Judas Maccabeus Defeats Lysias
(1 Maccabees 4.26-35)1 Not long after Timothy was defeated, Lysias, the King's guardian and relative, and head of the government, heard what had happened. He became angry 2 and led 80,000 infantry and all his cavalry against the Jews with the intention of turning Jerusalem into a Greek city. 3 The Temple would be taxed, as were all Gentile places of worship, and the office of High Priest would be up for sale each year. 4 Lysias was so pleased with his tens of thousands of infantry, his thousands of cavalry, and his eighty elephants that he failed to take into account the power of God. 5 He invaded Judea and attacked the fort of Bethzur, about twenty miles south of Jerusalem.
6 When Judas and his men heard that Lysias was laying siege to their forts, they and all the people cried and wept, begging the Lord to send a good angel to save them. 7 Judas was the first to take up his weapons, and he urged the others to join him in risking their lives to help the other Jews. So with great eagerness they all set out together. 8 But they had not gone far from Jerusalem, when suddenly they noticed they were being led by a horseman dressed in white and carrying gold weapons. 9 Immediately all of them together thanked God for his mercy; he had made them brave enough to attack not only men, but even the most savage animals or even walls of iron. 10 So they marched in battle formation, and with them went the one whom the Lord in his mercy had sent to fight on their side. 11 Then they charged into the enemy like lions, killing 11,000 infantry and 1,600 cavalry, and forcing the rest to run for their lives. 12 Most of those who ran were wounded and had lost their weapons, and Lysias himself managed to escape only because he ran away like a coward.
Lysias Makes Peace with the Jews
(1 Maccabees 6.56-61)13 Lysias was no fool. As he thought about the defeat he had suffered, he realized it was because the mighty God had fought for the Jews, making it impossible for them to be defeated. So he sent a message to the Jews, 14 trying to persuade them to agree to a just settlement and promising to do all he could to make the king friendly toward them. 15 Judas Maccabeus considered what would be best for the people, and so he agreed to all the proposals Lysias had made, since the king had granted every written request that Judas had presented to Lysias.
The Letter of Lysias to the Jews
16 Here is a copy of the letter which Lysias wrote to the Jews:
“Lysias to the Jewish people, greetings. 17 Your representatives John and Absalom have delivered to me the official document you sent with them, and they have asked me to agree to what is contained in it. 18 I have informed the king of the matters that needed to be brought to his attention, and he has agreed to do whatever is possible. 19 If you continue to be loyal to the government, I will do everything I can in the future to benefit your nation. 20 I have instructed your representatives and mine to meet with you to discuss the details of these matters. 21 May all go well with you. Dated the twenty-fourth day of the month of Dioscorinthius in the year 148.”
The King's Letter to Lysias
22 Here is a copy of the King's letter:
“King Antiochus to the honorable Lysias, greetings. 23 Now that my father has gone to be with the gods, I want the subjects of my kingdom to conduct their own affairs without interference. 24 I understand that the Jews do not wish to adopt the Greek way of life, as my father had intended, but prefer their own way of life and have requested that they be allowed to live according to their own customs. 25 Since I desire that they live undisturbed like the other nations in my empire, I hereby decree that their Temple be restored to them and that they be allowed to live according to the customs of their ancestors. 26 Please inform them of this decision and assure them of my friendship, so that they may conduct their own affairs in peace, without anything to worry about.”
27 Here is a copy of the king's letter to the Jewish people:
“King Antiochus to the Jewish leaders and all the Jews, greetings. 28 I hope that all is going well for you. I am in good health. 29 Menelaus has informed me of your desire to return home and attend to your own affairs. 30 So then, those of you who return home by the thirtieth of the month of Xanthicus may rest assured that you have nothing to fear. 31 You may continue to observe your food laws and other laws, as you used to do, and no Jew will be punished for any crime done in ignorance. 32 I am sending Menelaus to set your minds at ease. 33 May all go well with you. Dated the fifteenth day of the month of Xanthicus in the year 148.”
The Letter of the Romans to the Jews
34 The Romans also sent the Jews the following letter:
“Quintus Memmius and Titus Manius, representatives of the Romans, to the Jews, greetings. 35 We are in complete agreement with all that has been granted to you by the honorable Lysias. 36 We are now on our way to Antioch, so please examine carefully those matters that Lysias referred to the king. Then send a reply to us immediately so that we can represent your best interests before him. Do this as soon as you can, 37 without delay, so that we may know what you have decided. 38 May all go well with you. Dated the fifteenth day of the month of Xanthicus in the year 148.”
Uzvara pār Līsiju un Bēt-Cūru
1 Pēc neilga laika Līsijs, ķēniņa aizbildnis un radinieks, un valsts lietu pārzinis, smagi pārdzīvodams notikušo, 2 sapulcināja astoņdesmit tūkstošus vīru un visus jātniekus un devās pret jūdiem ar nodomu viņu pilsētā izmitināt grieķus, 3 no tempļa ievākt naudu, tāpat kā no citu tautu svētvietām, un priestera amatu padarīt par ik gadu pērkamu amatu. 4 Bet viņš nebija ņēmis vērā Dieva spēku, savā prātā paļaudamies uz desmit tūkstošiem kājnieku un tūkstošiem jātnieku, un uz saviem astoņdesmit ziloņiem. 5 Viņš ieradās Jūdejā un, nonācis pavisam tuvu Bēt-Cūrai, kas ir nocietināta vieta piecu stadiju attālumā no Jeruzālemes, to ciešā lokā aplenca. 6 Kad tie, kas bija ar Makabeju, uzzināja, ka viņš ir aplencis šo nocietināto vietu, viņi kopā ar ļaužu pūļiem, vaimanādami un asaras liedami, lūdza Kungu sūtīt viņiem labo eņģeli, kas nestu glābiņu Israēlam. 7 Makabejs pirmais paņēma ieročus un mudināja arī citus doties briesmās līdz ar viņu un palīdzēt brāļiem. Tūlīt pat viņi visi dedzīgi traucās cīņā. 8 Kad viņi jau bija pie pašas Jeruzālemes, viņiem kā vadonis parādījās jātnieks baltās drēbēs un vizošās zelta bruņās. 9 Visi kopā viņi pateicās žēlīgajam Dievam un sajutās stipri savā dvēselē, būdami gatavi saplosīt ne tikai cilvēkus, bet arī vismežonīgākos zvērus un pat sagraut dzelzs mūrus. 10 Tā viņi virzījās uz priekšu, no debesīm sūtītā sabiedrotā vadīti, jo Dievs par viņiem bija apžēlojies. 11 Kā lauvas viņi metās virsū ienaidniekiem un nogāza vienpadsmit tūkstošus kājnieku un tūkstoš seši simti jātnieku, bet visus pārējos piespieda bēgt. 12 Daudzi ievainotie, pametuši drēbes, bēga, un arī Līsijs ar negodu bēga un tā izglābās. 13 Nebūdams gluži nesaprātīgs, viņš pie sevis pārdomāja savu neveiksmi un apjēdza, ka jūdi ir neuzvarami, jo varenais Dievs ir viņu sabiedrotais. 14 Tādēļ viņš sūtīja tiem ziņu, apgalvodams, ka grib visu izšķirt taisnīgi un ka panāks, ka ķēniņš kļūs viņu draugs. 15 Makabejs, rūpēdamies par to, kas derīgs, piekrita visam, ko Līsijs piedāvāja, jo ķēniņš bija piekāpies visām Makabeja prasībām par jūdiem, kuras viņš vēstulē Līsijam bija darījis zināmas.
Līsija, Antioha un romiešu vēstījums
16 Līsija vēstule, kas rakstīta jūdiem, bija šāda:
“Līsijs jūdu tautai vēl prieku. 17 Jūsu atsūtītie Joanns un Abesaloms iedeva mums parakstītu atbildes vēstuli un aizbildināja par to, kas tajā bija rakstīts. 18 Visu, ko vajadzēja darīt zināmu ķēniņam, es viņam paziņoju, un, cik vien bija iespējams, viņš piekāpās. 19 Ja jūs saglabāsiet labvēlīgu attieksmi pret valsts pārvaldi, es arī turpmāk centīšos panākt, lai jums klātos labi. 20 Bet katru atsevišķu jautājumu esmu uzdevis jūsu un saviem sūtņiem ar jums pārrunāt. 21 Esiet veseli! 140. gadā Zeva Korintieša mēneša divdesmit ceturtajā dienā.”
22 Bet ķēniņa vēstule bija šāda:
“Ķēniņš Antiohs brālim Līsijam vēl prieku. 23 Kopš tā laika, kad mūsu tēvs ir pārcēlies pie dieviem, mēs gribam, lai mūsu pavalstnieki dzīvotu mierīgi un rūpētos par savām pašu lietām. 24 Kad mēs dzirdējām, ka jūdi nepiekrīt pārmaiņām uz visa grieķiskā ieviešanu, ko mans tēvs centās panākt, bet priekšroku dod paši savam dzīves veidam un lūdz ļaut viņiem dzīvot pēc viņu pašu bauslības, 25 mēs, gribēdami, lai arī šī tauta ir pasargāta no nemieriem, nolemjam, ka viņu templis ir jāatjauno un jāļauj viņiem dzīvot pēc tēvutēvu paradumiem. 26 Tu labi darīsi, ja sūtīsi pie viņiem sūtņus un izlīgsi, lai viņiem, zinot mūsu nodomus, būtu labs prāts un lai viņi priecīgi varētu nodoties savām pašu lietām.”
27 Ķēniņa vēstule tautai bija šāda:
“Ķēniņš Antiohs jūdu vecajiem un visiem citiem jūdiem vēl prieku. 28 Ja jūs esat veseli – mēs jums to arī vēlam. Mēs paši esam veseli. 29 Menelājs darīja mums zināmu, ka jūs gribot ierasties pie savējiem, kas ir mūsu zemē. 30 Jūdiem, kas ieradīsies līdz ksantika mēneša trīsdesmitajai dienai, es garantēšu pilnīgu drošību, 31 lai viņi varētu lietot savu barību un vadīties pēc savas bauslības, kā viņi to ir darījuši agrāk, un lai neviens no viņiem nekādi neciestu iepriekšējo pārpratumu dēļ. 32 Es aizsūtīju pie jums Menelāju, lai viņš jūs nomierina. 33 Esiet veseli! 148. gadā piecpadsmitajā ksantika dienā.”
34 Arī romieši nosūtīja viņiem vēstuli, tā bija šāda:
“Kvints Memmijs un Tits Manlijs, romiešu vecajie, jūdu tautai vēl prieku. 35 Mēs piekrītam visam, kam Līsijs, ķēniņa radinieks, ir piekāpies, vienojoties ar jums. 36 Bet, apspriedušies par tiem jautājumiem, kurus viņš uzskatīja par vajadzīgu darīt zināmus ķēniņam, nekavējoties sūtiet pie mums kādu ar ziņu, lai mēs varētu visu izdarīt tā, kā jums ir labāk, jo mēs dodamies uz Antiohiju. 37 Tādēļ pasteidzieties un atsūtiet kādus, lai arī mēs zinātu, kādas ir jūsu domas. 38 Esiet veseli! 148. gada ksantika mēneša piecpadsmitajā dienā.”
