Solomon Prays for Wisdom
1 “God of my ancestors, merciful Lord, by your word you created everything. 2 By your Wisdom you made us humans to rule all creation, 3 to govern the world with holiness and righteousness, to administer justice with integrity. 4 Give me the Wisdom that sits beside your throne; give me a place among your children. 5 I am your slave, as was my mother before me. I am only human. I am not strong, and my life will be short. I have little understanding of the Law or of how to apply it. 6 Even if someone is perfect, he will be thought of as nothing without the Wisdom that comes from you. 7 You chose me over everyone else to be the king of your own people, to judge your sons and daughters. 8 You told me to build a temple on your sacred mountain, an altar in Jerusalem, the city you chose as your home. It is a copy of that temple in heaven, which you prepared at the beginning. 9 Wisdom is with you and knows your actions; she was present when you made the world. She knows what pleases you, what is right and in accordance with your commands. 10 Send her from the holy heavens, down from your glorious throne, so that she may work at my side, and I may learn what pleases you. 11 She knows and understands everything, and will guide me intelligently in what I do. Her glory will protect me. 12 Then I will judge your people fairly, and be worthy of my father's throne. My actions will be acceptable.
13 “Who can ever learn the will of God? 14 Human reason is not adequate for the task, and our philosophies tend to mislead us, 15 because our mortal bodies weigh our souls down. The body is a temporary structure made of earth, a burden to the active mind. 16 All we can do is make guesses about things on earth; we must struggle to learn about things that are close to us. Who, then, can ever hope to understand heavenly things? 17 No one has ever learned your will, unless you first gave him Wisdom, and sent your holy spirit down to him. 18 In this way people on earth have been set on the right path, have learned what pleases you, and have been kept safe by Wisdom.”
Sālamana lūgšana, izlūdzoties gudrību
1 “Tēvu Dievs, Kungs žēlotājs, kas visu esi radījis ar savu vārdu
2 un savā gudrībā cilvēku darījis,
lai pār tevis radīto tas valdītu,
3 pasauli pārvaldītu svēti un taisnīgi
un godprātīgi spriestu tiesu,
4 dāvā man gudrību,
kas sēž līdzās tavam tronim,
no sava bērnu pulka mani
pārbaudījis neaizraidi, –
5 tavs vergs es esmu, tavas kalpones dēls,
vājš cilvēks, īsu dzīvi,
bez izpratnes par bauslību un tiesu;
6 jo arī tad, ja kāds būtu pilnīgs
starp cilvēku dēliem,
bez gudrības, kas nāk no tevis,
viņš nebūtu nekas.
7 Par ķēniņu tu mani izraudzīji savai tautai,
par tiesnesi saviem dēliem un meitām,
8 svētnīcu teici uzcelt savā svētajā kalnā,
altāri pilsētā, kur uzslieta tava telts –
tās svētās telts atveids,
kas tevis darināta kopš pirmsākumiem.
9 Ar tevi gudrība, kas zina tavus darbus,
tev, pasauli radot, bijusi līdzās
un izprot to, kas tavās acīs tīkams,
ar taviem baušļiem saskanīgs un pareizs.
10 No svētajām debesīm viņu atsūti,
atsūti no sava godības troņa,
lai pūliņos tā nāktu man talkā
un lai es zinātu, kas labpatīk tev;
11 jo visu tā zina un saprot –
ar apdomu mani vadīs darbos,
ar savu godības spēku pasargās.
12 Ar labvēlību tad tu pieņemsi visu, ko veikšu,
tavu tautu taisnīgi tiesāšu
un būšu tēva troņa cienīgs.
13 Kas citādi gan, būdams cilvēks,
Dieva gribu pazīs?
Kas izpratīs, ko vēlas Kungs?
14 Nožēlojami taču ir mirstīgo spriedumi,
nepastāvīgas mūsu domas,
15 dvēseli smagi māc nīcīga miesa,
domām bagātu prātu – no zemes darinātā telts.
16 Ar grūtībām mēs iztēlojamies, kas ir virs zemes,
ar pūlēm atklājam, kas rokām satverams,
bet kas gan izpētījis to, kas debesīs,
17 un kas gan tavu gribu izzinājis,
ja neesi dāvinājis tu viņam gudrību
un Svēto Garu sūtījis no augstumiem?
18 Vien šādi tika iztaisnotas zemes iemītnieku takas,
kas tev ir patīkams, tas ļaudīm iemācīts;
ir viņi glābti – pateicoties gudrībai.”
