Amoniešu un sīriešu sakāve
(2Sam 10:1–19)1 Pēc kāda laika nomira amoniešu ķēniņš Nāhāšs, un pēc viņa sāka valdīt tā dēls. 2 Dāvids sacīja: “Es izrādīšu laipnību Nāhāša dēlam Hānūnam, jo viņa tēvs izrādīja laipnību man!” Un Dāvids sūtīja vēstnešus izteikt līdzjūtību par viņa tēvu. Dāvida kalpi devās uz amoniešu zemi pie Hānūna izteikt līdzjūtību. 3 Bet amoniešu augstmaņi sacīja Hānūnam: “Vai tu domā, ka Dāvids ir godājis tavu tēvu, sūtīdams paust līdzjūtību? Vai viņa kalpi nav nākuši pie tevis izpētīt, izlūkot un izspiegot zemi?”
4 Tad Hānūns saņēma Dāvida kalpus, noskuva tos un apgrieza viņiem apģērbu līdz gurniem un aizraidīja viņus prom. 5 Tiklīdz Dāvidam pastāstīja par tiem vīriem, viņš sūtīja tiem pretī, jo šie vīri bija ļoti pazemoti. Ķēniņš sacīja: “Palieciet Jērikā, līdz jums ataug bārda, un tikai tad atgriezieties.” 6 Kad amonieši saprata, ka padarījuši sevi par smerdeļiem Dāvida priekšā, Hānūns un amonieši sūtīja tūkstoš sudraba talantus, lai nolīgtu kararatus un jātniekus no Aram-Naharaimas, Aram-Maahas un Cobas. 7 Viņi nolīga trīsdesmit divus tūkstošus kararatu, kā arī Maahas ķēniņu ar viņa ļaudīm. Tie nāca un apmetās pretī Mēdbai, un amonieši tika sapulcēti no savām pilsētām un nāca cīnīties.
8 To uzzinājis, Dāvids sūtīja turp Joābu un visa karaspēka varonīgos karavīrus. 9 Amonieši iznāca pie pilsētas vārtiem un izvietojās kaujai, bet atnākušie ķēniņi stāvēja nomaļus laukā. 10 Joābs redzēja, ka gan priekšā, gan aizmugurē pret viņu ir sastājušies kaujai. Viņš no visa Israēla izvēlējās labākos un izvietoja pret Arāmu. 11 Pārējos ļaudis viņš norīkoja pie sava brāļa Abīšaja, un tie nostājās pret amoniešiem. 12 Viņš sacīja: “Ja aramieši būs stiprāki par mani, tad tu nāc man palīgā, bet, ja amonieši būs stiprāki par tevi, es iešu palīgā tev! 13 Esi stiprs, un būsim stipri savu ļaužu un mūsu Dieva pilsētu dēļ! Kungs darīs, kā viņam šķiet labi!”
14 Joābs ar saviem ļaudīm devās uzbrukumā aramiešiem, un tie bēga no viņa. 15 Kad amonieši ieraudzīja, ka aramieši bēg, tad arī viņi metās bēgt no Joāba brāļa Abīšaja un iebēga pilsētā. Pēc tam Joābs devās uz Jeruzālemi.
16 Kad aramieši redzēja, ka Israēls tos ir sakāvis, tie sūtīja vēstnešus un lika ierasties tiem aramiešiem, kas dzīvo aiz Eifrātas upes, ar Hadadezera karaspēka virspavēlnieku Šobahu priekšgalā. 17 To pateica Dāvidam, un viņš, sapulcinājis visu Israēlu, šķērsoja Jardānu, devās turp un nostājās tiem pretī. Dāvids izvietojās kaujai ar aramiešiem, un tie ar viņu cīnījās. 18 Aramieši bēga no Israēla. Dāvids nokāva septiņus tūkstošus aramiešu kararatu vīru un četrdesmit tūkstošus kājnieku, un nonāvēja arī karaspēka virspavēlnieku Šobahu. 19 Kad Hadadezera kalpi redzēja, ka Israēls tos sakāvis, tie noslēdza mieru ar Dāvidu un kalpoja viņam. Aramieši nekad vairs nemēģināja palīdzēt amoniešiem.
Amoniešu un sīriešu sakāve
(2Sam 10:1–19)1 Pēc kāda laika nomira amoniešu ķēniņš Nāhāšs, un pēc viņa sāka valdīt tā dēls. 2 Dāvids sacīja: “Es izrādīšu laipnību Nāhāša dēlam Hānūnam, jo viņa tēvs izrādīja laipnību man!” Un Dāvids sūtīja vēstnešus izteikt līdzjūtību par viņa tēvu. Dāvida kalpi devās uz amoniešu zemi pie Hānūna izteikt līdzjūtību. 3 Bet amoniešu augstmaņi sacīja Hānūnam: “Vai tu domā, ka Dāvids ir godājis tavu tēvu, sūtīdams paust līdzjūtību? Vai viņa kalpi nav nākuši pie tevis izpētīt, izlūkot un izspiegot zemi?”
4 Tad Hānūns saņēma Dāvida kalpus, noskuva tos un apgrieza viņiem apģērbu līdz gurniem un aizraidīja viņus prom. 5 Tiklīdz Dāvidam pastāstīja par tiem vīriem, viņš sūtīja tiem pretī, jo šie vīri bija ļoti pazemoti. Ķēniņš sacīja: “Palieciet Jērikā, līdz jums ataug bārda, un tikai tad atgriezieties.” 6 Kad amonieši saprata, ka padarījuši sevi par smerdeļiem Dāvida priekšā, Hānūns un amonieši sūtīja tūkstoš sudraba talantus, lai nolīgtu kararatus un jātniekus no Aram-Naharaimas, Aram-Maahas un Cobas. 7 Viņi nolīga trīsdesmit divus tūkstošus kararatu, kā arī Maahas ķēniņu ar viņa ļaudīm. Tie nāca un apmetās pretī Mēdbai, un amonieši tika sapulcēti no savām pilsētām un nāca cīnīties.
8 To uzzinājis, Dāvids sūtīja turp Joābu un visa karaspēka varonīgos karavīrus. 9 Amonieši iznāca pie pilsētas vārtiem un izvietojās kaujai, bet atnākušie ķēniņi stāvēja nomaļus laukā. 10 Joābs redzēja, ka gan priekšā, gan aizmugurē pret viņu ir sastājušies kaujai. Viņš no visa Israēla izvēlējās labākos un izvietoja pret Arāmu. 11 Pārējos ļaudis viņš norīkoja pie sava brāļa Abīšaja, un tie nostājās pret amoniešiem. 12 Viņš sacīja: “Ja aramieši būs stiprāki par mani, tad tu nāc man palīgā, bet, ja amonieši būs stiprāki par tevi, es iešu palīgā tev! 13 Esi stiprs, un būsim stipri savu ļaužu un mūsu Dieva pilsētu dēļ! Kungs darīs, kā viņam šķiet labi!”
14 Joābs ar saviem ļaudīm devās uzbrukumā aramiešiem, un tie bēga no viņa. 15 Kad amonieši ieraudzīja, ka aramieši bēg, tad arī viņi metās bēgt no Joāba brāļa Abīšaja un iebēga pilsētā. Pēc tam Joābs devās uz Jeruzālemi.
16 Kad aramieši redzēja, ka Israēls tos ir sakāvis, tie sūtīja vēstnešus un lika ierasties tiem aramiešiem, kas dzīvo aiz Eifrātas upes, ar Hadadezera karaspēka virspavēlnieku Šobahu priekšgalā. 17 To pateica Dāvidam, un viņš, sapulcinājis visu Israēlu, šķērsoja Jardānu, devās turp un nostājās tiem pretī. Dāvids izvietojās kaujai ar aramiešiem, un tie ar viņu cīnījās. 18 Aramieši bēga no Israēla. Dāvids nokāva septiņus tūkstošus aramiešu kararatu vīru un četrdesmit tūkstošus kājnieku, un nonāvēja arī karaspēka virspavēlnieku Šobahu. 19 Kad Hadadezera kalpi redzēja, ka Israēls tos sakāvis, tie noslēdza mieru ar Dāvidu un kalpoja viņam. Aramieši nekad vairs nemēģināja palīdzēt amoniešiem.
