The Fall of Alexander Epiphanes
1 King Ptolemy the Sixth of Egypt assembled an army of soldiers more numerous than the grains of sand along the seashore, and he also gathered a great fleet of ships. He intended to trap Alexander, take his kingdom, and add it to his own, 2 so he went to Syria with promises of peace, and the citizens opened their gates to him and welcomed him. King Alexander had ordered them to do this because Ptolemy was his father-in-law. 3 But as Ptolemy moved north, he stationed a detachment of troops in each town. 4 When he reached Azotus, the people there showed him the burned ruins of the temple of Dagon and all the destruction in the city and the surrounding towns. There were corpses everywhere. The bodies of the men Jonathan had burned to death during the battle were now stacked up along Ptolemy's route. 5 The people told him what Jonathan had done, hoping that he would hold him responsible, but Ptolemy said nothing. 6 Jonathan, with all the proper ceremony, went to Joppa to meet him. They exchanged greetings and spent the night there. 7 Jonathan accompanied him as far as the Eleutherus River before returning to Jerusalem. 8 In this way King Ptolemy, in his plot against Alexander, took control of the towns along the coast as far north as Seleucia-by-the-sea.
9 From there King Ptolemy sent this message to King Demetrius: “Let's make a treaty. My daughter is now Alexander's wife, but I will take her back and give her to you and let you rule over your father's kingdom. 10 I regret that I ever gave her to Alexander, because he has tried to kill me.” 11 Ptolemy made this accusation against Alexander because he wanted to take over his kingdom. 12 So he took his daughter away from Alexander and gave her to Demetrius; he broke off all relations with Alexander, and they became open enemies. 13 Then Ptolemy entered Antioch and assumed the crown of Syria; so he wore both the crown of Egypt and the crown of Syria.
14 King Alexander was in Cilicia at the time because the people of that region were in a state of rebellion. 15 But when he heard what Ptolemy had done, he moved to attack him. Ptolemy met him with a large force and won a decisive victory. 16 While Ptolemy reached the peak of his power, Alexander fled to Arabia to find protection, 17 but an Arab named Zabdiel cut off his head and sent it to Ptolemy. 18 Two days later Ptolemy himself died, and the troops he had left in the fortresses were then killed by the local citizens. 19 So in the year 167 Demetrius the Second became king.
Jonathan Wins the Favor of Demetrius the Second
20 About that time Jonathan gathered the men of Judea to attack the fort in Jerusalem. They built many siege platforms to use in the attack. 21 But some traitorous Jews who hated their own nation went to King Demetrius the Second and told him that Jonathan was laying siege to the fort in Jerusalem. 22 When Demetrius heard this, he was furious and immediately moved his headquarters to Ptolemais. He wrote to Jonathan and ordered him to lift the siege and to meet him for a conference in Ptolemais without a moment's delay.
23 When Jonathan got the message, he gave orders for the siege to continue, and then chose some Jewish leaders and some priests to go with him. At the risk of his life, 24 he went to the king in Ptolemais, taking along robes, silver and gold, and many other gifts. He made a good impression on the king. 25 Although some lawless traitors of his own nation had made accusations against Jonathan, 26 the king still treated him just as his predecessors had done. He honored him in the presence of all his advisers, 27 and confirmed him as High Priest, restoring all his former honors and appointing him to the highest rank among the “Friends of the King.”
28 Jonathan asked the king to release the territory of Judea and the three regions of Samaria from the payment of taxes, promising that if Demetrius would do that, he would pay him a lump sum of 22,000 pounds of silver. 29 The king agreed and wrote a letter to Jonathan to confirm all this:
30 “King Demetrius to King Jonathan and to the Jewish nation, greetings.
31 “For your information I am sending a copy of the letter I have written to the Honorable Lasthenes about you:
32 “‘King Demetrius to the Honorable Lasthenes, greetings. 33 I have decided to grant the Jewish nation certain benefits because they are our loyal allies and keep their treaty obligations. 34 I confirm their rights to the land of Judea and the three regions of Ephraim, Lydda, and Arimathea, which are hereby annexed to Judea from Samaria with all the lands belonging to them. This will be of benefit to everyone who goes to Jerusalem to offer sacrifice, since payments of the annual tax on produce and fruit from these lands will no longer be made to the king, but to the Temple. 35 And I also grant them relief from the payment of revenues now due me from tithes, tolls, salt taxes, and special taxes. 36 None of the provisions mentioned in this letter shall ever be canceled in the future.
37 “‘You are required to see that a complete copy of this decree is made and given to Jonathan, to be posted in a prominent place on the Temple hill.’”
Jonathan Helps Demetrius the Second
38 When King Demetrius saw that the land was peaceful under his rule and there was no further resistance, he disbanded his whole army and sent everyone home, except the soldiers he had hired from the Greek islands. This made all the soldiers who had served under his predecessors hate him because they had lost their source of income. 39 One of Alexander's former supporters, Trypho, saw that all the soldiers were complaining about Demetrius, so he went to Imalkue, the Arab who was responsible for bringing up Alexander's young son Antiochus. 40 Trypho stayed there for a long time and kept urging Imalkue to hand the boy over to him, so that he could make him king in place of his father. He also told Imalkue about the decrees of Demetrius and how the soldiers hated him.
41 Jonathan sent a message to King Demetrius asking him to remove his troops from the fort in Jerusalem and from the fortresses in Judea, since they kept harassing the Jews. 42 Demetrius replied: “I will do what you request, and when the opportunity presents itself, I will bestow upon you and your nation the highest honors. 43 But now you can help me by sending soldiers to fight for me, because all of my troops have revolted.”
44 So Jonathan sent 3,000 trained soldiers to Antioch. The king was delighted when they arrived, 45 because a mob of 120,000 had gathered in the city determined to kill him. 46 But he escaped to the palace while the mob took control of the streets and began to riot. 47 Then the king called on the Jewish soldiers for help, and they all rushed to his aid. They went through the whole city and killed at least 100,000 people. 48 They saved the king's life, but they plundered and burned the city. 49 When the people saw that the Jews had complete control of the city, they lost courage and appealed to the king, requesting 50 him to arrange a truce and stop the Jewish attack. 51 The rebels threw down their arms and surrendered. The king and everyone in his kingdom now had great respect for the Jews, who returned to Jerusalem with a great deal of loot. 52 Demetrius was firmly established as king, and the country was at peace under his rule, 53 but he broke all his promises and turned against Jonathan. He did not reward him for his loyal service, but instead continued to harass him.
Jonathan Supports Antiochus the Sixth
54 Some time later, Trypho returned with the young boy Antiochus and crowned him king. 55 All the soldiers that Demetrius had dismissed then came to the support of the young king. They defeated Demetrius, and he fled. 56 Trypho captured the elephants and took control of Antioch. 57 The young King Antiochus wrote to Jonathan and confirmed him as High Priest and as ruler over the four regions and gave him the title “Friend of the King.” 58 He sent him a set of gold tableware and authorized him to drink from gold cups, to wear a royal robe, and to wear the gold shoulder buckle awarded to “Relatives of the King.” 59 He also appointed Jonathan's brother Simon as governor of the territory from the Phoenician coast to the Egyptian border.
60 Jonathan then marched with his army through the towns of Greater Syria, and all the Syrian forces joined him as allies. He went to Ascalon, where the people welcomed him with great honors. 61 Then he went to Gaza, but the people there barred their gates against him. So he laid siege to the city and burned and looted the surrounding area. 62 The people of Gaza then asked for peace, and Jonathan arranged a truce. He took the sons of the leaders and sent them to Jerusalem as hostages. After that he marched on as far as Damascus.
63 Jonathan learned that the officers of Demetrius had come to Kedesh in Galilee with a large army, intending to keep him from carrying out his plan. 64 So he left his brother Simon in Judea and set out to meet them in battle. 65 Then Simon laid siege to Bethzur and fought against it for a long time. 66 The people asked for peace terms, and Simon agreed. He then took over the town, drove the people out, and stationed a detachment of troops there.
67 Jonathan and his army set up camp by Lake Galilee. Early the next morning he marched his troops to the plain of Hazor, 68 where the main force of the foreign army was advancing to meet him. Unknown to Jonathan, they had left a detachment of troops in ambush in the mountains, 69 and when the men in ambush came out and attacked, 70 Jonathan's entire army turned and ran. No one was left, except two officers, Mattathias son of Absalom and Judas son of Chalphi. 71 Jonathan was humiliated, so he tore his clothes, threw dust on his head, and prayed. 72 Then he turned back to the battle, crushed the enemy, and put them to flight. 73 When his own fleeing soldiers saw this, they turned back and joined him in pursuit. They chased the enemy all the way back to their camp at Kedesh and then took over the camp. 74 At least 3,000 enemy soldiers were killed that day. Jonathan then returned to Jerusalem.
Ptolemaja VI iebrukums; Dēmētrija II uzvara
1 Ēģiptes ķēniņš sapulcināja lielu karaspēku, to bija tik daudz kā jūrmalas smiltis, viņš sagatavoja arī daudzus kuģus, jo bija nolēmis ar viltu savā ziņā iegūt Aleksandra valsti un pievienot to savai valstij. 2 Tā viņš izgāja no Ēģiptes un atnāca uz Sīriju ar miermīlīgām runām. Pilsētu iedzīvotāji viņam atvēra vārtus un iznāca pretī, jo ķēniņš Aleksandrs tā bija pavēlējis viņu sagaidīt, tādēļ ka viņš bija tā sievastēvs. 3 Bet Ptolemajs katrā pilsētā atstāja savu karaspēku. 4 Kad viņš tuvojās Azotai, viņam parādīja nodedzināto Dagona templi un nopostīto Azotu, un tās nopostītās priekšpilsētas, kritušo un sadegušo miesas, kas kaujā bija sadedzināti. Tie bija sakrāvuši tos kaudzē viņa ceļā, 5 un viņi rādīja ķēniņam, ko Jonatāns bija darījis, lai viņu apmelotu; bet ķēniņš klusēja. 6 Tad Jonatāns ar lielu godu iznāca sagaidīt ķēniņu uz Jafu, tie sveicināja viens otru un palika tur pa nakti. 7 Pēc tam Jonatāns devās kopā ar ķēniņu līdz upei, kas tika saukta par Eleuteru, un tad atgriezās Jeruzālemē. 8 Bet ķēniņš Ptolemajs pārņēma savā ziņā piekrastes pilsētas līdz pat piejūras Seleukijai un perināja ļaunus nodomus pret Aleksandru. 9 Viņš nosūtīja pie ķēniņa Dēmētrija vecajus, sacīdams: “Nāc noslēgsim savā starpā līgumu, un es tev došu par sievu savu meitu, kas šobrīd ir pie Aleksandra, un tu valdīsi pār sava tēva valsti. 10 Es nožēloju, ka izdevu savu meitu viņam, jo viņš mēģināja mani nogalināt.” 11 Bet viņš to apmeloja, tādēļ ka pats gribēja iegūt viņa valsti. 12 Un, atņēmis savu meitu Aleksandram, viņš atdeva to Dēmētrijam; tā viņu ienaids kļuva atklāti redzams. 13 Tad Ptolemajs iegāja Antiohijā un uzlika sev galvā Āzijas kroni; tā viņš bija uzlicis sev galvā divus kroņus – Ēģiptes un Āzijas. 14 Bet ķēniņš Aleksandrs tobrīd bija Kilikijā, jo tās vietas iedzīvotāji bija pret viņu sacēlušies. 15 Kad viņš dzirdēja par šiem notikumiem, viņš devās karot ar Ptolemaju. Tas izveda viņam pretī karaspēku un sagaidīja viņu ar stipru roku un piespieda viņu bēgt. 16 Tad Aleksandrs bēga uz Arābiju, lai patvertos tur, bet Ptolemajs tika augstā godā. 17 Un arābs Zabdiēls nocirta Aleksandram galvu un nosūtīja to Ptolemajam. 18 Taču trešajā dienā Ptolemajs nomira, un nocietinātajās pilsētās atstāto karaspēku apkāva pilsētu iedzīvotāji. 19 Tā simt sešdesmit septītajā gadā sāka valdīt Dēmētrijs.
Vienošanās starp Dēmētriju II un Jonatānu
20 Tanīs dienās Jonatāns bija sapulcinājis Jūdejas iedzīvotājus, lai iekarotu Jeruzālemes klints cietoksni, un izgatavoja tam visapkārt daudzas kara ierīces. 21 Tad daži no bauslības atkritušie, kas ienīda savu pašu tautu, devās pie ķēniņa un paziņoja viņam, ka Jonatāns aplencis klints cietoksni. 22 Kad ķēniņš to dzirdēja, viņš sadusmojās un tūdaļ posās ceļā, nāca uz Ptolemaīdu un rakstīja Jonatānam, lai viņš pārtrauktu aplenkumu un pēc iespējas ātrāk nāktu uz Ptolemaīdu, kur viņi varētu satikties uz pārrunām. 23 Jonatāns, to izdzirdējis, pavēlēja turpināt aplenkumu, izvēlējās Israēla vecajos un priesterus un nolēma pakļaut sevi briesmām, 24 viņš ņēma sev līdzi sudrabu un zeltu, tērpus un daudzas citas dāvanas un devās pie ķēniņa uz Ptolemaīdu, un guva vēlību viņa priekšā. 25 Un, lai gan daži no bauslības atkritušie tautieši bija pret viņu sazvērējušies, 26 ķēniņš Jonatānam darīja tāpat, kā pirms viņa bija darījuši citi, un paaugstināja viņu visu savu draugu priekšā. 27 Viņš tam apstiprināja augstā priestera amatu un visus citus pagodinājumus, kas tam bija iepriekš, un iecēla to savu galveno draugu kārtā. 28 Tad Jonatāns lūdza ķēniņu atbrīvot Jūdeju, trīs tai piederošos apgabalus un Samariju no nodevām un piesolīja tam trīs simti talantu. 29 Ķēniņš labprāt pieņēma piedāvājumu un rakstīja Jonatānam vēstuli par visām šīm lietām, un tajā bija sacīts:
30 “Ķēniņš Dēmētrijs sveicina savu brāli Jonatānu un Jūdejas tautu! 31 Šis ir tās vēstules noraksts, ko mēs par jums esam rakstījuši mūsu radiniekam Lastenam: 32 “Ķēniņš Dēmētrijs sveicina tēvu Lastenu! 33 Mēs esam nolēmuši mūsu draugiem jūdiem, kas krietni pildījuši savus pienākumus pret mums, darīt labu, jo tie ir parādījuši savu labprātību pret mums. 34 Mēs apstiprinām, ka Jūdejas zemei un trim apgabaliem – Afairemai, Lidai un Ratamīnai, tāpat arī visām to piederošajām zemēm, kas pievienotas Jūdejai no Samarijas, – turpmāk to ķēniņa nodevu vietā, ko ķēniņš no zemes un augļu koku augļiem iepriekš katru gadu saņēma, būs jāmaksā priesteriem, kas Jeruzālemē pienes upurus. 35 Tāpat arī no šī brīža mēs atbrīvojam viņus no visām citām nodevām, kas mums pienācās no desmitās tiesas, arī no sāls ezeru izmantošanas nodokļa un no valsts nodevām. 36 No šī brīža uz visiem laikiem nekas no tā vairs nevar tikt atcelts. 37 Tad nu tagad parūpējies par to, lai no šīs vēstules tiktu veikts noraksts un lai tas tiktu iedots Jonatānam un tiktu noglabāts zināmā vietā svētajā kalnā.””
Jonatāns palīdz Dēmētrijam
38 Kad ķēniņš Dēmētrijs redzēja, ka visā viņa zemē ir iestājies miers un neviens vairs viņam nepretojas, viņš atlaida visus savus karapulkus, lai katrs atgrieztos savās mājās. Viņš atstāja pie sevis vienīgi svešzemnieku karapulku, ko viņš bija savervējis no cittautiešiem, kas dzīvoja uz salām; šī iemesla dēļ karaspēks, kas bija kalpojis viņa tēviem, sāka viņu ienīst. 39 Tad kāds Trifons, kas iepriekš bija kalpojis Aleksandram, redzēdams, ka viss karaspēks kurn pret Dēmētriju, devās pie arāba Imalkves, kas audzināja Aleksandra dēlu Antiohu. 40 Trifons neatlaidīgi lūdza, ka viņš tam nodotu Antiohu, lai tas varētu kļūt par ķēniņu sava tēva vietā. Viņš arī pastāstīja Imalkvem visu, ko bija darījis Dēmētrijs, un to, ka viņa karaspēks bija sācis viņu ienīst; tā viņš palika tur daudzas dienas. 41 Pa to laiku Jonatāns sūtīja pie ķēniņa Dēmētrija ar lūgumu, lai tas padzītu tos, kas bija nocietinājušies Jeruzālemes klints cietoksnī un citos cietokšņos un karoja pret Israēlu. 42 Tad Dēmētrijs sūtīja Jonatānam šādu ziņu: “Ne to vien es darīšu tavā un tavas tautas labā, bet arī celšu tevi un tavu tautu lielā godā, tiklīdz man būs tāda izdevība, 43 bet tagad tu darīsi pareizi, ja atsūtīsi man vīrus, kas cīnīsies kopā ar mani, jo visi mani karapulki ir no manis atkrituši.” 44 Un Jonatāns nosūtīja ķēniņam uz Antiohiju trīs tūkstošus varen stipru vīru, tie atnāca pie ķēniņa, un ķēniņš nopriecājās par viņu ierašanos. 45 Pilsētā bija sapulcējušies simt divdesmit tūkstoši pilsētnieku, tie gribēja ķēniņu nonāvēt. 46 Tad ķēniņš bēga uz pili, un pilsētnieki ieņēma pilsētas galvenās ielas un sāka kauju. 47 Ķēniņš sauca palīgā jūdus; sākumā tie visi sapulcējās ap viņu vienkopus, bet tad pēkšņi izklīda pa visu pilsētu un nokāva todien līdz pat simt tūkstoš pilsētnieku. 48 Tie aizdedzināja pilsētu un saņēma tajā dienā lielu laupījumu un izglāba ķēniņu. 49 Kad pilsētas iedzīvotāji redzēja, ka jūdi ir uzvarējuši un dara pilsētā visu, ko vien vēlas, viņu dūša sašļuka un viņi sauca uz ķēniņu, lūgdamies: 50 “Sniedz mums roku mieram, un jūdi mitēsies karot pret mums un pilsētu!” 51 Tad tie nometa savus ieročus un slēdza mieru. Un jūdi iemantoja augstu godu ķēniņa un visu viņa valsts iedzīvotāju priekšā un atgriezās Jeruzālemē ar bagātīgu laupījumu. 52 Tā Dēmētrijs sēdās savas valsts tronī, un zeme norima viņa priekšā. 53 Tomēr visi Dēmētrija solījumi Jonatānam bija melīgi, viņš kļuva tam kā svešinieks un neatmaksāja ar labu par to laipnību, ko tas viņam bija parādījis, bet stipri to apspieda.
Dēmētrija un Jonatāna atsvešināšanās
54 Pēc visiem šiem notikumiem atgriezās Trifons un ar viņu kopā Antiohs – vēl pavisam bērns, tas uzlika galvā kroni un sāka valdīt kā ķēniņš. 55 Pie viņa sapulcējās visi karapulki, ko Dēmētrijs bija atlaidis, un tie karoja pret Dēmētriju; tad Dēmētrijs tika sakauts un bēga. 56 Un Trifons ņēma ziloņus un iekaroja Antiohiju. 57 Tad Antiohs jaunākais rakstīja Jonatānam: “Es ieceļu tevi par augsto priesteri un valdītāju pār četriem apgabaliem un uzņemu tevi ķēniņa draugu kārtā.” 58 Viņš tam nosūtīja zeltlietas un galda piederumus, tāpat viņš arī deva tam varu dzert no zelta traukiem, valkāt purpura drēbes un zelta jostu. 59 Viņš iecēla arī Sīmani, Jonatāna brāli, par karavadoni visā zemē no Tīras līdz pat Ēģiptes robežām. 60 Tad Jonatāns devās ceļā un apstaigāja pilsētas viņpus Jardānas. Viņam kā sabiedrotie pievienojās arī visi Sīrijas karapulki; viņš nonāca Aškelonā, un tās iedzīvotāji iznāca viņam pretī, izrādīdami viņam pienācīgu godu. 61 No turienes viņš devās uz Gazu, bet Gazas iedzīvotāji noslēdza viņa priekšā vārtus; un viņš aplenca pilsētu, un karaspēks nodedzināja un aplaupīja tās priekšpilsētas. 62 Tad Gazas iedzīvotāji pierunāja Jonatānu, un viņš ar tiem noslēdza mieru, paņemdams par ķīlniekiem viņu vadoņu dēlus un nosūtīdams tos uz Jeruzālemi. Pēc tam viņš pārstaigāja visu zemi līdz pat Damaskai. 63 Jonatānam kļuva zināms, ka Galilejas Kādēšā ir ieradušies Dēmētrija virsnieki kopā ar lielu karaspēku, lai atstādinātu viņu no amata. 64 Viņš izgāja pret tiem, bet savu brāli Simonu viņš atstāja zemes robežās. 65 Un Simons devās pret Bēt-Cūru, karoja pret to daudzas dienas un iesprostoja tajā tās iedzīvotājus. 66 Tad tie pierunāja Simonu slēgt mieru, un viņš noslēdza ar tiem mieru, izdzina viņus no turienes ārā, ieņēma pilsētu un izvietoja tur karaspēku. 67 Bet Jonatāns ar savu karaspēku izvietojās pie Gennēsaretes ūdeņiem, un rīta agrumā tie nostājās kaujas ierindā Asoras līdzenumā. 68 Un, redzi, klajumā viņus sastapa svešzemnieku karaspēks – tie viņu aizmugurē kalnos ierīkoja slēpni, bet paši devās tiem pretī no priekšpuses. 69 Tad tie, kas bija slēpnī, iznāca ārā un sāka kauju. 70 Un visi, kas bija kopā ar Jonatānu, bēga, un nepalika pie viņa vairs neviena, izņemot Matatiju, Abšāloma dēlu, un Jūdu, Halfija dēlu, kas bija viņa karaspēka virsnieki. 71 Tad Jonatāns pārplēsa savas drēbes, bēra pīšļus sev uz galvas un lūdza Dievu. 72 Pēc tam viņš metās cīņā, satrieca pretinieku, un tie bēga. 73 Kad tie, kas no Jonatāna bija aizbēguši, to redzēja, tie atgriezās pie viņa un kopā ar viņu vajāja pretinieku līdz Kādēšai, kur tiem bija nometne, un izvietojās tur; 74 un tajā dienā no svešzemnieku karaspēka krita līdz pat trīs tūkstoši vīru. Tad Jonatāns devās atpakaļ uz Jeruzālemi.
