1 Ak, kā gan Tas Kungs licis izlieties Savām dusmām pār Ciānas meitu! Viņš nometis no debesīm zemē Israēla godību, nav pieminējis Savu kāju pameslu Savas dusmības dienā. 2 Bez žēlastības ir Tas Kungs nopostījis Jēkaba mitekļus, sagrāvis Savās dusmās Jūdas meitas stipros cietokšņus, metis pie zemes, iegrūdis negodā kā ķēniņa valsti, tā arī tās dižciltīgos. 3 Savās bargajās dusmās Viņš sagrāvis visus Israēla ragus, Viņš atrāvis atpakaļ Savu labo roku, kad tuvojās ienaidnieks, Viņš Jēkabā iededzinājis ugunsliesmas, kas aprij visu visapkārt. 4 Viņš uzvilcis Savu stopu kā ienaidnieks, pacēlis Savu labo roku kā pretinieks; kas bija patīkams acīm, to visu Viņš iznīcinājis; Viņš izlējis Savas dusmas kā uguni Ciānas meitas teltī. 5 Tas Kungs ir kļuvis mums par ienaidnieku, Viņš iznīcinājis Israēlu, izpostījis visas viņa pilis, sagrāvis viņa cietokšņus un vairojis Jūdas meitas vaidus un nopūtas. 6 Viņš noplēsis Savu mājokli kā dārzu, izpostījis Savu sanāksmju vietu. Tas Kungs licis Ciānai aizmirst svētkus un svētās dienas, un Savās bargajās dusmās Viņš ir atmetis kā ķēniņu, tā priesteri. 7 Tas Kungs ir atmetis Savu altāri, atstājis Savu svēto vietu; tās stalto namu mūrus Viņš nodevis ienaidnieku rokās, tie pacēluši savu balsi Tā Kunga namā kā svētku dienā. 8 Tas Kungs bija nolēmis sagraut Ciānas meitas mūrus. Viņš izstiepis pār tiem mērauklu, Viņš nav atturējis Savu roku no graušanas; Viņš bēdīgu darījis valni un mūri; tie abi sagruvuši. 9 Mūru vārti iegrimuši zemē, to aizšaujamos Viņš saliecis un salauzis. Viņas ķēniņš un viņas dižciltīgie izkaisīti tautu starpā; nav spēkā vairs bauslība; arī viņas pravieši nesaņem vairs atklāsmi no Tā Kunga. 10 Klusēdami sēd zemē Ciānas meitas vecaji; tie kaisa pīšļus uz galvas, apjozušies ar maisiem. Jeruzālemes jaunavas zemu nokārušas savas galvas. 11 Manas acis izraudātas asarās, manas iekšas saraujas sāpēs, manas aknas ir it kā izkratītas uz zemes manas tautas meitas posta dēļ, jo bērni un zīdaiņi dabū galu pilsētas ielās. 12 Tie sauca uz savām mātēm: kur ir maize un vīns? Tā viņi aiziet bojā kā ievainotie pilsētas ielās, tie izlaiž savu garu mātes klēpī. 13 Ko es tev lai saku, Jeruzālemes meita, un kam es tevi lai pielīdzinu, lai tevi iepriecinātu, jaunava Ciānas meita? Liels ir tavs posts - kā jūra. Kas tevi var dziedināt? 14 Tavi pravieši tev sludinājuši melus un māņus. Tavu noziegumu viņi tev nav atklājuši, lai novērstu tavu cietumu, bet tev sludinājuši melu un viltus atklāsmes. 15 Visi, kas tev iet garām, zobgalībā sasit plaukstas par tevi, tie svilpj un krata galvu par Jeruzālemes meitu: vai šī ir tā pilsēta, par kuru sacīja, ka tā esot pati skaistākā un visas zemes prieks? 16 Visi tavi ienaidnieki atver savu muti pret tevi, svilpo un griež zobus; tie saka: "Mēs to iznīcinājām. Šī ir tā diena, kuru mēs gaidījām, mēs to sagaidījām, to piedzīvojām!" 17 Tas Kungs ir darījis, ko bija nodomājis, un piepildījis Savu vārdu, ko bija runājis sendienās. Viņš ir sagrāvis bez žēlastības, iepriecinājis par tevi tavu ienaidnieku un augstu pacēlis tavu pretinieku ragu. 18 Tad viņas sirds sāka brēkt uz To Kungu. Ak, Ciānas meitas mūri, liec lai dienu un nakti asaras plūst kā strauts; nemities raudāt un nedod mieru savām acīm ne mirkli! 19 Celies, brēc naktī; ļauj izplūst jau pirmajos gaiļos savai sirdij Tā Kunga priekšā kā ūdenim. Pacel savas rokas lūgšanā uz To Kungu par tavu bērnu dvēselēm, kas mirst badā visos ielas stūros. 20 Ak, Kungs! Raugies jel, kam Tu esi ko līdzīgu darījis? Vai tad sievas lai ēd savu miesas augli, savus bērnus, ko auklējušas? Vai tad priesterus un praviešus lai nokauj Tā Kunga svētnīcā? 21 Ielās guļ beigti jaunekļi un sirmgalvji. Manas jaunavas un jaunekļi ir krituši no zobena, Tu tos esi nokāvis Savas dusmības dienā, nokāvis bez žēlastības. 22 Kā uz svētku dienu Tu esi saaicinājis no visām pusēm manus vajātājus, un Tā Kunga dusmības dienā neviens nav izbēdzis, nedz palicis dzīvs. Visus, ko es biju auklējusi un audzinājusi, nogalināja mans ienaidnieks.
The Lord's Punishment of Jerusalem
1 The Lord in his anger has covered Zion with darkness.
Its heavenly splendor he has turned into ruins.
On the day of his anger he abandoned even his Temple.
2 The Lord destroyed without mercy every village in Judah
And tore down the forts that defended the land.
He brought disgrace on the kingdom and its rulers.
3 In his fury he shattered the strength of Israel;
He refused to help us when the enemy came.
He raged against us like fire, destroying everything.
4 He aimed his arrows at us like an enemy;
He killed all those who were our joy and delight.
Here in Jerusalem we felt his burning anger.
5 Like an enemy, the Lord has destroyed Israel;
He has left her forts and palaces in ruins.
He has brought on the people of Judah unending sorrow.
6 He smashed to pieces the Temple where we worshiped him;
He has put an end to holy days and Sabbaths.
King and priest alike have felt the force of his anger.
7 The Lord rejected his altar and deserted his holy Temple;
He allowed the enemy to tear down its walls.
They shouted in victory where once we had worshiped in joy.
8 The Lord was determined that the walls of Zion should fall;
He measured them off to make sure of total destruction.
The towers and walls now lie in ruins together.
9 The gates lie buried in rubble, their bars smashed to pieces.
The king and the noblemen now are in exile.
The Law is no longer taught, and the prophets have no visions from the Lord.
10 Jerusalem's old men sit on the ground in silence,
With dust on their heads and sackcloth on their bodies.
Young women bow their heads to the ground.
11 My eyes are worn out with weeping; my soul is in anguish.
I am exhausted with grief at the destruction of my people.
Children and babies are fainting in the streets of the city.
12 Hungry and thirsty, they cry to their mothers;
They fall in the streets as though they were wounded,
And slowly die in their mothers' arms.
13 O Jerusalem, beloved Jerusalem, what can I say?
How can I comfort you? No one has ever suffered like this.
Your disaster is boundless as the ocean; there is no possible hope.
14 Your prophets had nothing to tell you but lies;
Their preaching deceived you by never exposing your sin.
They made you think you did not need to repent.
15 People passing by the city look at you in scorn.
They shake their heads and laugh at Jerusalem's ruins:
“Is this that lovely city? Is this the pride of the world?”
16 All your enemies mock you and glare at you with hate.
They curl their lips and sneer, “We have destroyed it!
This is the day we have waited for!”
17 The Lord has finally done what he threatened to do:
He has destroyed us without mercy, as he warned us long ago.
He gave our enemies victory, gave them joy at our downfall.
18 O Jerusalem, let your very walls cry out to the Lord!
Let your tears flow like rivers night and day;
Wear yourself out with weeping and grief!
19 All through the night get up again and again to cry out to the Lord;
Pour out your heart and beg him for mercy on your children—
Children starving to death on every street corner!
20 Look, O Lord! Why are you punishing us like this?
Women are eating the bodies of the children they loved!
Priests and prophets are being killed in the Temple itself!
21 Young and old alike lie dead in the streets,
Young men and women, killed by enemy swords.
You slaughtered them without mercy on the day of your anger.
22 You invited my enemies to hold a carnival of terror all around me,
And no one could escape on that day of your anger.
They murdered my children, whom I had raised and loved.
