Joab Reprimands David
1 Joab was told that King David was weeping and mourning for Absalom. 2 And so the joy of victory was turned into sadness for all of David's troops that day, because they heard that the king was mourning for his son. 3 They went back into the city quietly, like soldiers who are ashamed because they are running away from battle. 4 The king covered his face and cried loudly, “O my son! My son Absalom! Absalom, my son!”
5 Joab went to the king's house and said to him, “Today you have humiliated your men—the men who saved your life and the lives of your sons and daughters and of your wives and concubines. 6 You oppose those who love you and support those who hate you! You have made it clear that your officers and men mean nothing to you. I can see that you would be quite happy if Absalom were alive today and all of us were dead. 7 Now go and reassure your men. I swear by the Lord's name that if you don't, not one of them will be with you by tomorrow morning. That would be the worst disaster you have suffered in all your life.” 8 Then the king got up, and went and sat near the city gate. His men heard that he was there, and they all gathered around him.
David Starts Back to Jerusalem
Meanwhile all the Israelites had fled to their own hometowns. 9 All over the country they started quarreling among themselves. “King David saved us from our enemies,” they said to one another. “He rescued us from the Philistines, but now he has fled from Absalom and left the country. 10 We anointed Absalom as our king, but he has been killed in battle. So why doesn't somebody try to bring King David back?”
11 The news of what the Israelites were saying reached King David. So he sent the priests Zadok and Abiathar to ask the leaders of Judah, “Why should you be the last to help bring the king back to his palace? 12 You are my relatives, my own flesh and blood; why should you be the last to bring me back?” 13 David also told them to say to Amasa, “You are my relative. From now on I am putting you in charge of the army in place of Joab. May God strike me dead if I don't!” 14 David's words won the complete loyalty of all the men of Judah, and they sent him word to return with all his officials.
15 On his way back the king was met at the Jordan River by the men of Judah, who had come to Gilgal to escort him across the river. 16 At the same time the Benjaminite Shimei son of Gera from Bahurim hurried to the Jordan to meet King David. 17 He had with him a thousand men from the tribe of Benjamin. And Ziba, the servant of Saul's family, also came with his fifteen sons and twenty servants, and they arrived at the Jordan before the king. 18 They crossed the river to escort the royal party across and to do whatever the king wanted.
David Shows Kindness to Shimei
As the king was getting ready to cross, Shimei threw himself down in front of him 19 and said, “Your Majesty, please forget the wrong I did that day you left Jerusalem. Don't hold it against me or think about it any more. 20 I know, sir, that I have sinned, and this is why I am the first one from the northern tribes to come and meet Your Majesty today.”
21 Abishai son of Zeruiah spoke up: “Shimei should be put to death because he cursed the one whom the Lord chose as king.”
22 But David said to Abishai and his brother Joab, “Who asked your opinion? Are you going to give me trouble? I am the one who is king of Israel now, and no Israelite will be put to death today.” 23 And he said to Shimei, “I give you my word that you will not be put to death.”
David Shows Kindness to Mephibosheth
24 Then Mephibosheth, Saul's grandson, came down to meet the king. He had not washed his feet, trimmed his beard, or washed his clothes from the time the king left Jerusalem until he returned victorious. 25 When Mephibosheth arrived from Jerusalem to meet the king, the king said to him, “Mephibosheth, you didn't go with me. Why not?”
26 He answered, “As you know, Your Majesty, I am crippled. I told my servant to saddle my donkey so that I could ride along with you, but he betrayed me. 27 He lied about me to Your Majesty, but you are like God's angel, so do what seems right to you. 28 All of my father's family deserved to be put to death by Your Majesty, but you gave me the right to eat at your table. I have no right to ask for any more favors from Your Majesty.”
29 The king answered, “You don't have to say anything more. I have decided that you and Ziba will share Saul's property.”
30 “Let Ziba have it all,” Mephibosheth answered. “It's enough for me that Your Majesty has come home safely.”
David Shows Kindness to Barzillai
31 Barzillai, from Gilead, had also come down from Rogelim to escort the king across the Jordan. 32 Barzillai was a very old man, eighty years old. He was very rich and had supplied the king with food while he was staying at Mahanaim. 33 The king said to him, “Come with me to Jerusalem, and I will take care of you.”
34 But Barzillai answered, “I don't have long to live; why should I go with Your Majesty to Jerusalem? 35 I am already eighty years old, and nothing gives me pleasure any more. I can't taste what I eat and drink, and I can't hear the voices of singers. I would only be a burden to Your Majesty. 36 I don't deserve such a great reward. So I will go just a little way with you beyond the Jordan. 37 Then let me go back home and die near my parents' grave. Here is my son Chimham, who will serve you; take him with you, Your Majesty, and do for him as you think best.”
38 The king answered, “I will take him with me and do for him whatever you want. And I will do for you anything you ask.” 39 Then David and all of his men crossed the Jordan. He kissed Barzillai and gave him his blessing, and Barzillai went back home.
Judah and Israel Argue over the King
40 When the king had crossed, escorted by all the people of Judah and half the people of Israel, he went on to Gilgal, and Chimham went with him. 41 Then all the Israelites went to the king and said to him, “Your Majesty, why did our brothers, the men of Judah, think they had the right to take you away and escort you, your family, and your men across the Jordan?”
42 The men of Judah answered, “We did it because the king is one of us. So why should this make you angry? He hasn't paid for our food nor has he given us anything.”
43 The Israelites replied, “We have ten times as many claims on King David as you have, even if he is one of you. Why do you look down on us? Don't forget that we were the first to talk about bringing the king back!”
But the men of Judah were more violent in making their claims than the men of Israel.
Dāvids sēro par Abšālomu
1 Tad ķēniņš sāka drebēt un uzkāpa augšistabā virs vārtiem. Viņš gāja un runāja, raudādams: “Dēliņ manu, Abšālom, dēliņ manu, dēliņ manu, Abšālom! Kaut es varētu mirt tavā vietā, Abšālom, manu dēliņ, manu dēliņ!”
2 Joābam pastāstīja: “Redzi, ķēniņš raud un sēro pēc Abšāloma!” 3 Uzvara todien kļuva par sērām visai tautai, jo ļaudis dzirdēja runājam: “Ķēniņš skumst par savu dēlu!” 4 Ļaudis todien pazagšus atgriezās pilsētā, it kā apkaunoti bēgtu no kaujas lauka. 5 Bet ķēniņš bija aizsedzis seju un sauca skaļā balsī: “Dēliņ manu, Abšālom, Abšālom, manu dēliņ, manu dēliņ!”
6 Joābs ieradās pie ķēniņa viņa namā un sacīja: “Nu tu esi iegrūdis kaunā visus savus kalpus, kuri šodien glāba tavu dzīvību, tavu dēlu un meitu dzīvību, tavu sievu dzīvību un tavu blakussievu dzīvību! 7 Tu mīli tos, kas nīst tevi, un nīsti tos, kas mīl tevi, – šodien tu esi parādījis, ka tavi virsnieki un kalpi tev nav nekas! Nu es zinu – ja vien Abšāloms būtu dzīvs, bet mēs visi šodien būtu miruši, tas gan tev patiktu! 8 Tad nu celies, ej ārā un uzrunā savus kalpus, jo – zvēru pie Kunga! – ja tu neiesi, līdz naktij pie tevis vairs nepaliks neviena vīra, un tas būs lielākais posts, kāds pār tevi nācis kopš jaunības līdz šim brīdim!” 9 Un ķēniņš iznāca un apsēdās vārtos. Visiem ļaudīm pavēstīja: “Redzi, ķēniņš sēž vārtos!” – un viss pulks nāca ķēniņa priekšā. Bet israēlieši bēga uz savām teltīm.
Dāvids atgriežas Jeruzālemē
10 Un visās Israēla ciltīs ļaudis strīdējās, sacīdami: “Ķēniņš mūs izrāva no ienaidnieku nagiem, glāba mūs no filistiešu nagiem, bet nu viņš aizbēdzis no šīs zemes Abšāloma dēļ. 11 Bet Abšāloms, ko mēs svaidījām valdīt pār mums, ir kritis kaujā. Ko tad jūs klusējat – jāved nu ķēniņš atpakaļ!”
12 Ķēniņš Dāvids sūtīja pie priesteriem Cādoka un Ebjātāra, sacīdams: “Runājiet ar Jūdas vecajiem un sakiet: kādēļ jums būt pēdējiem, kas ķēniņu aicinās atpakaļ viņa namā? – tas, ko runā viss Israēls, jau sasniedzis ķēniņa mītni. 13 Jūs – mani brāļi, jūs – mans kauls, mana miesa. Kādēļ jums būt pēdējiem, kas aicinās ķēniņu atpakaļ? 14 Un Amāsam sakiet: vai tu neesi mans kauls, mana miesa? Tā lai dara man Dievs un vēl vairāk! – ja tu uz mūžu nekļūsi mana karaspēka virspavēlnieks Joāba vietā!” 15 Un viņš sev par labu noslieca Jūdas vīru sirdis – visas kā vienu. Tie sūtīja ķēniņam ziņu: “Nāc atpakaļ kopā ar visiem saviem kalpiem!” 16 Un ķēniņš griezās atpakaļ un atnāca līdz Jardānai. Jūdas vīri gāja uz Gilgālu, lai dotos pretī ķēniņam un pārceltu ķēniņu pāri Jardānai.
Šimī tiek apžēlots
17 Un benjāminietis Šimī, Gēras dēls, – tas pats no Bahūrīmas – steidzās lejā kopā ar Jūdas vīriem pretī ķēniņam Dāvidam. 18 Ar viņu kopā bija tūkstoš vīru no benjāminiešiem un Ciba, Saula nama puisis ar saviem piecpadsmit dēliem un divdesmit kalpiem – tie traucās pāri Jardānai pretī ķēniņam. 19 Un pārceltuve jau šķērsoja upi, lai celtu pāri ķēniņa saimi – tie steidzās, lai darītu, ko ķēniņš vēlēsies. Šimī, Gēras dēls, krita uz sava vaiga ķēniņa priekšā, kad tas cēlās pāri Jardānai. 20 Viņš teica ķēniņam: “Nepieskaiti, mans kungs, man vainu, nepiemini, ko tavs kalps todien noziedzies, kad mans kungs, ķēniņš, atstāja Jeruzālemi – lai ķēniņš to neņem pie sirds, 21 jo tavs kalps zina, ka grēkojis! Re nu – šodien es steidzos pats pirmais no visas Jāzepa saimes, lai atnācis satiktu savu kungu, ķēniņu.”
22 Abīšajs, Cerūjas dēls, atsaucās: “Vai gan Šimī netiks nonāvēts par to, ka lādēja Kunga svaidīto?” 23 Dāvids sacīja: “Kas man ar jums, Cerūjas dēli, ka šodien kļūstat man par pretiniekiem! Vai šodien Israēlā kādam būtu jāmirst? – Es taču zinu, ka nu esmu ķēniņš pār Israēlu!” 24 Un ķēniņš teica Šimī: “Tu nemirsi!” – un ķēniņš viņam to apzvērēja.
Tikšanās ar Mefībošetu
25 Saula dēls Mefībošets devās ķēniņam pretī. Viņš nebija rūpējies par kājām, kopis ūsas un mazgājis drēbes kopš dienas, kad ķēniņš aizgāja, līdz dienai, kad tas veiksmīgi pārnāca. 26 Kad viņš nāca uz Jeruzālemi satikt ķēniņu, tas viņam jautāja: “Kāpēc tu nenāci ar mani, Mefībošet?” 27 Viņš atbildēja: “Mans kungs, ķēniņ, mans kalps piekrāpa mani. Es, tavs kalps, domāju – apseglošu ēzeli un jāšu pie ķēniņa, jo tavs kalps ir klibs! 28 Taču šis nopulgoja tavu kalpu manam kungam, ķēniņam. Bet tu, mans kungs, ķēniņ, esi kā Dieva eņģelis – dari, kā tev tīk! 29 Viss mana tēva nams bija nāvi vien pelnījis no mana kunga, ķēniņa, bet tu mani iecēli starp tiem, kas ēd pie tava galda. Kādas man tiesības vēl ko prasīt ķēniņam?”
30 Ķēniņš viņam teica: “Ko tik daudz runāt! Esmu nolēmis – tu un Ciba daliet tīrumu savā starpā.” 31 Mefībošets teica ķēniņam: “Lai viņš ņem kaut visu, ja reiz mans kungs, ķēniņš, ir veiksmīgi pārnācis mājās!”
Barzilajs
32 Gileādietis Barzilajs nāca no Roglīmas un devās pār Jardānu ķēniņam pretī, lai pavadītu viņu pāri Jardānai. 33 Barzilajs bija ļoti vecs, viņam bija astoņdesmit gadu. Viņš bija uzturējis ķēniņu, kamēr tas mita Mahanaimā, jo viņš bija ļoti varens vīrs. 34 Ķēniņš teica Barzilajam: “Celies pāri kopā ar mani, un es tevi uzturēšu pie sevis Jeruzālemē.” 35 Barzilajs sacīja ķēniņam: “Cik nu vairs ilgas manas mūža dienas, ka es ietu pie ķēniņa uz Jeruzālemi? 36 Man jau ir astoņdesmit gadu – vai es vairs pratīšu izšķirt labu no slikta, kad tavs kalps baudīs ēdienu un dzērienu vai kad klausīšos dziedātājus un dziedātājas? Kāpēc lai tavs kalps kļūtu par nastu manam kungam, ķēniņam? 37 Tavs kalps tikai pārcelsies pāri Jardānai kopā ar ķēniņu. Kāpēc lai ķēniņš man tā atlīdzina? 38 Ļauj, lai es, tavs kalps, dodos atpakaļ un nomirstu savā pilsētā, kur tuvu mana tēva un mātes kaps. Bet redzi – tavs kalps Kimhāms! Viņš celsies pāri kopā ar manu kungu, ķēniņu, viņam dari, kā uzskati par labu.”
39 Ķēniņš atbildēja: “Kimhāms celsies pāri kopā ar mani, un es viņam darīšu, kā tu uzskati par labu, – arīdzan visu, ko tu vēlēsies, es tev darīšu!” 40 Visi ļaudis kopā ar ķēniņu pārcēlās Jardānai. Ķēniņš skūpstīja Barzilaju un svētīja viņu, un tas atgriezās mājās. 41 Ķēniņš devās uz Gilgālu, un Kimhāms kopā ar viņu. Ķēniņu pāri cēla visi Jūdas ļaudis un puse israēliešu. 42 Un redzi – visi israēlieši nāca pie ķēniņa un sacīja ķēniņam: “Kādēļ gan mūsu brāļi, Jūdas vīri, ir tevi nozaguši? – Viņi ķēniņu un viņa namu pārcēluši pāri Jardānai un visus Dāvida vīrus kopā ar viņu?” 43 Jūdas vīri atbildēja israēliešiem: “Tāpēc, ka ķēniņš ir rada mums! Un kāpēc tas jūs tā aizkaitinājis? Vai mēs būtu ko noēduši ķēniņam vai aizstiepuši sev?”
44 Bet israēlieši teica Jūdas vīriem: “Mums pienākas desmit daļas no ķēniņa, tātad Dāvids ir vairāk mūsu nekā jūsu. Kādēļ jūs mūs nievājat? – Vai mums pirmajiem nebija doma pārvest atpakaļ mūsu ķēniņu?” Tomēr Jūdas vīru runas bija skarbākas par israēliešu runām.
