Life Is Useless
1 These are the words of the Philosopher, David's son, who was king in Jerusalem.
2 It is useless, useless, said the Philosopher. Life is useless, all useless. 3 You spend your life working, laboring, and what do you have to show for it? 4 Generations come and generations go, but the world stays just the same. 5 The sun still rises, and it still goes down, going wearily back to where it must start all over again. 6 The wind blows south, the wind blows north—round and round and back again. 7 Every river flows into the sea, but the sea is not yet full. The water returns to where the rivers began, and starts all over again. 8 Everything leads to weariness—a weariness too great for words. Our eyes can never see enough to be satisfied; our ears can never hear enough. 9 What has happened before will happen again. What has been done before will be done again. There is nothing new in the whole world. 10 “Look,” they say, “here is something new!” But no, it has all happened before, long before we were born. 11 No one remembers what has happened in the past, and no one in days to come will remember what happens between now and then.
The Philosopher's Experience
12 I, the Philosopher, have been king over Israel in Jerusalem. 13 I determined that I would examine and study all the things that are done in this world.
God has laid a miserable fate upon us. 14 I have seen everything done in this world, and I tell you, it is all useless. It is like chasing the wind. 15 You can't straighten out what is crooked; you can't count things that aren't there.
16 I told myself, “I have become a great man, far wiser than anyone who ruled Jerusalem before me. I know what wisdom and knowledge really are.” 17 I was determined to learn the difference between knowledge and foolishness, wisdom and madness. But I found out that I might as well be chasing the wind. 18 The wiser you are, the more worries you have; the more you know, the more it hurts.
Ķēniņa pārdomas par visa pastāvošā niecību
1 Mācītāja, Dāvida dēla, Jeruzālemes ķēniņa vārdi.
2 Tukšību tukšība, saka mācītājs,
tukšību tukšība – viss ir tukšība.
3 Kas cilvēkam tiek par viņa pūlēm,
kad tas nopūlas zem saules?
4 Paaudzes aiziet, un paaudzes nāk,
bet zeme mūžam stāv.
5 Saule uzlec, un saule riet,
steidz elsdama turp, kur tā lec.
6 Pūš uz dienvidiem, griežas uz ziemeļiem –
grieztin griezdamies pūš vējš,
savos griežos pārrodas vējš.
7 Visas upes uz jūru plūst,
bet jūra nepielīst pilna –
turp, no kurienes upes plūst,
tur tās atkal atgriežas tecēt.
8 Viss ir tik grūts, ka ne izstāstīt!
Acis skatās un nerod sāta,
ausis klausās un nepiepildās.
9 Kas jau ir bijis, tas atkal būs,
kas jau ir noticis, tas atkal notiks –
nekā jauna nav zem saules.
10 Saka par kaut ko: redzi, tas ir jauns! –
Bet tas bija jau laikos, kas bija pirms mums.
11 Ne miņas no tiem, kas bija senāk,
bet no tiem, kas vēlāk būs,
tāpat ne miņas nepaliks
starp tiem, kas vēl pēc viņiem būs!
Gudrības veltīgums
12 Es, mācītājs, biju ķēniņš pār Israēlu Jeruzālemē. 13 Un es ar prātu nodevos gudri izdibināt un izmanīt visu, kas tiek darīts zem debess, – nejauks ir šis amats, ko Dievs uzlicis cilvēkbērniem nopūlēties! 14 Es redzēju visu, kas tiek darīts zem saules, un, redzi, viss ir tukšība un vēja tvarsts –
15 to, kas ir līks, nevar iztaisnot,
to, kā trūkst, nevar saskaitīt.
16 Es sacīju sev: redzi, esmu audzējis un vairojis savu gudrību vairāk nekā visi, kas pirms manis bijuši pār Jeruzālemi, un mana sirds ir guvusies lielu gudrību un zināšanu. 17 Un es ar prātu nodevos izzināt gudrību un arī izzināt dulnumu un muļķību. Es sapratu, ka arī tas ir vēja tvarsts –
18 jo vairāk gudrības, jo vairāk raižu,
un, kas vairo zināšanas, tas vairo ciešanas.
