1 I have noticed that in this world a serious injustice is done. 2 God will give us wealth, honor, and property, yes, everything we want, but then will not let us enjoy it. Some stranger will enjoy it instead. It is useless, and it just isn't right. 3 We may have a hundred children and live a long time, but no matter how long we live, if we do not get our share of happiness and do not receive a decent burial, then I say that a baby born dead is better off. 4 It does that baby no good to be born; it disappears into darkness, where it is forgotten. 5 It never sees the light of day or knows what life is like, but at least it has found rest— 6 more so than the man who never enjoys life, though he may live two thousand years. After all, both of them are going to the same place.
7 We do all our work just to get something to eat, but we never have enough. 8 How are the wise better off than fools? What good does it do the poor to know how to face life? 9 It is useless; it is like chasing the wind. It is better to be satisfied with what you have than to be always wanting something else.
10 Everything that happens was already determined long ago, and we all know that you cannot argue with someone who is stronger than you. 11 The longer you argue, the more useless it is, and you are no better off. 12 How can anyone know what is best for us in this short, useless life of ours—a life that passes like a shadow? How can we know what will happen in the world after we die?
Vēlmju un ieceru sabrukums
1 Redzi, posts, ko esmu redzējis zem saules – smagi tas gulstas pār cilvēku: 2 Dievs cilvēkam dod bagātību, mantu un godu, un tam netrūkst it nekā, ko viņš kāro, – bet Dievs neļauj viņam no tā baudīt, un to bauda svešinieks! Tā ir tikai tukšība un ļauna sērga, redzi, tā!
3 Kaut cilvēkam dzimst simts bērnu
un kaut viņš nodzīvo ilgus gadus,
ka mūža dienu bez skaita, –
ja viņš negūst prieku no dzīves jaukuma
un pat netiek apbedīts, kā pienākas,
tad es saku: labāk dzimt nedzīvam nekā tādam!
4 Tukšība ir viņa atnākšana, un tumsā tas aiziet,
un tumsa sedz viņa vārdu,
5 pat sauli viņš nav redzējis un pazinis, –
bet viņš rod vairāk miera nekā tas otrs,
6 kaut tas būtu dzīvojis tūkstoš gadus un otrtik, neredzēdams laba.
Vai tad visi neaiziet uz vienu un to pašu vietu?
7 Cilvēks tik pūlas priekš savas mutes,
bet viņa kāre nav piepildīta!
8 Kas gudrajam tiek vairāk nekā muļķim?
Ko nabagam līdz, ka viņš zina dzīves ceļus?
9 Labāks tas, ko acis redz,
nevis tas, pēc kā dvēsele dzenas, –
tā arī ir tukšība un vēja tvarsts.
10 Viss, kas ir bijis, jau ir vārdā nosaukts! Un visi zina, kas ir cilvēks
un ka viņš nejaudā stāties pret to, kas stiprāks par viņu.
11 Jo vairāk vārdu, jo vairāk tukšības – kas no tā cilvēkam? 12 Kurš zina, kas cilvēkam dzīvē labs – viņa dzīves skaitītās, tukšās dienās, ko viņš aizvada kā ēna? Un kurš var cilvēkam pateikt, kas būs pēc viņa zem saules?
