Judith Goes to the Camp of Holofernes
1 When Judith had finished her prayer to the God of Israel, 2 she stood up, called her slave woman, and went down into the house as she always did on Sabbaths and festival days. 3 She took off the sackcloth and her widow's clothes, took a bath, and put on rich perfumes. She brushed her hair, tied a ribbon around it, and dressed herself in the fine clothes she used to wear on joyful occasions when her husband Manasseh was still alive. 4 She put on sandals and all her finest jewelry: rings and earrings, and bracelets on her wrists and ankles. She made herself so beautiful that she was sure to attract the attention of any man who saw her. 5 Judith gave her slave woman a leather bag of wine and a jar of oil to carry. She filled a bag with roasted barley, cakes of dried figs, and several loaves of bread baked according to Jewish food laws. She carefully wrapped all the food and dishes and gave them to her slave. 6 Then the two women left the house and went to the gates of Bethulia, where they found Uzziah and the town officials, Chabris and Charmis, standing guard. 7 When the men saw Judith after she had changed clothes and put on make-up, they were struck by her beauty and said to her, 8 “May the God of our ancestors bless you and make your plan successful, so that you may bring glory to Jerusalem and victory to Israel.”
Judith prayed 9 and then said, “Order the gates to be opened for me. I am on my way to do what we were talking about.” Then they ordered the young men to open the gates for her, 10 and Judith and her slave left the city. The men watched her as she went down the mountain into the valley, until she was out of sight.
11 As the two women were walking through the valley, an Assyrian patrol met them. 12 They arrested Judith and questioned her, “What is your nationality? Where did you come from, and where are you going?”
“I am a Hebrew,” she answered, “but I am running away from the Israelites because God is going to let you destroy them. 13 I am on my way to see Holofernes, the general in command of your army, to give him some reliable information. I can show him how to advance into the mountains and take control of the entire region without a single casualty.”
14 The men stared at her because she was so beautiful. They listened to her story and said, 15 “You have saved your life by coming down here to see our general. Some of us will take you to his headquarters and present you to him. 16 Do not be afraid of him. Just tell him what you have told us, and he will treat you well.” 17 They assigned a hundred men to escort Judith and her slave to the headquarters of Holofernes.
18 There was great commotion in the Assyrian camp as news of Judith's arrival spread from tent to tent. While she stood outside the tent of Holofernes waiting to be presented to him, many Assyrian soldiers came and stood around her. 19 They were greatly impressed by her beauty and wondered what kind of people the Israelites were. “Who can have contempt for people whose women are so beautiful?” they asked one another. “We had better kill all the men, or else these Jews will be able to charm the whole world.”
20 Then Holofernes' bodyguard and his personal servants came out and led Judith into the tent. 21 Holofernes was resting on his bed under a mosquito net woven of purple and gold thread and decorated with emeralds and other precious stones. 22 When the men told him that Judith had arrived, he came to the outer part of the tent. Silver lamps were carried ahead of him. 23 When Judith came near him and his servants, they were all astonished at her beauty. She bowed down to the ground before Holofernes, but his servants helped her to her feet.
Judīte izdaiļo sevi
1 Un notika, kad viņa mitējās saukt uz Israēla Dievu un visu savu sakāmo bija beigusi, 2 viņa piecēlās no zemes, pasauca savu kalponi un nokāpa no jumta savā mājā, kur pavadīja laiku sabata un svētku dienās. 3 Viņa novilka maisa drēbi, kurā bija tērpusies, un noģērba savas atraitnes drānas, nomazgāja miesu ar ūdeni un ieziedās ar tauku eļļu; viņa sakārtoja matus un apsēja ap galvu lenti, un uzvilka svētku drānas, kurās rotājās savās dzīves dienās ar vīru Manasi. 4 Viņa uzvilka kājās sandales, uzlika sev kaklarotas un sprādzes, gredzenus un auskarus un visus savus krāšņumus un ļoti izrotājās, lai patiktu vīram, kas viņu uzlūkotu. 5 Kalponei viņa iedeva ādas trauku ar vīnu un trauciņu ar eļļu, piepildīja kuli ar miltiem, kaltētiem augļiem un šķīstām maizēm, sapakoja to visu nešļavā un uzlika viņai mugurā.
Judīte ar vecajo svētību pamet pilsētu
6 Un viņas izgāja uz Batulijas pilsētas vārtiem un atrada pie tiem stāvam Oziju un pilsētas vecajos Habri un Harmi. 7 Kad viņi ieraudzīja, kā viņa bija mainījusies – pēc sejas un citā tērpā –, viņi ļoti izbrīnījās par tās skaistumu un tai sacīja: 8 “Mūsu tēvu Dievs lai ved tevi žēlastībā un dod piepildīt tavu nodomu, ka israēlieši uzgavilētu un Jeruzāleme tiktu paaugstināta.” 9 Un viņa pielūdza Dievu un teica: “Pavēliet atvērt man pilsētas vārtus, un es iziešu piepildīt vārdus, ko jūs runājāt ar mani.” Un tie pavēlēja jauniešiem atvērt viņai vārtus, kā viņa bija likusi. 10 Tie tā izdarīja, un Judīte izgāja, viņa pati un kalpone ar viņu, un pilsētas vīri viņu pavadīja ar skatienu, tiekams viņa nokāpa no kalna, līdz izgāja cauri ielejai un vairs nebija redzama.
Judīte ierodas pie Holoferna
11 Viņas gāja pa ieleju taisni uz priekšu, un Judītei pretī iznāca asīriešu sardze. 12 Tie saņēma viņu un jautāja: “Kādu ļaužu tu esi, no kurienes tu nāc un kurp dodies?” Un viņa atbildēja: “Es esmu ebreju meitene un esmu aizbēgusi no viņiem, jo viņi tiks atdoti jums iznīcībai. 13 Es eju, lai stātos priekšā jūsu karaspēka virspavēlniekam Holofernam un paziņotu viņam patiesības vēsti, es rādīšu ceļu viņa priekšā, pa kuru viņš ies un pārvaldīs visu kalnieni, un netiks nogalināts neviens no viņa vīriem, neviena dzīva dvēsele.” 14 Kad vīri dzirdēja šādus vārdus un aplūkoja viņas seju – to acīs viņa bija brīnums neizteicamā skaistumā –, tie sacīja viņai: 15 “Tu esi izglābusi savu dzīvību, pasteigdamās nokāpt mūsu kunga priekšā, un tagad – nāc līdzi uz viņa telti. No mums tevi nosūtīs tālāk, tiekams tu tiksi nodota viņa rokās. 16 Bet, kad tu stāvēsi viņa priekšā, nenobīsties savā sirdī, bet stāsti savu stāstāmo, un viņš tev darīs labu.” 17 Viņi izraudzījās no sava vidus simts vīrus, un tie ņēma viņu un viņas kalponi savā apsardzē un aizveda līdz Holoferna teltij. 18 Un izcēlās kņada visā nometnē, jo pa teltīm tika izkliegta viņas ierašanās, un saskrējušie viņu ielenca, viņai stāvot ārpusē pie Holoferna telts, kamēr viņam tika ziņots par Judīti. 19 Un viņi apbrīnoja viņas skaistumu un viņas dēļ brīnījās par israēliešiem, un cits uz citu sacīja: “Kas neievēros šo tautu, kurā ir tādas sievietes? Nav labi atstāt dzīvu nevienu no šiem vīriem, ka, dzīvi palikuši, tie varētu apmuļķot visu zemi.” 20 Tad no telts iznāca Holoferna tuvākie un visi viņa kalpotāji un ieveda Judīti iekšā. 21 Holoferns bija atlaidies uz gultas aiz aizkara, kas bija izrotāts ar purpuru un zeltu, smaragdiem un dārgakmeņiem. 22 Viņam paziņoja par Judīti, un viņš iznāca priekšteltī, un viņam pa priekšu nesa sudraba lampas. 23 Kad Judīte iznāca viņa un kalpotāju priekšā, visi brīnījās par viņas daiļumu, un viņa krita uz sava vaiga godbijībā pret to, bet kalpi viņu piecēla kājās.
