1 Then the Lord formed human beings from the dust
and sent each of them back to it again.
2 He gave them only a limited time to live,
but he gave them authority over everything on earth.
3 He made them to be like himself,
and gave them his own strength.
4 He made all other creatures afraid of them;
he gave them authority over all the animals and birds.
6 He gave them their tongues, their eyes,
their ears, their minds, and their consciences.
7 He filled them with knowledge and understanding
and showed them the difference between good and evil.
8 He gave them his own insight
to let them see the majesty of his creation.
10 They will praise his holy name
and proclaim the greatness of all he does.
11 He made knowledge available to them
and gave them the Law as a source of life.
12 He made an eternal covenant with them
and revealed his commands to them.
13 They saw the splendor of his majesty
and heard the glory of his voice.
14 He warned them against unrighteousness
and taught each person how to treat others.
God Is Judge
15 The Lord is always aware of what people do; there is no way to hide from him. 17 He gave each nation its own ruler, but Israel is the Lord's own possession. 19 The Lord is always watching what people do; everything they do is as clear as day to him. 20 None of their sins are hidden from him; he is aware of them all. 22 When we give to the poor, the Lord considers it as precious as a valuable ring. Human kindness is as precious to him as life itself. 23 Later he will judge the wicked and punish them; they will get what they deserve. 24 But the Lord will allow those who repent to return to him. He always gives encouragement to those who are losing hope.
A Call to Repentance
25 Come to the Lord, and leave your sin behind. Pray sincerely that he will help you live a better life. 26 Return to the Most High and turn away from sin. Have an intense hatred for wickedness. 27 Those who are alive can give thanks to the Lord, but can anyone in the world of the dead sing praise to the Most High? 28 A person who is alive and well can sing the Lord's praises, but the dead, who no longer exist, have no way to give him thanks. 29 How great is the Lord's merciful forgiveness of those who turn to him! 30 But this is not the nature of human beings; not one of us is immortal. 31 Nothing is brighter than the sun, but even the sun's light fails during an eclipse. How much easier it is for human thoughts to be eclipsed by evil! 32 The Lord can look out over all the stars in the sky. Human beings? They are dust and ashes.
1 No zemes radījis cilvēku,
Kungs viņam vēlēja atgriezties atpakaļ – zemē;
2 dienu skaitu un laiku tiem piešķīra
un apveltīja ar varu pār zemi.
3 Tos ietērpa spēkā, kā tērpies pats,
tos darīja pēc sava paša atveida,
4 ik būtnei iedvesa bailes no tiem,
par kungiem tos pār zvēriem un putniem darīja.
5 Tie saņēma savā rīcībā piecas Kunga spējas.
Kā sesto Kungs dāvāja saprātu,
kā septīto – valodu:
spēju iztulkot viņa spējas.
6 Padomu, valodu, acis, ausis un sirdi
viņš piešķīra domāšanai,
7 ar prasmi izprast piepildīja,
kas labs un kas ļauns, viņš norādīja.
8 Ar savām acīm viņš apveltīja to sirdis,
lai atklātu tiem savu darbu diženumu,
9 un dāvāja iespēju lepoties mūžam
ar saviem brīnumdarbiem,
10 lai, paužot viņa darbu diženumu,
Svētdarītāja vārdu tie suminātu.
11 Viņš apveltīja tos ar zināšanām,
bet mantojumā piešķīra dzīvības bauslību;
12 mūžīgu derību ar tiem nodibināja
un savus rīkojumus darīja zināmus.
13 To acis skatīja godības diženumu,
ausis dzirdēja godības balsi:
14 “No visa netaisnā sargieties!” Viņš piesacīja.
Par tuvāko viņš piekodināja ikvienam.
Cilvēks Dieva tiesas priekšā
15 Viņa acu priekšā vienmēr ir to takas,
tās nepaliks apslēptas viņa skatienam,
16 uz ļaunu no jaunības tiecas to takas,
nav spēkos tiem sirdi darīt par miesu,
par akmeni gan,
17 jo, sadalot zemes tautas,
ikvienai Kungs iecēlis vadoni,
bet Israēls palicis viņa ziņā.
18 Pamācot viņš audzināja pirmdzimušo,
mīlestības gaismu piešķirot, nav atstājis to.
19 Visi to darbi ir viņa priekšā tāpat kā saule,
viņa skatiens pastāvīgi pievērsts to takām.
20 To netaisnības nepaliks apslēptas Kungam,
un viņa acu priekšā būs visi to grēki;
21 bet Kungs ir labs un pazīst paša veidoto,
to neatstāj, to nepamet, bet saudzē to.
22 Kā zīmogs viņam līdzi ir cilvēka žēlastības darbi,
kā acu zīlīti viņš glabā atmiņā cilvēka labestību.
23 Viņš celsies pēc tam un atlīdzinās:
pār cilvēku galvām atmaksa nāks,
24 bet tiem, kas nožēlo, viņš dāvā atgriešanos,
tos mierina, kam pacietības maz.
Atgriešanās pie Dieva
25 Atgriezies pie Kunga un pārstāj grēkot!
Lūdzies viņa vaiga priekšā un mitējies būt par klupšanas iemeslu!
26 Ej atpakaļ pie Visuaugstākā un atgriezies no netaisnības,
Viņš pats tevi vadīs ceļā no tumsas uz dziedināšanas gaismu,
un ļoti ienīsti riebīgo!
27 Kas cildinās Visuaugstāko mirušo valstībā?
Kurš viņam pateiksies to vietā, kas dzīvo?
28 Kā neesošs ir mirušais:
viņa slavinājums gaist,
turpretī Kungu cildina
dzīvais un veselais.
29 Cik liela gan ir Kunga žēlastība
un piedošana tiem, kas atgriežas pie viņa,
30 jo ne jau viss ir cilvēkiem iespējams!
Nav cilvēka dēls nemirstīgs.
31 Kas vēl par sauli spožāks – un aptumst arī tā,
turpretī miesa un asinis domā par ļauno.
32 Debesu spīdekļus viņš aprauga un piemeklē.
Cilvēki visi – pīšļi un pelni.
