1 All these promises are made to us, my dear friends. So then, let us purify ourselves from everything that makes body or soul unclean, and let us be completely holy by living in awe of God.
Paul's Joy
2 Make room for us in your hearts. We have wronged no one; we have ruined no one, nor tried to take advantage of anyone. 3 I do not say this to condemn you; for, as I have said before, you are so dear to us that we are always together, whether we live or die. 4 I am so sure of you; I take such pride in you! In all our troubles I am still full of courage; I am running over with joy.
5 Even after we arrived in Macedonia, we did not have any rest. There were troubles everywhere, quarrels with others, fears in our hearts. 6 But God, who encourages the downhearted, encouraged us with the coming of Titus. 7 It was not only his coming that cheered us, but also his report of how you encouraged him. He told us how much you want to see me, how sorry you are, how ready you are to defend me; and so I am even happier now.
8 For even if that letter of mine made you sad, I am not sorry I wrote it. I could have been sorry when I saw that it made you sad for a while. 9 But now I am happy—not because I made you sad, but because your sadness made you change your ways. That sadness was used by God, and so we caused you no harm. 10 For the sadness that is used by God brings a change of heart that leads to salvation—and there is no regret in that! But sadness that is merely human causes death. 11 See what God did with this sadness of yours: how earnest it has made you, how eager to prove your innocence! Such indignation, such alarm, such feelings, such devotion, such readiness to punish wrongdoing! You have shown yourselves to be without fault in the whole matter.
12 So, even though I wrote that letter, it was not because of the one who did wrong or the one who was wronged. Instead, I wrote it to make plain to you, in God's sight, how deep your devotion to us really is. 13 That is why we were encouraged.
Not only were we encouraged; how happy Titus made us with his happiness over the way in which all of you helped to cheer him up! 14 I did boast of you to him, and you have not disappointed me. We have always spoken the truth to you, and in the same way the boast we made to Titus has proved true. 15 And so his love for you grows stronger, as he remembers how all of you were ready to obey his instructions, how you welcomed him with fear and trembling. 16 How happy I am that I can depend on you completely!
Pāvila prieks par draudzes grēku nožēlu
1 Kad nu mums, mīļotie, ir tādi apsolījumi, šķīstīsim sevi no visiem miesas un gara netīrumiem, lai sasniegtu svētumu Dieva bijībā. 2 Atvēliet savās sirdīs vietu mums; mēs neesam nevienam ļaunu darījuši, nevienu neesam samaitājuši, nevienu neesam ļaunprātīgi izmantojuši. 3 Es nerunāju, lai notiesātu; jo es jau iepriekš sacīju, ka jūs esat mūsu sirdīs tālab, lai mēs kopā mirtu un kopā būtu dzīvi. 4 Man ir pilna paļāvība uz jums; es ļoti lepojos ar jums; es esmu mierinājuma pilns un pārpilns ar prieku visās mūsu ciešanās. 5 Kad ieradāmies Maķedonijā, mūsu miesai nebija nekādas atelpas, mēs visādi tikām spaidīti: ārēji – cīņas, iekšēji – bailes. 6 Bet Dievs, kas dod iepriecu pazemīgajiem, iepriecināja arī mūs ar Tita ierašanos – 7 un ne tikai ar viņa ierašanos, bet arī ar to iepriecinājumu, kādu Tits bija saņēmis no jums – viņš paziņoja mums par jūsu ilgošanos, jūsu dziļajām bēdām, jūsu dedzību manis dēļ, tā ka mans prieks bija vēl lielāks. 8 Lai gan vēstulē es jūs apbēdināju, es to nenožēloju; agrāk bija tā, ka es nožēloju – redzu, ka tā vēstule uz brīdi jūs apbēdināja, – 9 toties tagad es priecājos un ne tādēļ, ka jūs tikāt apbēdināti, bet gan tādēļ, ka tikāt apbēdināti uz atgriešanos no grēkiem: jo jūs tikāt apbēdināti pēc Dieva nolūka, lai tādējādi no mums nekāds pāridarījums jums nerastos. 10 Jo bēdas, kas ir pēc Dieva nolūka, ved uz atgriešanos un izglābšanos, ko nenožēlo, bet pasaulīgās bēdas ved nāvē. 11 Redzi, šīs bēdas pēc Dieva nolūka – cik lielu nopietnību tās radīja jūsos, kādu tieksmi aizstāvēties, kādu sašutumu, bailes un ilgošanos, kādu centību, kādu tieksmi pēc taisnas tiesas! Bet visā tajā jūs sevi parādījāt šķīstus. 12 Tādējādi, ja arī es jums rakstīju, tad nedz pāridarītāja, nedz pārestību izcietušā dēļ, bet lai jums pašiem atklātos jūsu rūpes par mums Dieva priekšā. 13 Tas viss mums ir devis iepriecinājumu. Pie šā mūsu iepriecinājuma mēs vēl vairāk priecājāmies par Tita prieku, jo viņa gars ir spirdzinājies no jums visiem. 14 Ja arī kādā lietā esmu viņam lielījies par jums, tad nekaunos, jo, tāpat kā viss, ko jums runājām, ir patiesība, tā arī mūsu lielīšanās Titam izrādījās patiesība. 15 Un viņa pieķeršanās jums ir jo lielāka, atceroties jūsu paklausību, kā ar bailēm un trīsām viņu uzņēmāt. 16 Priecājos, ka varu uz jums visur paļauties.
