1 Kā gan apsūbējis zelta spožums, kā gan mainījies pats tīrākais zelts! Svētnīcas dārgie akmeņi ir izkaisīti visos ielas stūros. 2 Ciānas cienījamie dēli, kas bija līdzīgi tīram zeltam, kā gan tie kļuvuši līdzīgi māla traukiem, podnieka roku darbam. 3 Pat šakāļu mātes zīda savus mazuļus un baro tos; bet manas tautas meita ir kļuvusi nežēlīga kā strausi tuksnesī. 4 Zīdaiņiem līp mēle aiz slāpēm pie aukslējām; bērni prasa maizes, bet neviens viņiem tās nedod. 5 Kas ēda gardumus, tie tagad mirst badā uz ielas; kas audzināti purpurā, tie tagad guļ uz mēslu kaudzes. 6 Manas tautas meitas noziegums ir lielāks nekā Sodomas grēki, kas tika sagrauta piepeši, nevienam nepieliekot rokas. 7 Viņas dižciltīgie bija dzidrāki nekā sniegs, baltāki nekā piens, un viņu miesas bija sārtākas nekā koraļļi; savā izskatā viņi bija kā safīrs. 8 Bet tagad viņu sejas ir melnākas nekā sodrēji, viņus nevar vairs pazīt uz ielas. Viņu āda līp pie kauliem, tā ir izkaltusi kā plāna skaida. 9 Laimīgāki ir ar zobenu nokautie nekā tie, kas nomira badā un aizgāja bojā aiz zemes augļu trūkuma. 10 Visžēlsirdīgāko sievu rokas ir vārījušas savus pašu bērnus, lai būtu ko ēst manas tautas meitas postā. 11 Tas Kungs ir piepildījis Savu dusmu mēru, Viņš izlējis Savu bardzību un iededzinājis uguni Ciānā, kas aprija tās pamatus. 12 Ne ķēniņi zemes virsū, ne visas pasaules iedzīvotāji nekad nebūtu ticējuši, ka Jeruzālemes pretinieki un ienaidnieki varētu kādreiz ieiet pa tās vārtiem. 13 Bet tas ir noticis tās praviešu grēku un tās priesteru noziegumu dēļ, tie ir izlējuši tās vidū taisno asinis. 14 Tie klejoja kā akli pa ielām, aptraipīti asinīm, tā ka nevarēja aizskart viņu drēbes. 15 Ļaudis sauca uz viņiem: "Prom, nešķīstie! Prom, prom, neskarieties nekam klāt!" Un, kad viņi bēga un klejoja apkārt, tad atskanēja runas pat citu tautu starpā: "Viņi nedrīkst ilgāk palikt te." 16 Tā Kunga dusmas viņus izklīdināja, Viņš tos vairs neuzlūko. Priesterus vairs necienīja un vecajus nežēloja. 17 Vēl ilgi velti raudzījās mūsu acis pēc palīdzības, jo mēs gaidīt gaidījām uz tautu, kas nevarēja palīdzēt. 18 Mūs sāka vajāt, tā ka mēs nevarējām vairs staigāt pa savām ielām. Mūsu gals ir tuvu, skaitītas mūsu dienas, mūsu gals ir klāt. 19 Mūsu vajātāji bija ātrāki nekā ērgļi apakš debess. Tie vajāja mūs kalnos, tie uzglūnēja mums tuksnesī. 20 Mūsu dzīvības gars, Tā Kunga svaidītais, ir sagūstīts viņu bedrēs, par kuru domājām: Viņa ēnā dzīvosim tautu starpā. 21 Priecājies un līksmojies, Edoma meita, tu, kas dzīvo Ucas zemē. Arī tev neies garām kauss, tu piedzersies un izģērbsies kaila. 22 Tavs noziegums, Ciānas meita, ir izlīdzināts: Viņš tevi vairs neliks aizvest gūstā. Bet tavu noziegumu, Edoma meita, Viņš piemeklēs, un tavus grēkus Viņš atklās.
Jerusalem after Its Fall
1 Our glittering gold has grown dull;
the stones of the Temple lie scattered in the streets.
2 Zion's young people were as precious to us as gold,
but now they are treated like common clay pots.
3 Even a mother wolf will nurse her cubs,
but my people are like ostriches, cruel to their young.
4 They let their babies die of hunger and thirst;
children are begging for food that no one will give them.
5 People who once ate the finest foods die starving in the streets;
those raised in luxury are pawing through garbage for food.
6 My people have been punished even more than the inhabitants of Sodom,
which met a sudden downfall at the hands of God.
7 Our princes were undefiled and pure as snow,
vigorous and strong, glowing with health.
8 Now they lie unknown in the streets, their faces blackened in death;
their skin, dry as wood, has shriveled on their bones.
9 Those who died in the war were better off than those who died later,
who starved slowly to death, with no food to keep them alive.
10 The disaster that came to my people brought horror;
loving mothers boiled their own children for food.
11 The Lord turned loose the full force of his fury;
he lit a fire in Zion that burned it to the ground.
12 No one anywhere, not even rulers of foreign nations,
believed that any invader could enter Jerusalem's gates.
13 But it happened, because her prophets sinned and her priests were guilty
of causing the death of innocent people.
14 Her leaders wandered through the streets as though blind,
so stained with blood that no one would touch them.
15 “Get away!” people shouted. “You're defiled! Don't touch me!”
So they wandered from nation to nation, welcomed by no one.
16 The Lord had no more concern for them; he scattered them himself.
He showed no regard for our priests and leaders.
17 For help that never came, we looked until we could look no longer.
We kept waiting for help from a nation that had none to give.
18 The enemy was watching for us; we could not even walk in the streets.
Our days were over; the end had come.
19 Swifter than eagles swooping from the sky, they chased us down.
They tracked us down in the hills; they took us by surprise in the desert.
20 They captured the source of our life, the king the Lord had chosen,
the one we had trusted to protect us from every invader.
21 Laugh on, people of Edom and Uz; be glad while you can.
Your disaster is coming too; you too will stagger naked in shame.
22 Zion has paid for her sin; the Lord will not keep us in exile any longer.
But Edom, the Lord will punish you; he will expose your guilty acts.
