometne nodedzināta, jo dūmi, kas bija redzami, atklāja, kas noticis. 21 To apjautuši, viņi ļoti izbijās, un, kad vēl redzēja Jūdas karaspēku līdzenumā gatavu cīņai, 22 tie visi aizbēga uz svešinieku zemi. 23 Tad Jūda griezās atpakaļ, lai izlaupītu nometni, un tie ieguva daudz zelta un sudraba, zīda un purpura drēbes un lielu bagātību. 24 Pēc tam tie atgriezās, dziedādami un slavēdami to, kas debesīs, jo viņa žēlastība ir mūžīga. 25 Tā tajā dienā notika liela pestīšana Israēlam.
26 Bet tie, kas no svešiniekiem bija izglābušies, paziņoja Lisijam visu, kas noticis. 27 Kad viņš to dzirdēja, viņš izbijās un noskuma, ka nebija izdevies tas, ko viņš Israēlam bija gribējis nodarīt, un nebija noticis tas, ko ķēniņš bija pavēlējis. 28 Nākamajā gadā Lisijs sapulcināja sešdesmit tūkstošus izlases vīru un piecus tūkstošus jātnieku, lai varētu uzvarēt israēliešus. 29 Lisijs atnāca uz Idūmeju un uzcēla nometni Bēt-Cūrā, un tad tiem pretī iznāca Jūda ar desmit tūkstošiem vīru. 30 Viņš, ieraudzījis spēcīgo karaspēku, piesauca Dievu, sacīdams: “Slavēts esi tu, Israēla Pestītāj, kas satrieci varenā vīra uzbrukumu caur sava kalpa Dāvida roku un nodevi svešinieku nometni Jonatāna, Saula dēla, un viņa ieroču nesēja rokā! 31 Tāpat arī nodod šo nometni Israēla tautas rokā, lai ienaidnieki tiek apkaunoti ar visu savu spēku un saviem jātniekiem. 32 Uzdzen viņiem bailes un liec izkust viņu paļāvībai uz saviem spēkiem, un tie tiks izšaubīti, lai tiktu satriekti. 33 Notriec tos gar zemi ar zobenu, kas rokā tiem, kas tevi mīl, tad slavēs tevi ar dziesmām visi, kas pazīst tavu vārdu!” 34 Tad abi karaspēki metās viens otram virsū, un Lisija karaspēkā krita gandrīz pieci tūkstoši vīru, un krita tie, kas stājās israēliešiem pretī . 35 Kad Lisijs redzēja, ka viņa karaspēka ierinda izjūk un ka tie, kas bija kopā ar Jūdu, ieguvuši drosmi un ir gatavi cīnīties godam uz dzīvību vai nāvi, viņš devās uz Antiohiju un nolīga tur vīrus, lai ar vēl lielāku karaspēku atkal dotos uz Jūdeju.
Tempļa atjaunošana
36 Bet Jūda un viņa brāļi sacīja: “Redzi, mūsu ienaidnieki ir satriekti, dosimies augšup šķīstīt svētnīcu un to atjaunot.” 37 Tad sanāca kopā viss karaspēks un devās augšup uz Ciānas kalnu. 38 Tie ieraudzīja svētnīcu izpostītu, altāri apgānītu, durvis sadedzinātas, pagalmus aizaugušus kā mežu, apaugušus kā kādu kalnu, un priesteru istabas nopostītas. 39 Un tie pārplēsa savas drēbes un šaustīja sevi, un gauži vaimanāja. 40 Tie krita uz sava vaiga, pūta taures un sauca uz debesīm. 41 Tad Jūda izrīkoja vīrus, lai viņi, kamēr svētnīca tiks šķīstīta, karotu ar tiem, kas kalna cietoksnī. 42 Viņš iecēla arī dievbijīgus priesterus, kas bija dedzīgi bauslības lietās, 43 un tie šķīstīja svētnīcu un aiznesa sagānītos akmeņus uz nešķīstu vietu. 44 Tie apspriedās, ko darīt ar sadedzināmo upuru altāri, kas bija apgānīts, 45 un tiem ienāca prātā laba doma to noārdīt, lai tas nepaliek tiem par apkaunojumu, jo cittautieši bija to padarījuši nešķīstu; tā tie noārdīja šo altāri 46 un noglabāja akmeņus piemērotā vietā, līdz uzrastos pravietis, kurš varētu pateikt, ko ar tiem darīt. 47 Tad pēc bauslības tie ņēma neapstrādātus akmeņus un uzcēla jaunu altāri – tādu pašu, kāds bija iepriekšējais. 48 Tie iekārtoja arī svētnīcu un Dieva nama iekšpusi, iesvētīja tempļa pagalmus 49 un darināja jaunus svētos rīkus, tie ienesa templī gaismekli, kvēpināšanas altāri un galdu. 50 Tad tie kvēpināja uz kvēpināšanas altāra un iededza eļļas lukturīšus gaismeklī, un tie spīdēja templī. 51 Tie nolika uz galda upurmaizes un uzkāra priekškarus. Tā viņi pabeidza visus darbus, ko darīja. 52 Simt četrdesmit astotā gada devītā mēneša (tas bija kislēva mēnesis) divdesmit piektajā dienā tie cēlās agri no rīta 53 un pēc bauslības pienesa upuri uz jaunā sadedzināmo upuru altāra, ko tie bija uzcēluši. 54 Tajā pašā laikā un tajā pašā dienā, kad reiz cittautieši to bija sagānījuši, tie atjaunoja altāri, dziedādami dziesmas, spēlēdami cītaras, arfas un cimboles. 55 Un visa tauta krita uz sava vaiga un pielūdza un slavēja to, kas debesīs, ka viņš bija devis visam labi izdoties. 56 Tie svinēja altāra atjaunošanu astoņas dienas, pienesa dedzināmos upurus ar prieku un upurēja pestīšanas un pateicības upurus. 57 Tie izgreznoja tempļa priekšpusi ar zelta vainagiem un vairogiem, atjaunoja vārtus un priesteru istabas un ierīkoja tām durvis. 58 Tā tautā cēlās lielas gaviles par to, ka tika novērsts apkaunojums, ko cittautieši bija darījuši. 59 Tad Jūda un viņa brāļi, un visa Israēla sapulce nolēma, ka turpmāk šīs altāra atjaunošanas dienas piemiņa gadu no gada būs ar gavilēm un līksmību jāsvin astoņas dienas, sākot ar kislēva mēneša divdesmit piekto dienu. 60 Tolaik tie arī uzbūvēja visapkārt Ciānas kalnam augstus nocietinājuma mūrus un varenus torņus, lai cittautieši, ja tie reiz ierastos, nevarētu tos samīt kā agrāk. 61 Jūda pavēlēja arī tur izvietot karaspēku un nocietināt Bēt-Cūru, lai sargātu Ciānas kalnu un tauta būtu pasargāta pret Idūmeju.
