1 Un Tas Kungs runāja uz Mozu: 2 "Pavēli Israēla bērniem, lai viņi arī tev atnes tīru piestā sagrūstu olīveļļu lukturim, ka tu pastāvīgi varētu turēt degošus tā eļļas lukturīšus. 3 Ārpus priekškara, kas liecības šķirstam priekšā, Saiešanas teltī, Ārons lai tur to pastāvīgi kārtībā, no rīta līdz vakaram Tā Kunga priekšā; tāds lai ir mūžīgs likums uz jūsu cilšu ciltīm. 4 Uz tīrā zelta luktura lai viņš pastāvīgi iededzina mazos eļļas lukturīšus Tā Kunga priekšā. 5 Un tev būs ņemt smalkos kviešu miltus un no tiem cep divpadsmit plāceņus, divas desmitdaļas ēfas miltu lai iet uz katru plāceni. 6 Un liec tos divās rindās, pa seši katrā rindā, uz tīra zelta galda Tā Kunga priekšā. 7 Un tad tev jāliek pāri katrai rindai tīrs vīraks, piemiņas tiesa pie maizes, par uguns upuri Tam Kungam. 8 Ik sabata dienā tas pastāvīgi ir kārtojams Tā Kunga priekšā no Israēla bērniem par mūžīgu derību. 9 Tas pienākas Āronam un viņa dēliem, un viņiem to būs ēst svētā vietā; jo tas viņiem ir augsti svēts no Tā Kunga uguns upuriem, viņiem piešķirtā daļa mūžīgi." 10 Un te kādas Israēla sievas dēls, kas bija ēģiptiešu tēva dzemdināts, iznāca Israēla bērnu vidū, un Israēla sievas dēls uzsāka nometnē ķildoties ar kādu israēlieti. 11 Un Israēla sievas dēls zaimoja Tā Kunga Vārdu un lādēja. Tādēļ to atveda pie Mozus, un viņa mātes vārds bija Selomīte, Dibrija meita, no Dana cilts. 12 Un viņu ielika cietumā, kamēr tie gaidīja lēmumu no Tā Kunga mutes. 13 Un Tas Kungs runāja uz Mozu: 14 "Izved lādētāju ārpus nometnes, un visiem, kas to ir dzirdējuši, ir jāliek savas rokas uz viņa galvas, un tad lai visa draudze to nomētā ar akmeņiem. 15 Bet uz Israēla bērniem runā, sacīdams: ikvienam, kas lād savu Dievu, tam jānes savs grēks. 16 Un, kas zaimo Tā Kunga Vārdu, tam mirtin jāmirst, tas visai draudzei mestin jānomētā ar akmeņiem, vai viņš ir svešinieks vai iedzimtais; kas vien zaimo Tā Kunga Vārdu, tam būs mirt. 17 Un, ja kas kādu cilvēku nosit, tam mirtin jāmirst. 18 Bet, ja kas kādu lopu nosit, tad tam ir jāizlīgst, dodot dzīvību pret dzīvību. 19 Un, ja kas ievaino savu tuvāku, tad lai tam atdara tāpat, kā viņš ir darījis: 20 lūzumu pret lūzumu, aci pret aci, zobu pret zobu, un, kādu vainu viņš ir nodarījis cilvēkam, tāpat lai viņam top atdarīts. 21 Kas lopu nosit, lopa nāvi var izpirkt, bet, kas nosit cilvēku, tam ir jāmirst. 22 Lai pie jums ir vienādi taisns likums kā svešiniekam, tā iedzimtajam, jo Es esmu Tas Kungs, jūsu Dievs!" 23 Un, kad Mozus šos vārdus pasludināja Israēla bērniem, tad tie lādētāju izveda ārpus nometnes un to nomētāja ar akmeņiem; Israēla bērni izpildīja to, ko Tas Kungs Mozum bija pavēlējis.
Taking Care of the Lamps
(Exodus 27.20Exodus 21)1 The Lord told Moses 2 to give the following orders to the people of Israel: Bring pure olive oil of the finest quality for the lamps in the Tent, so that a light might be kept burning regularly. 3 Each evening Aaron shall light them and keep them burning until morning, there in the Lord's presence outside the curtain in front of the Covenant Box, which is in the Most Holy Place. This regulation is to be observed for all time to come. 4 Aaron shall take care of the lamps on the lampstand of pure gold and must see that they burn regularly in the Lord's presence.
The Bread Offered to God
5 Take twenty-four pounds of flour and bake twelve loaves of bread. 6 Put the loaves in two rows, six in each row, on the table covered with pure gold, which is in the Lord's presence. 7 Put some pure incense on each row, as a token food offering to the Lord to take the place of the bread. 8 Every Sabbath, for all time to come, the bread must be placed in the presence of the Lord. This is Israel's duty forever. 9 The bread belongs to Aaron and his descendants, and they shall eat it in a holy place, because this is a very holy part of the food offered to the Lord for the priests.
An Example of Just and Fair Punishment
10-11 There was a man whose father was an Egyptian and whose mother was an Israelite named Shelomith, the daughter of Dibri from the tribe of Dan. There in the camp this man quarreled with an Israelite. During the quarrel he cursed the Lord, so they took him to Moses, 12 put him under guard, and waited for the Lord to tell them what to do with him.
13 The Lord said to Moses, 14 “Take that man out of the camp. Everyone who heard him curse shall put his hands on the man's head to testify that he is guilty, and then the whole community shall stone him to death. 15 Then tell the people of Israel that anyone who curses God must suffer the consequences 16 and be put to death. Any Israelite or any foreigner living in Israel who curses the Lord shall be stoned to death by the whole community.
17 “Any who commit murder shall be put to death, 18 and any who kill an animal belonging to someone else must replace it. The principle is a life for a life.
19 “If any of you injure another person, whatever you have done shall be done to you. 20 If you break a bone, one of your bones shall be broken; if you put out an eye, one of your eyes shall be put out; if you knock out a tooth, one of your teeth shall be knocked out. Whatever injury you cause another person shall be done to you in return. 21 Whoever kills an animal shall replace it, but whoever kills a human being shall be put to death. 22 This law applies to all of you, to Israelites and to foreigners living among you, because I am the Lord your God.”
23 When Moses had said this to the people of Israel, they took the man outside the camp and stoned him to death. In this way the people of Israel did what the Lord had commanded Moses.
