The Treaty with the Romans
1 Judas had heard about the Romans and their reputation as a military power. He knew that they welcomed all those who joined them as allies and that those who came to them could be sure of the friendship of Rome. 2 People had told him about the wars the Romans had fought and their heroic acts among the Gauls, whom they had conquered and forced to pay taxes. 3 He had been told what they had done in Spain when they captured the silver mines and the gold mines there. 4 By careful planning and persistence, they had conquered the whole country, even though it was far from Rome. They had overcome the kings from distant lands who had fought against them; they had defeated them so badly that the survivors had to pay annual taxes. 5 They had fought and conquered Philip and Perseus, kings of Macedonia, and all who had joined them against Rome. 6 They had even defeated Antiochus the Great, king of Syria, who had attacked them with 120 elephants, cavalry, chariots, and a powerful army. 7 They took him alive and forced him and his successors to pay heavy taxes, to give hostages, and to surrender 8 India, Media, Lydia, and some of their best lands. They took these and gave them to King Eumenes.
9 When the Greeks made plans to attack and destroy them, 10 the Romans learned of the plans and sent a general to fight against them. The Romans killed many of the Greeks, took their wives and children captive, plundered their possessions, occupied their land, tore down their fortresses, and made them slaves, as they are today. 11 They also destroyed or made slaves of other kingdoms, the islands, and everyone who had ever fought against them. 12 But they maintained their friendship with their allies and those who relied on them for protection. They conquered kings near and far, and everyone who heard of their reputation was afraid of them. 13 They helped some men to become kings, while they deposed others; they had become a world power. 14 In spite of all this, no Roman ever tried to advance his own position by wearing a crown or putting on royal robes. 15 They created a senate, and each day 320 senators came together to deliberate about the affairs of the people and their well-being. 16 Each year they entrusted to one man the responsibility of governing them and controlling their whole territory. Everyone obeyed this one man, and there was no envy or jealousy among them.
17 Judas chose Eupolemus, the son of John and grandson of Accos, and Jason son of Eleazar and sent them to Rome to make a treaty of friendship and alliance with the Romans. 18 He did this to eliminate Syrian oppression, since the Jews clearly saw that they were being reduced to slavery. 19 After a long and difficult journey, Eupolemus and Jason reached Rome and entered the Senate. They addressed the assembly in these terms: 20 “Judas Maccabeus, his brothers, and the Jewish people have sent us here to make a mutual defense treaty with you, so that we may be officially recorded as your friends and allies.”
21 The Romans accepted the proposal, 22 and what follows is a copy of the letter which was engraved on bronze tablets and sent to Jerusalem to remain there as a record of the treaty:
23 “May things go well forever for the Romans and for the Jewish nation on land and sea! May they never have enemies, and may they never go to war! 24 But if war is declared first against Rome or any of her allies anywhere, 25 the Jewish nation will come to her aid with wholehearted support, as the situation may require. 26 And to those at war with her, the Jews shall not give or supply food, arms, money, or ships, as was agreed in Rome. The Jews must carry out their obligations without receiving anything in return.
27 “In the same way, if war is declared first against the Jewish nation, the Romans will come to their aid with hearty support, as the situation may require. 28 And to their enemies there shall not be given or supplied food, arms, money, or ships, as was agreed in Rome. The Romans must carry out their obligations without deception.
29 “These are the terms of the treaty that the Romans have made with the Jewish people. 30 But if, in the future, both parties shall agree to add or remove anything, they shall act on their decision, and whatever they add or remove shall be valid.
31 “Furthermore, concerning the wrongs which King Demetrius is doing against the Jews, we have written him as follows, ‘Why have you treated our friends and allies, the Jews, so harshly? 32 If they complain to us about you one more time, we will support their cause and go to war against you on land and sea.’”
Vienošanās ar Romu
1 Tad Jūda dzirdēja par romiešiem, ka viņi ir slaveni ar savu vareno spēku un labprāt pieņem visus, kas viņiem piebiedrojas, un ka viņi slēdz draudzību ar visiem, kas vien pie viņiem nāk; un tādējādi arī tie kļuva stipri. 2 Jūdam pastāstīja par viņu kariem un drosmi, par to, ko viņi bija darījuši pie galliem, tos pakļaudami un piespiezdami maksāt nodevas; 3 arī par to, ko viņi darījuši Spānijas zemē, kā viņi bija pārņēmuši savā ziņā sudraba un zelta atradnes, kas tur bija; 4 ka viņi ar savu gudrību un neatlaidību ir pakļāvuši sev visu, kas tiem bija ļoti tālu visapkārt, un ka viņi bija satriekuši un smagi sakāvuši tos ķēniņus, kas pret tiem nāca no pašas zemes malas, un ka pārējie tiem maksāja ikgadējas nodevas; 5 ka viņi ir satriekuši un pakļāvuši sev arī Filipu un Perseju, maķedoniešu ķēniņu, un citus, kas cēlās pret viņiem. 6 Jūdam stāstīja arī par lielo Āzijas ķēniņu Antiohu, ko romieši sakāva, kad tas nāca karot pret viņiem ar simt divdesmit ziloņiem, ar jātnieku pulkiem, kararatiem un ļoti lielu karaspēku, 7 ka viņi to saņēmuši dzīvu un likuši maksāt lielas nodevas viņam un ķēniņiem, kas valdīja pēc viņa, un likuši atdot vai nodot ķīlā 8 arī Indijas, Mīdijas un Līdijas zemes, kas bija viņa labākie apgabali, tos viņi nodeva ķēniņam Einomijam; 9 arī par to, ka grieķi bija nodomājuši nākt un viņus iznīcināt, 10 bet viņiem šis nodoms tapis zināms un viņi sūtījuši pret tiem kādu karavadoni, kas karojis pret tiem, un daudzi no tiem ievainoti un krituši; viņi saņēmuši gūstā to sievas un bērnus, tos aplaupījuši un pakļāvuši viņu zemi, nopostījuši viņu cietokšņus un līdz pat šai dienai tur tos verdzībā; 11 tāpat arī pārējās valstis un salas, kas bija pret viņiem sacēlušās, viņi izpostījuši un paverdzinājuši, bet ar saviem draugiem un tiem, kas ar viņiem mierīgi sadzīvo, viņi tur draudzību; 12 tā viņi bija pakļāvuši tuvas un tālas valstis, un visi, kas vien par viņiem dzirdēja, no viņiem baidījās. 13 Ja viņi kādiem gribēja palīdzēt un ļaut valdīt, tad tie arī valdīja, bet tos, kuri valdīja, ja vien viņi gribēja, viņi atcēla; un viņi kļuva ļoti vareni. 14 Turklāt neviens no viņiem nelika sev galvā ķēniņa kroni un netērpās purpurā, lai tā dižotos. 15 Viņi bija arī izveidojuši sev padomi, kurā sanāca kopā ik dienas trīs simti divdesmit vīru, lai spriestu par to, kā uzlabot tautas labklājību; 16 viņi arī katru gadu uzticēja vienam vīram viņus vadīt un valdīt pār visu viņu zemi, un visi klausīja šim vienam, un viņu starpā nebija ne skaudības, ne sāncensības.
17 Tad Jūda izvēlējās Eipolemu, Jāņa, Akosa dēla, dēlu, un Jāsonu, Elāzāra dēlu, un aizsūtīja viņus uz Romu slēgt draudzību un kara savienību 18 un lai romieši noņemtu viņu jūgu, jo tie redzēja, ka grieķu valsts nežēlīgi paverdzina Israēlu. 19 Un viņi devās uz Romu; viņi veica garu ceļu un ienāca padomes sapulcē, vērsās pie padomes vīriem un sacīja tiem: 20 “Jūda Makabejs, viņa brāļi un jūdu tauta ir sūtījuši mūs pie jums, lai noslēgtu ar jums kara savienību un miera sadraudzību, lai jūs pierakstītu mūs par saviem draugiem un sabiedrotajiem.” 21 Tiem šis vārds patika. 22 Un šis ir uz vara plāksnītes uzrakstītās atbildes vēstules noraksts, ko romieši sūtīja uz Jeruzālemi, lai apliecinātu, ka tie slēguši mieru un kara savienību:
23 “Lai labi klājas romiešiem un jūdu tautai gan uz jūras, gan uz sauszemes mūžīgi, un lai zobens un ienaidnieks ir tālu no tām! 24 Ja vispirms izceļas karš jebkurā Romas vai tās sabiedroto pārvaldītajā apgabalā, 25 tad, ja apstākļi to prasa, līdzi no visas sirds karo arī jūdu tauta; 26 un tai ir jāliedz pretinieku karotāju pusei pārtika, ieroči, sudrabs un kuģi, kā Roma to ir noteikusi; un tai ir jāpilda šie pienākumi, neko nesaņemot par to pretī. 27 Un tieši tāpat, ja vispirms izceļas karš jūdu tautai, no visas sirds karo līdzi romieši tā, kā apstākļi to prasa, 28 un pretinieku karotāju pusei netiek dota pārtika, ieroči, sudrabs un kuģi, kā Roma to ir noteikusi, un tai šie pienākumi jāpilda bez viltus.” 29 Pēc šādiem noteikumiem romieši ir noslēguši līgumu ar jūdu tautu. 30 Ja pie šiem līguma noteikumiem viena vai otra puse gribēs ko pievienot vai no tiem ko atcelt, tās to var darīt pēc savas izvēles, un tam, ko tās pievienos vai atcels, būs likumīgs spēks. 31 Bet par ļaunumu, ko ķēniņš Dēmētrijs darījis jūdiem, mēs rakstām viņam: “Kādēļ tu mūsu draugiem un sabiedrotajiem esi uzkrāvis tik smagu jūgu? 32 Ja tie tagad vēl sūdzēsies par tevi, mēs spriedīsim viņu labā tiesu un karosim pret tevi gan uz jūras, gan uz sauszemes.”
