King David in His Old Age
1 King David was now a very old man, and although his servants covered him with blankets, he could not keep warm. 2 So his officials said to him, “Your Majesty, let us find a young woman to stay with you and take care of you. She will lie close to you and keep you warm.” 3 A search was made all over Israel for a beautiful young woman, and in Shunem they found such a woman named Abishag, and brought her to the king. 4 She was very beautiful, and waited on the king and took care of him, but he did not have intercourse with her.
Adonijah Claims the Throne
5-6 Now that Absalom was dead, Adonijah, the son of David and Haggith, was the oldest surviving son. He was a very handsome man. David had never reprimanded him about anything, and he was ambitious to be king. He provided for himself chariots, horses, and an escort of fifty men. 7 He talked with Joab (whose mother was Zeruiah) and with Abiathar the priest, and they agreed to support his cause. 8 But Zadok the priest, Benaiah son of Jehoiada, Nathan the prophet, Shimei, Rei, and David's bodyguards were not on Adonijah's side.
9 One day Adonijah offered a sacrifice of sheep, bulls, and fattened calves at Snake Rock, near the spring of Enrogel. He invited the other sons of King David and the king's officials who were from Judah to come to this sacrificial feast, 10 but he did not invite his half brother Solomon or Nathan the prophet or Benaiah or the king's bodyguards.
Solomon Is Made King
11 Then Nathan went to Bathsheba, Solomon's mother, and asked her, “Haven't you heard that Haggith's son Adonijah has made himself king? And King David doesn't know anything about it! 12 If you want to save your life and the life of your son Solomon, I would advise you to 13 go at once to King David and ask him, ‘Your Majesty, didn't you solemnly promise me that my son Solomon would succeed you as king? How is it, then, that Adonijah has become king?’” 14 And Nathan added, “Then, while you are still talking with King David, I will come in and confirm your story.”
15 So Bathsheba went to see the king in his bedroom. He was very old, and Abishag, the young woman from Shunem, was taking care of him. 16 Bathsheba bowed low before the king, and he asked, “What do you want?”
17 She answered, “Your Majesty, you made me a solemn promise in the name of the Lord your God that my son Solomon would be king after you. 18 But Adonijah has already become king, and you don't know anything about it. 19 He has offered a sacrifice of many bulls, sheep, and fattened calves, and he invited your sons, and Abiathar the priest, and Joab the commander of your army to the feast, but he did not invite your son Solomon. 20 Your Majesty, all the people of Israel are looking to you to tell them who is to succeed you as king. 21 If you don't, as soon as you are dead, my son Solomon and I will be treated as traitors.”
22 She was still speaking, when Nathan arrived at the palace. 23 The king was told that the prophet was there, and Nathan went in and bowed low before the king. 24 Then he said, “Your Majesty, have you announced that Adonijah would succeed you as king? 25 This very day he has gone and offered a sacrifice of many bulls, sheep, and fattened calves. He invited all your sons, Joab the commander of your army, and Abiathar the priest, and right now they are feasting with him and shouting, ‘Long live King Adonijah!’ 26 But he did not invite me, sir, or Zadok the priest or Benaiah or Solomon. 27 Did Your Majesty approve all this and not even tell your officials who is to succeed you as king?”
28 King David said, “Ask Bathsheba to come back in”—and she came and stood before him. 29 Then he said to her, “I promise you by the living Lord, who has rescued me from all my troubles, 30 that today I will keep the promise I made to you in the name of the Lord, the God of Israel, that your son Solomon would succeed me as king.”
31 Bathsheba bowed low and said, “May my lord the king live forever!”
32 Then King David sent for Zadok, Nathan, and Benaiah. When they came in, 33 he said to them, “Take my court officials with you; have my son Solomon ride my own mule, and escort him down to Gihon Spring, 34 where Zadok and Nathan are to anoint him as king of Israel. Then blow the trumpet and shout, ‘Long live King Solomon!’ 35 Follow him back here when he comes to sit on my throne. He will succeed me as king, because he is the one I have chosen to be the ruler of Israel and Judah.”
36 “It shall be done,” answered Benaiah, “and may the Lord your God confirm it! 37 As the Lord has been with Your Majesty, may he also be with Solomon and make his reign even more prosperous than yours.”
38 So Zadok, Nathan, Benaiah, and the royal bodyguards put Solomon on King David's mule and escorted him to Gihon Spring. 39 Zadok took the container of olive oil which he had brought from the Tent of the Lord's presence, and anointed Solomon. They blew the trumpet, and all the people shouted, “Long live King Solomon!” 40 Then they all followed him back, shouting for joy and playing flutes, making enough noise to shake the ground.
41 As Adonijah and all his guests were finishing the feast, they heard the noise. And when Joab heard the trumpet, he asked, “What's the meaning of all that noise in the city?” 42 Before he finished speaking, Jonathan, the son of the priest Abiathar, arrived. “Come on in,” Adonijah said. “You're a good man—you must be bringing good news.”
43 “I'm afraid not,” Jonathan answered. “His Majesty King David has made Solomon king. 44 He sent Zadok, Nathan, Benaiah, and the royal bodyguards to escort him. They had him ride on the king's mule, 45 and Zadok and Nathan anointed him as king at Gihon Spring. Then they went into the city, shouting for joy, and the people are now in an uproar. That's the noise you just heard. 46 Solomon is now the king. 47 What is more, the court officials went in to pay their respects to His Majesty King David and said, ‘May your God make Solomon even more famous than you, and may Solomon's reign be even more prosperous than yours.’ Then King David bowed in worship on his bed 48 and prayed, ‘Let us praise the Lord, the God of Israel, who has today made one of my descendants succeed me as king, and has let me live to see it!’”
49 Then Adonijah's guests were afraid, and they all got up and left, each going his own way. 50 Adonijah, in great fear of Solomon, went to the Tent of the Lord's presence and took hold of the corners of the altar. 51 King Solomon was told that Adonijah was afraid of him and that he was holding on to the corners of the altar and had said, “First, I want King Solomon to swear to me that he will not have me put to death.”
52 Solomon replied, “If he is loyal, not even a hair on his head will be touched; but if he is not, he will die.” 53 King Solomon then sent for Adonijah and had him brought down from the altar. Adonijah went to the king and bowed low before him, and the king said to him, “You may go home.”
Dāvids lielā vecumā
1 Kad ķēniņš Dāvids kļuva vecs, dzīvojis jau daudzas dienas, tie sedza viņu ar drānām, bet viņam nekļuva silti. 2 Un viņa kalpi sacīja: “Lai sameklē mūsu kungam ķēniņam meiteni jaunavu, kas kalpotu ķēniņam un viņu aprūpētu. Lai viņa guļ pie tā krūtīm un silda mūsu kungu ķēniņu.” 3 Tad viņi visā Israēla zemē meklēja skaistu meiteni un atrada šūnēmieti Abīšagu un atveda viņu pie ķēniņa. 4 Tā meitene bija pat ļoti skaista, viņa aprūpēja ķēniņu un kalpoja viņam, bet dzimumattiecību viņiem nebija.
Adonījāhu sevi pasludina par ķēniņu
5 Taču Hagītas dēls Adonījāhu paaugstinājās, sacīdams: “Es būšu ķēniņš!” Tad viņš lika sev gādāt ratus un jātniekus, kā arī piecdesmit vīrus, kas skrietu viņam pa priekšu. 6 Bet tēvs viņu nekad nebija apgrūtinājis, jautādams: “Kāpēc tu tā dari?” Turklāt viņš bija ļoti izskatīgs un bija dzimis pēc Abšāloma. 7 Viņš bija runājis ar Joābu, Cerūjas dēlu, un priesteri Ebjātāru, un viņi palīdzēja Adonījāhu. 8 Bet priesteris Cādoks un Benājāhu, Jehojādas dēls, un pravietis Nātāns, tāpat Šimī un Reī, kā arī Dāvida sardzes vīri nebija ar Adonījāhu.
9 Adonījāhu upurēja avis, vēršus un nobarotus lopus pie Čūskas akmens Ēn-Rogēlas tuvumā un saaicināja visus savus brāļus, ķēniņa dēlus, un visus Jūdas vīrus, ķēniņa kalpus. 10 Bet pravieti Nātānu un Benājāhu, kā arī sardzes vīrus un savu brāli Sālamanu viņš neaicināja.
Nātāns un Batšeba
11 Tad Nātāns sacīja Sālamana mātei Batšebai: “Vai tu esi dzirdējusi runājam, ka Adonījāhu, Hagītas dēls, ir jau ķēniņš? Bet mūsu kungs Dāvids to nezina. 12 Tagad ej, es tev dodu padomu: glāb savu dzīvību un sava dēla Sālamana dzīvību. 13 Ieej pie ķēniņa Dāvida un saki viņam: vai tu, mans kungs, ķēniņ, nezvērēji savai kalponei, sacīdams: tavs dēls Sālamans būs ķēniņš pēc manis, un viņš sēdēs manā tronī! – tad kādēļ ķēniņš ir Adonījāhu? 14 Redzi, kamēr tu vēl runāsi ar ķēniņu, es iešu pie viņa pēc tevis un apstiprināšu tavus vārdus.” 15 Un Batšeba iegāja pie ķēniņa guļamistabā; ķēniņš bija ļoti vecs, un šūnēmiete Abīšaga aprūpēja viņu. 16 Un Batšeba noliecās un zemojās ķēniņam, un ķēniņš jautāja: “Ko tu gribi?” 17 Un viņa teica: “Mans kungs, tu zvērēji savai kalponei pie Kunga, sava Dieva: tavs dēls Sālamans būs nākamais ķēniņš un sēdēs manā tronī! 18 Un, redzi, Adonījāhu jau ir ķēniņš, bet tu, mans kungs, ķēniņ, to nezini! 19 Adonījāhu upurēja daudzus vēršus, nobarotus lopus un avis un saaicināja visus ķēniņa dēlus un priesteri Ebjātāru un karaspēka virspavēlnieku Joābu, bet tavu kalpu Sālamanu viņš neaicināja. 20 Bet tu, mans kungs, ķēniņ, visa Israēla acis ir vērstas uz tevi, lai tu viņiem paziņo, kas sēdēs tronī pēc tevis, mans kungs, ķēniņ. 21 Ka nenotiek tā – kad mans kungs, ķēniņš apgulsies pie saviem tēviem, tad es un mans dēls Sālamans būsim vainīgi!”
22 Un, redzi, viņa vēl runāja ar ķēniņu, kad ienāca pravietis Nātāns. 23 Un ķēniņam ziņoja: “Redzi, pravietis Nātāns,” – un viņš ienāca pie ķēniņa un noliecās ar seju līdz zemei. 24 Nātāns sacīja: “Mans kungs, ķēniņ, vai tu esi teicis: Adonījāhu būs ķēniņš pēc manis un sēdēs manā tronī? – 25 Jo šodien viņš nogāja lejā upurēt lielu skaitu vēršu, nobarotu lopu un avju, kā arī saaicināja visus ķēniņa dēlus un karaspēka pavēlniekus un priesteri Ebjātāru, un, redzi, tie ēd un dzer kopā ar viņu un sauc: lai dzīvo ķēniņš Adonījāhu! 26 Bet mani, tavu kalpu, un priesteri Cādoku un Benājāhu, Jehojādas dēlu, un tavu kalpu Sālamanu viņš nav aicinājis. 27 Vai tas ir darīts ar mana kunga, ķēniņa, ziņu, un vai tu saviem kalpiem nebūtu pateicis, kas sēdēs mana kunga, ķēniņa, tronī pēc tevis?”
Sālamans manto troni
(1L 29:22–25)28 Ķēniņš Dāvids atbildēja: “Sauciet pie manis Batšebu.” Viņa pienāca pie ķēniņa un nostājās viņa priekšā. 29 Un ķēniņš zvērēja, sacīdams: “Dzīvs Kungs, kas izpērk manu dvēseli no visām nelaimēm! 30 Tiešām, kā es tev esmu zvērējis pie Kunga, Israēla Dieva, sacīdams, ka tavs dēls Sālamans būs ķēniņš pēc manis un sēdēs tronī manā vietā, tā es darīšu šodien!” 31 Tad Batšeba noliecās ar seju līdz zemei ķēniņa priekšā un teica: “Lai mans kungs, ķēniņš Dāvids, dzīvo mūžīgi!”
32 Un ķēniņš Dāvids sacīja: “Sauciet pie manis priesteri Cādoku, pravieti Nātānu un Benājāhu, Jehojādas dēlu!” – un tie nāca pie ķēniņa. 33 Ķēniņš tiem sacīja: “Ņemiet līdzi sava kunga kalpus un sēdiniet manu dēlu Sālamanu uz manas mūļa ķēves un novediet viņu lejā uz Gīhonu! 34 Tur priesteris Cādoks un pravietis Nātāns lai svaida viņu par Israēla ķēniņu. Pēc tam pūtiet taures un sauciet: lai dzīvo ķēniņš Sālamans! 35 Tad dodieties augšā pēc viņa, un viņš lai nāk un sēžas manā tronī, jo viņš būs ķēniņš manā vietā, un viņu es esmu iecēlis par valdnieku Israēlam un Jūdai.” 36 Tad Benājāhu, Jehojādas dēls, atbildēja un sacīja ķēniņam: “Patiesi, tā saka Kungs, mana ķēniņa Dievs: 37 kā Kungs bija ar manu kungu, ķēniņu, tā viņš būs ar Sālamanu un darīs viņa troni lielāku par mana kunga ķēniņa Dāvida troni!”
38 Tad priesteris Cādoks, pravietis Nātāns, Benājāhu, Jehojādas dēls, un krētieši un peletieši gāja lejā un sēdināja Sālamanu uz ķēniņa Dāvida mūļa ķēves un veda viņu uz Gīhonu. 39 Priesteris Cādoks ņēma eļļas ragu no telts un svaidīja Sālamanu, tad tie pūta taures, un visa tauta sauca: “Lai dzīvo ķēniņš Sālamans!” 40 Un visa tauta devās augšā viņam pakaļ, pūzdami stabules un varen līksmodami – ka zeme rībēja no viņu saucieniem.
41 To dzirdēja Adonījāhu un visi viņa saaicinātie viesi, kad tie bija beiguši ēst. Un Joābs dzirdēja tauru skaņas un jautāja: “Kādēļ pilsētā tāds troksnis?” 42 Viņam vēl runājot, atnāca priestera Ebjātāra dēls Jonatāns. Un Adonījāhu sacīja: “Nāc, jo tu esi krietns vīrs un nes labu ziņu.” 43 Jonatāns atbildēja Adonījāhu: “Tik tiešām mūsu kungs, ķēniņš Dāvids, ir iecēlis par ķēniņu Sālamanu. 44 Un ķēniņš sūtīja viņam līdzi priesteri Cādoku, pravieti Nātānu, Benājāhu, Jehojādas dēlu, kā arī krētiešus un peletiešus, un tie viņu sēdināja uz ķēniņa mūļa ķēves. 45 Priesteris Cādoks un pravietis Nātāns viņu svaidīja par ķēniņu pie Gīhonas. No turienes viņi līksmodami atnākuši un gavilē pilsētā – tas ir troksnis, ko jūs dzirdējāt. 46 Turklāt Sālamans sēž valdnieka tronī. 47 Un arī ķēniņa kalpi ir ieradušies svētīt mūsu kungu, ķēniņu Dāvidu, sacīdami: tavs Dievs lai Sālamana vārdu dara augstāku par tavu vārdu un viņa troni lielāku par tavu troni. – Un ķēniņš zemojās savā guļvietā. 48 Tad ķēniņš sacīja: slavēts ir Kungs, Israēla Dievs, kurš šodien ir devis to, kas sēž manā tronī, un manas acis to redz.”
49 Tad visi Adonījāhu aicinātie izbijās, cēlās un aizgāja katrs savu ceļu. 50 Un Adonījāhu baidījās no Sālamana, viņš cēlās, gāja un satvēra altāra ragus. 51 Sālamanam pastāstīja: “Redzi, Adonījāhu nobijies no ķēniņa Sālamana, satvēris altāra ragus un saka: lai ķēniņš Sālamans man šodien pat zvēr, ka viņš nenokaus savu kalpu ar zobenu!” 52 Un Sālamans sacīja: “Ja viņš ir krietns vīrs, neviens viņa mats nekritīs zemē, bet, ja viņš darīs ko ļaunu, tad mirs!” 53 Un ķēniņš Sālamans sūtīja pēc viņa un lika viņam nākt lejā no altāra. Adonījāhu atnāca un klanījās ķēniņam Sālamanam, tad Sālamans viņam teica: “Ej mājās.”
