King Joahaz of Judah
(2 Kings 23.30-35)1 The people of Judah chose Josiah's son Joahaz and anointed him king in Jerusalem. 2 Joahaz was twenty-three years old when he became king of Judah, and he ruled in Jerusalem for three months. 3 King Neco of Egypt took him prisoner and made Judah pay 7,500 pounds of silver and 75 pounds of gold as tribute. 4 Neco made Joahaz' brother Eliakim king of Judah and changed his name to Jehoiakim. Joahaz was taken to Egypt by Neco.
King Jehoiakim of Judah
(2 Kings 23.36—24.7)5 Jehoiakim was twenty-five years old when he became king of Judah, and he ruled in Jerusalem for eleven years. He sinned against the Lord his God. 6 King Nebuchadnezzar of Babylonia invaded Judah, captured Jehoiakim, and took him to Babylonia in chains. 7 Nebuchadnezzar carried off some of the treasures of the Temple and put them in his palace in Babylon. 8 Everything that Jehoiakim did, including his disgusting practices and the evil he committed, is recorded in The History of the Kings of Israel and Judah. His son Jehoiachin succeeded him as king.
King Jehoiachin of Judah
(2 Kings 24.8-17)9 Jehoiachin was eighteen years old when he became king of Judah, and he ruled in Jerusalem for three months and ten days. He too sinned against the Lord. 10 When spring came, King Nebuchadnezzar took Jehoiachin to Babylonia as a prisoner and carried off the treasures of the Temple. Then Nebuchadnezzar made Jehoiachin's uncle Zedekiah king of Judah and Jerusalem.
King Zedekiah of Judah
(2 Kings 24.18-20Jeremiah 52.1-3a)11 Zedekiah was twenty-one years old when he became king of Judah, and he ruled in Jerusalem for eleven years. 12 He sinned against the Lord and did not listen humbly to the prophet Jeremiah, who spoke the word of the Lord.
The Fall of Jerusalem
(2 Kings 25.1-21Jeremiah 52.3b-11)13 Zedekiah rebelled against King Nebuchadnezzar, who had forced him to swear in God's name that he would be loyal. He stubbornly refused to repent and return to the Lord, the God of Israel. 14 In addition, the leaders of Judah, the priests, and the people followed the sinful example of the nations around them in worshiping idols, and so they defiled the Temple, which the Lord himself had made holy. 15 The Lord, the God of their ancestors, had continued to send prophets to warn his people, because he wanted to spare them and the Temple. 16 But they made fun of God's messengers, ignoring his words and laughing at his prophets, until at last the Lord's anger against his people was so great that there was no escape.
17 So the Lord brought the king of Babylonia to attack them. The king killed the young men of Judah even in the Temple. He had no mercy on anyone, young or old, man or woman, sick or healthy. God handed them all over to him. 18 The king of Babylonia looted the Temple, the Temple treasury, and the wealth of the king and his officials, and took everything back to Babylon. 19 He burned down the Temple and the city, with all its palaces and its wealth, and broke down the city wall. 20 He took all the survivors to Babylonia, where they served him and his descendants as slaves until the rise of the Persian Empire. 21 And so what the Lord had foretold through the prophet Jeremiah was fulfilled: “The land will lie desolate for seventy years, to make up for the Sabbath rest that has not been observed.”
Cyrus Commands the Jews to Return
(Ezra 1.1-4)22 In the first year that Cyrus of Persia was emperor, the Lord made what he had said through the prophet Jeremiah come true. He prompted Cyrus to issue the following command and send it out in writing to be read aloud everywhere in his empire:
23 “This is the command of Cyrus, Emperor of Persia. The Lord, the God of Heaven, has made me ruler over the whole world and has given me the responsibility of building a temple for him in Jerusalem in Judah. Now, all of you who are God's people, go there, and may the Lord your God be with you.”
Jehoāhāza valdīšana
(2Ķēn 23:31–33)1 Ļaudis ņēma Jošijāhu dēlu Jehoāhāzu un iecēla tēva vietā par ķēniņu Jeruzālemē. 2 Jehoāhāzs sāka valdīt divdesmit trīs gadu vecumā. Viņš valdīja Jeruzālemē trīs mēnešus. 3 Ēģiptes ķēniņš aizveda viņu no Jeruzālemes un uzlika zemei nodevas – simts mērus sudraba un mēru zelta. 4 Ēģiptes ķēniņš Neho iecēla viņa brāli Eljākīmu par Jūdas un Jeruzālemes ķēniņu un pārdēvēja viņu par Jehojākīmu, bet viņa brāli Jehoāhāzu aizveda uz Ēģipti.
Jehojākīma valdīšana un gūsts
(2Ķēn 23:34–24:7)5 Jehojākīms sāka valdīt divdesmit piecu gadu vecumā. Viņš valdīja Jeruzālemē vienpadsmit gadus un darīja to, kas netīkams Kungam, viņa Dievam. 6 Bābeles ķēniņš Nebūkadnecars devās pret viņu, saistīja vara važās un aizveda uz Bābeli. 7 Nebūkadnecars aizveda uz Bābeli arī daudzus Kunga nama traukus un novietoja tos savā templī Bābelē. 8 Pārējie Jehojākīma darbi un preteklības, ko viņš darījis, un viss, kas atrodams pret viņu, – par to rakstīts Israēla un Jūdas ķēniņu grāmatā. Pēc tam sāka valdīt viņa dēls Jehojāhīns.
Jehojāhīna valdīšana un gūsts
(2Ķēn 24:8–17)9 Jehojāhīns sāka valdīt astoņpadsmit gadu vecumā. Viņš valdīja Jeruzālemē trīs mēnešus un desmit dienas. Viņš darīja to, kas netīkams Kungam. 10 Gadu mijā ķēniņš Nebūkadnecars sūtīja pēc viņa un aizveda kopā ar skaistākajiem Kunga nama traukiem uz Bābeli, bet viņa brāli Cedekiju iecēla par ķēniņu Jūdā un Jeruzālemē.
Cedekijas valdīšana
(2Ķēn 24:18–20; Jer 52:1–3a)11 Cedekija sāka valdīt divdesmit viena gada vecumā. Viņš valdīja Jeruzālemē vienpadsmit gadus. 12 Viņš darīja to, kas netīkams Kungam, viņa Dievam, un nepakļāvās pravieša Jeremijas teiktajiem Kunga vārdiem.
Jeruzālemes krišana
(2Ķēn 25:1–21Jer 52:3b–30)13 Viņš sacēlās pat pret ķēniņu Nebūkadnecaru, kurš bija viņu nozvērinājis pie Dieva, – nocietinājis sirdi, viņš spītīgi neatgriezās pie Kunga, Israēla Dieva. 14 Arī galvenie priesteri un tauta kļuva arvien nodevīgāki un darīja tāpat kā visas pretīgās tautas, apgānīdami Kunga namu, kas viņam bija svēts Jeruzālemē.
15 Kungs, viņu tēvu Dievs, atkal un atkal sūtīja pie tiem savus vēstnešus, jo gribēja taupīt savu tautu un mājokli. 16 Bet tie izsmēja Dieva sūtņus, nicināja viņa vārdus un ņirgājās par viņa praviešiem, līdz Kunga dusmas nāca pār tautu – nekas vairs nebija glābjams! 17 Viņš uzsūtīja tiem kaldiešu ķēniņu, un tas svētnīcā kāva jaunekļus ar zobenu – nežēloja ne jaunekļus, ne jaunavas, ne vecus, ne vārgus, visus Dievs atdeva viņam. 18 Arī visus Dieva nama piederumus, gan lielus, gan mazus, un Kunga nama dārgumus, ķēniņa un augstmaņu dārgumus – visu viņš aizveda uz Bābeli. 19 Dieva namu nodedzināja, un Jeruzālemes mūrus sagrāva. Visas pilis nodedzināja, ar uguni un izpostīja visu, kas tur bija vērtīgs. 20 Kurš bija paglābies no zobena, to aizveda trimdā uz Bābeli par vergu sev un saviem dēliem – tā bija līdz Persijas valdīšanai, 21 lai piepildītos Jeremijas teiktais Kunga vārds: līdz zeme būs guvusies sabata gadus, visu laiku tā dusēs izdeldēta, līdz būs apritējuši septiņdesmit gadi.
Kīrs atlaiž jūdus no trimdas
(Ezr 1:1–4)22 Persijas ķēniņa Kīra pirmajā valdīšanas gadā, lai piepildītos Jeremijas teiktais Kunga vārds, Kungs mudināja Persijas ķēniņa Kīra garu, un tas lika izziņot pa visu savu valsti rakstiski un mutiski šādu rīkojumu:
23 “Tā saka Persijas ķēniņš Kīrs: Kungs, debesu Dievs, man ir devis visas zemes valstis un izvēlējies mani, lai es uzceļu viņam templi Jeruzālemē, kas ir Jūdā. Tie, kas no viņa tautas mīt pie jums, lai dodas turp, – Kungs, viņu Dievs, ir ar tiem!”
