The Israelite Plan for Defense
1 The people of Judah heard what Holofernes, the commander of King Nebuchadnezzar's armies, had done to the other nations. They heard how he had looted and destroyed all their temples, 2 and they were terrified of him and afraid of what he might do to Jerusalem and to the Temple of the Lord their God. 3 They had only recently returned home to Judah from exile and had just rededicated the Temple and its utensils and its altar after they had been defiled. 4 So they sent a warning to the whole region of Samaria and to the towns of Kona, Beth Horon, Belmain, Jericho, Choba, and Aesora, and to Salem Valley. 5 They immediately occupied the mountaintops, fortified the villages on the mountains, and stored up food in preparation for war. It was fortunate that they had recently harvested their fields.
6 The High Priest Joakim, who was in Jerusalem at that time, wrote to the people in the towns of Bethulia and Betomesthaim, which face Jezreel Valley near Dothan. 7 He ordered them to occupy the mountain passes which led into the land of Judah, where it would be easy to withstand an attack, since the approach was only wide enough for two people at a time to pass. 8 The Israelites carried out the orders given to them by the High Priest Joakim and the Council which met in Jerusalem.
Prayer before the War
9 The leaders of Israel prayed earnestly to God and fasted. 10 They put on sackcloth—they and their wives, their children, their livestock, and every resident foreigner, every slave and hired laborer. 11-12 They also covered the altar with sackcloth. Then all the men, women, and children in Jerusalem lay face down on the ground in front of the Temple; they lay there in the Lord's presence, all in sackcloth, their heads covered with ashes. They joined together in earnest prayer to the God of Israel, begging him not to let their children be captured, their wives carried off, or their home towns destroyed. They pleaded with him not to give the Gentiles the satisfaction of destroying the Temple and dishonoring it. 13 The Lord heard their prayers and saw their distress. For many days the people of Judah and Jerusalem continued their fast in front of the Temple of the Lord Almighty. 14 The High Priest Joakim, the priests, and all the others who served in the Lord's Temple, wore sackcloth when they offered the daily burnt offering, the freewill offerings of the people, and the offerings made to fulfill a vow. 15 They put ashes on their turbans and cried out in prayer to the Lord, begging him to have mercy on the whole nation.
1 Israēla dēliem, kas dzīvoja Jūdejā, nāca dzirdams viss, ko darīja asīriešu ķēniņa Nebūkadnecara virspavēlnieks Holoferns un kā iznīcināja visas svētvietas un visu nodeva iznīcībai, 2 un viņus pārņēma liels satraukums šausmās no viņa un bailēs par Jeruzālemi un par Kunga Dieva templi. 3 Jo pavisam nesen viņi bija atgriezušies no gūstniecības un nupat visa jūdu tauta bija pulcējusies un iesvētījusi visus savus traukus un altāri, un visu namu, kas bija apgānīts. 4 Viņi nosūtīja uz visiem Samarijas, Konas, Bēt-Horonas, Belmainas, Jērikas apgabaliem, uz Hobu un Aisoru un uz Šālēmas ieleju, 5 un nocietināja visas augsto kalnu virsotnes un apjoza sienas visiem ciemiem un noglabāja pārtikas krājumus, gatavojoties karam, jo nupat bija nopļauti viņu lauki. 6 Augstais priesteris Joakims, kas tajās dienās bija Jeruzālemē, uzrakstīja Betulijas un Betomestaimas iedzīvotājiem, kas ir iepretim Esdrelonai līdzenuma priekšpusē Dotanas tuvumā, 7 pavēlēdams apsargāt kalnienes pāreju, jo caur to ir ieeja Jūdejā; te bija izdevīgi apturēt ienaidnieku ienākšanu, jo pat diviem vīriem šeit bija par šauru iespraukties. 8 Un israēlieši izdarīja, kā viņiem lika augstais priesteris Joakims un visas Israēla tautas vecajo sapulce, 9 un visi Israēla vīri dedzīgi sauca uz Dievu pēc palīdzības un dziļi pazemoja savas dvēseles. 10 Viņi visi, viņu sievas un viņu bērni, viņu lopi un viņu piemājotāji, gan algādzis, gan viņu vergs, apvilka maisu saviem gurniem. 11 Un ikviens Israēla vīrs un sieva un bērni – visi, kas dzīvoja Jeruzālemē, – krita pie zemes templī un bēra pelnus uz galvas, un savus gurnu maisus izklāja Kunga priekšā, 12 un altāri pārklāja ar maisa drēbi, un vienā balsī izmisīgi sauca uz Israēla Dievu, lai izlaupīšanai netiktu atdoti viņu zīdaiņi un viņu sievas par laupījumu, un viņu mantotās pilsētas iznīcībai, un viņu svētumi apgānīšanai un citām tautām par apsmiešanu. 13 Un Kungs dzirdēja viņu balsis un uzlūkoja viņu postu, jo daudzas dienas tauta gavēja visā Jūdejā un Jeruzālemē Kunga, Visuvaldītāja, svētumu priekšā. 14 Augstais priesteris Joakims un visi priesteri, kas stāvēja Kunga priekšā, un Kunga kalpotāji, apjozuši savus gurnus maisiem, bez mitas dedzināja dedzināmo upuri un izteica svinīgus solījumus, un pienesa brīvprātīgās tautas dāvanas, 15 un uz viņu kidarām bija pelni, un viņi kliedza uz Kungu, no visa spēka lūgdami, lai viņš ar labvēlību uzlūko visu Israēla namu.
