The Argument between Onias and Simon
1 When Onias was High Priest in Jerusalem, the holy city enjoyed peace and prosperity, and its laws were strictly obeyed, because he was devout and hated evil. 2 The kings of Syria and Egypt honored the Temple and presented it with expensive gifts, 3 and King Seleucus, ruler of all Asia, even used to pay the costs of the Temple sacrifices from the revenues he collected.
4 But a man by the name of Simon, of the tribe of Bilgah, the chief administrative official of the Temple, lost an argument he had with Onias over the regulations governing the city market. 5 At this time Apollonius son of Thraseus was the governor of Greater Syria. Simon went to him 6 and said that there was so much money in the Temple treasury that it could not be counted, and since the money was not needed for sacrifices, it might as well be placed under the king's control.
Heliodorus Is Sent to Jerusalem
7 When Apollonius met with the king, he told him about the money, and the king ordered Heliodorus, his chief minister, to get it for him. 8 Heliodorus set out at once on his mission, but he claimed that he was only making a tour of inspection of the cities of Greater Syria. 9 After he had arrived in Jerusalem and had been warmly received by the High Priest, he explained the real reason for his visit and asked if what he had been told was true. 10-11 The High Priest then stated that Simon, that devil of a man, had not been telling the truth. There was indeed some money in the Temple treasury, but part of it was set aside for widows and orphans and part of it belonged to Hyrcanus son of Tobias, a very important man. He also pointed out that the total amount was only 30,000 pounds of silver and 15,000 pounds of gold. 12 He added that it was absolutely impossible that anyone should be permitted to take the money of those people who had placed their trust in the sanctity and safety of this world-famous Temple.
Heliodorus Plans to Enter the Temple
13 But Heliodorus insisted that the money should be taken for the royal treasury, as the king had ordered. 14 So he set a day and went into the Temple to supervise the counting of the money. This caused an uproar throughout the entire city. 15 Priests, wearing their priestly robes, threw themselves face downward before the altar and begged God to keep the money safe, since he had given the laws designed to protect the money that people deposited in the Temple. 16 It was heartbreaking to see the High Priest. His face turned pale, revealing the agony of his soul, 17 and his body was trembling with fear, reflecting the pain in his heart. 18 People ran from their houses to join together in prayer that the Temple might not be defiled. 19 Women, wearing nothing but skirts of sackcloth, crowded the streets. Young girls whose parents had never allowed them to be seen in public ran to the gates or to the walls of the city, or just stared out of their windows. 20 But wherever they went, they lifted their hands to God in prayer. 21 What a pitiful sight it was to see the High Priest in such great agony and frustration and to see everyone in the city confused and lying face down on the ground.
The Lord Protects His Temple
22 While everyone was begging the Lord Almighty to protect the money that had been entrusted to his care, 23 Heliodorus went on with his plan. 24 But at the very moment that he and his bodyguards arrived at the treasury, the Lord of all supernatural powers caused such a vision to appear that everyone who had dared to enter with Heliodorus was panic-stricken and weak with fear at this display of the Lord's power. 25 In the vision they saw a horse and a rider. The horse had a richly decorated bridle, and its rider, dressed in gold armor, was frightening. Suddenly the horse rushed at Heliodorus, then reared up and struck at him with its hoofs. 26 Heliodorus also saw two unusually strong and handsome young men, wearing very fine clothes. They stood on either side of him and beat him unmercifully. 27 He immediately fell to the ground unconscious, and his men put him on a stretcher 28 and carried him out. Only a moment earlier this man had entered the treasury with a large group of men, including all his bodyguards, but now he was being carried away helpless. So they all openly acknowledged the mighty power of God.
Onias Prays for Heliodorus' Recovery
29 Heliodorus lay there unable to speak and without hope of recovery from this demonstration of God's power. 30 But the Jews praised Almighty God because he had miraculously protected his Temple and had brought great happiness where only minutes before there had been fear and confusion. 31 Some of Heliodorus' friends quickly asked Onias the High Priest to pray that the Most High would spare the life of this man who was at the point of death. 32 So the High Priest offered a sacrifice in the hope that God would save Heliodorus, for he did not want the king to think that the Jews had done this to the man he had sent. 33 While Onias was offering the sacrifice, the two young men, wearing the same clothes as before, again appeared to Heliodorus and said, “Be grateful to the High Priest; the Lord has spared your life because of him. 34 Remember that it was the Lord of heaven who punished you. Now go and tell everyone of his great power.” When they had said this, they disappeared.
Heliodorus Praises God
35 So Heliodorus offered a sacrifice to the Lord and made many promises, because the Lord had spared his life. Then he said good-bye to Onias and returned with his army to the king. 36 There he told everyone what the Lord, the most powerful of all gods, had done.
37 When the king asked Heliodorus who would be the best man to send on the next mission to Jerusalem, Heliodorus replied, 38 “If you have an enemy or know of someone plotting against your government, send him. He will come back badly beaten, if he comes back at all, for some strange power from God is at work there. 39 The God of heaven watches over the Temple; he strikes down and destroys anyone who comes to harm it.” 40 That is the story of how the Temple treasury was protected from Heliodorus.
Sīmaņa naids pret Oniju
1 Tajā laikā svētā pilsēta dzīvoja mierā un bauslība tika ievērota, jo virspriesteris Onija bija svētbijīgs un neiecietīgs pret nekrietnību. 2 Tad arī ķēniņi sāka godāt šo vietu un templi un pagodināja to ar bagātīgām veltēm – 3 Āzijas ķēniņš Seleiks no saviem paša ienākumiem apmaksāja visus izdevumus, kas bija nepieciešami upurēšanas kalpošanā. 4 Bet Simons no Benjāmina cilts, kļuvis par tempļa priekšnieku, nonāca naidā ar virspriesteri pilsētas pārvaldīšanas noteikumu dēļ. 5 Nespēdams pieveikt Oniju, viņš devās pie tarsieša Apollonija, kurš tolaik bija Lejassīrijas un Foinīkijas militārais virspavēlnieks, 6 un pavēstīja viņam par neizsakāmām bagātībām, kas Jeruzālemē esot dārgumu krātuvē, naudas tur esot nesaskaitāms daudzums. Tas viss nepiederoties pie upurēšanas darbībām, un šīs bagātības, iespējams, varētu nonākt ķēniņa rokās. 7 Apollonijs atklāja ķēniņam, kas viņam bija darīts zināms par Jeruzālemes bagātībām. Ķēniņš norīkoja savu lietvedi Hēliodoru un deva viņam pavēli atgādāt šīs bagātības. 8 Hēliodors tūlīt devās ceļā it kā ar ieganstu veikt pārbaudi Lejassīrijas un Foinīkijas pilsētās, bet īstenībā izpildīt ķēniņa pavēli. 9 Kad viņš ieradās Jeruzālemē un pilsētas virspriesteris viņu bija draudzīgi uzņēmis, viņš pateica, kas viņam kļuvis zināms, un paskaidroja, kādēļ šeit ieradies. Viņš gribot zināt, vai patiešām tā esot. 10 Virspriesteris atbildēja, ka šīs bagātības esot noguldījums atraitnēm un bāreņiem 11 un viena daļa piederot ļoti izcilam vīram – Hirkānam, Tobija dēlam. Bezdievis Simons tātad ir melojis. Visa bagātība kopā esot četrsimt talantu sudraba un divsimt zelta. 12 Tā ir vislielākā nejēdzība, ka pārestība nodarīta tiem, kas ticējuši šīs vietas svētumam un visā pasaulē cienītā tempļa godam un drošumam. 13 Bet Hēliodors, atsaukdamies uz ķēniņa pavēli, pastāvēja uz to, ka šīm bagātībām jānonāk ķēniņa rokās. 14 Noteicis dienu, viņš ieradās templī, lai aplūkotu bagātības un tās pārņemtu. Visā pilsētā sākās lieli nemieri. 15 Priesteri, tērpušies savos svētā amata tērpos, metās zemē pie altāriem un raidīja lūgšanas uz debesīm, lai tas, kurš devis bauslību par uzticētā saglabāšanu, pasargā un izglābj to, kas pienākas tiem, kam viss uzticēts. 16 Sāpīgi bija noraudzīties uz virspriesteri. Viņa āriene un sejas krāsas maiņa liecināja par smagiem pārdzīvojumiem dvēselē. 17 Viņš bija tik satraukts, ka trīcēja pie visām miesām. Vērojot viņu, bija skaidri redzams, cik lielas sāpes viņš pārdzīvoja savā sirdī. 18 No mājām bariem traucās ārā cilvēki uz kopīgu lūgšanu par šo vietu, kurai draudēja tāds pazemojums. 19 Apjozušās zem krūtīm maisus, sievietes gūlās uz ielām. Citkārt telpās ieslēgušās jaunavas saskrēja vai nu pie vārtiem, vai pie mūra, dažas lūkojās laukā, izliekušās pa logiem. 20 Visas, izstiepušas rokas pret debesīm, raidīja lūgšanas. 21 Žēlumu raisīja gan ļaužu pūļu kopīgās lūgšanas, gan virspriestera smagie pārdzīvojumi un tas, cik ļoti viņš bija nobažījies. 22 Ļaudis lūdza, lai visvarenais Kungs saglabā uzticēto drošībā tiem, kam viss uzticēts, 23 bet Hēliodors gatavojās izpildīt, ko bija nolēmis. 24 Viņš jau atradās pie dārgumu krātuves kopā ar saviem miesassargiem. Tad tas, kurš valda pār gariem un kam pieder visa vara, raidīja zīmes. Visi šie pārdrošnieki apstulba un sašļuka Dieva varas priekšā, un viņus pārņēma izbīlis. 25 Jo viņi pēkšņi ieraudzīja krāšņi rotātu zirgu, kura mugurā sēdēja draudīgs jātnieks. Zirgs strauji metās virsū Hēliodoram un spēra ar priekšējām kājām. Jātnieks, kas sēdēja zirga mugurā, bija zelta bruņās. 26 Tad parādījās vēl divi jaunekļi, varen spēcīgi, skaisti un krāšņā tērpā; tie katrs no savas puses šaustīja Hēliodoru ar pātagām, ne mirkli nemitējoties, 27 līdz beidzot viņš nokrita zemē, un viņu apņēma dziļa tumsa. Tad jaunekļi sagrāba viņu, iemeta nestuvēs un aiznesa prom. 28 Tas, kurš vēl nupat ar lielu pavadītāju pulku un visiem miesassargiem bija ieradies pēc lādes dārgumu krātuvē, izrādījās pilnīgi bezpalīdzīgs. Tā viņiem vajadzēja atzīt Dieva varenības spēku. 29 Hēliodors dievišķā spēka iespaidā bija kļuvis mēms. Viņam bija atņemta jebkura cerība uz izglābšanos, viņš bija notriekts gar zemi. 30 Visi slavēja Dievu, kas tik negaidīti pasargājis savu svēto vietu, un templis, kurā vēl nesen valdīja bailes un satraukums, pildījās ar prieku un gavilēm pēc tam, kad Kungs, visa valdnieks, bija atklājies. 31 Drīz daži Hēliodora draugi ieradās pie Onijas un lūdza viņu vērsties pie Visuaugstākā ar lūgšanām, lai viņš Hēliodoram, kas pašlaik guļ gandrīz vai bez elpas, dāvā dzīvību. 32 Virspriesteris bija norūpējies, ka ķēniņš nenodomā, ka jūdi ir ko ļaunu nodarījuši Hēliodoram, un viņš veica upurēšanu šī cilvēka glābšanai. 33 Upurēšanas laikā Hēliodoram atkal parādījās tie paši divi jaunekļi savā ietērpā un, nostājušies blakus, teica: “Esi daudzkārt pateicīgs virspriesterim Onijam, jo viņa dēļ Kungs apžēlojas par tevi un dāvā tev dzīvību. 34 Tu, kuru debesis ir šaustījušas, pavēsti visiem par Dieva vareno spēku!” To pateikuši, jaunekļi izzuda skatienam. 35 Bet Hēliodors ziedoja upuri Kungam un dedzīgi to slavēja kā dzīvības glābēju. Viņš pateicās Onijam un devās atpakaļ pie ķēniņa. 36 Viņš liecināja visiem par diženā Dieva darbiem, kurus pats bija savām acīm redzējis. 37 Kad ķēniņš jautāja Hēliodoram: “Kurš būtu piemērots, lai to vēlreiz sūtītu uz Jeruzālemi?” – viņš atbildēja: 38 “Ja tev ir kāds ienaidnieks vai kāds, kas slepus uzglūn tavai varai, sūti viņu turp. Tu viņu varēsi saņemt atpakaļ pātagām šaustītu, ja vien viņš paliks dzīvs. Tajā vietā patiesi ir Dieva spēks. 39 Dievs, kura mājoklis ir debesīs, no turienes vēro šo vietu un palīdz tai ikreiz, kad tur ierodas kādi ar ļaunu nolūku – tos viņš satriec un pazudina.” 40 Tāds bija stāsts par Hēliodoru un dārgumu krātuves nosargāšanu.
