1 Tad toreiz Jozua aicināja rūbeniešus un gadiešus un Manases puscilti, 2 un viņš tiem sacīja: "Jūs visu esat turējuši, ko jums Mozus, Tā Kunga kalps, pavēlējis, un jūs esat klausījuši arī manai balsij visās lietās, ko es esmu jums pavēlējis. 3 Jūs neesat aizmirsuši savus brāļus visu šo ilgo laiku līdz šai dienai, bet esat turējuši, kas bija jātur, Tā Kunga, jūsu Dieva, baušļu noteikumus. 4 Un tagad Tas Kungs, jūsu Dievs, ir mieru devis jūsu brāļiem, kā Viņš to viņiem bija apsolījis; tad nu atgriezieties un ejiet savās teltīs, savā īpašuma zemē, ko jums Mozus, Tā Kunga kalps, devis viņpus Jordānas. 5 Tikai rūpīgi pildiet pavēles un bauslību, kuru Mozus, Tā Kunga kalps, jums ir devis, ka jūs mīlat To Kungu, savu Dievu, un staigājat visur Viņa ceļus, ka sargājat visus Viņa baušļus, Viņam pieķeraties un Viņam kalpojat ar visu savu sirdi un visu savu dvēseli." 6 Kad nu Jozua tos svētīja un atlaida, tad tie atgriezās savās teltīs. 7 Un vienai Manases cilts pusei Mozus bija devis īpašumu Basanā, bet otrai Manases cilts pusei Jozua bija devis īpašumu pie viņu brāļiem rietumos no Jordānas. Kad Jozua tos atlaida uz viņu teltīm, tad viņš tos arī svētīja 8 un tiem sacīja: "Ar lielu bagātību jūs atgriežaties savās teltīs, ar varen daudz lopiem, ar sudrabu un ar zeltu, ar varu un ar dzelzi un ar ļoti daudz drēbēm. Tādēļ daliet no ienaidniekiem iegūto laupījumu ar saviem brāļiem." 9 Tā šķīrās Rūbena un Gada ciltis un Manases puscilts no pārējiem Israēla bērniem, lai grieztos atpakaļ no Šīlo, kas atrodas Kānaāna zemē, uz Gileādu, savu īpašumu zemi, kur tie bija iecelti par mantiniekiem pēc Tā Kunga pavēles caur Mozu. 10 Kad viņi nonāca pie Jordānas Kānaāna zemes daļā, tad Rūbena un Gada bērni un Manases puscilts tur uzcēla altāri pie Jordānas, varenu altāri, ko tālu varēja redzēt. 11 Un Israēla bērni dzirdēja sakām: redzi, Rūbena bērni, Gada bērni un Manases puscilts ir uzcēluši altāri pie Jordānas iepretim Kānaāna zemei, Israēla bērniem pretim. 12 Kad Israēla bērni to dzirdēja, tad visa Israēla bērnu draudze sapulcējās Šīlo nometnē, lai celtos un ietu pret viņiem karot. 13 Un Israēla bērni sūtīja pie Rūbena bērniem un Gada bērniem un Manases puscilts uz Gileādu Pinehasu, priestera Ēleāzara dēlu, 14 tāpat desmit vadoņus kopā ar viņu no visām Israēla ciltīm, pa vienam vadonim no katra tēvu nama pēc viņu dzimtām, un ikviens no šiem bija galvenais savā tēva namā pār Israēla bērnu tūkstošiem. 15 Kad tie nonāca pie Rūbena bērniem, Gada bērniem un pie Manases puscilts Gileāda zemē, tad viņi tiem sacīja: 16 "Tā saka visa Tā Kunga draudze: kas tā ir par uzticības laušanu, ko jūs esat izdarījuši pret Israēla Dievu, novērsdamies šodien no Tā Kunga, ka jūs esat sev uzcēluši altāri, saceldamies pret To Kungu? 17 Vai mums nepietiek ar Peora noziegumu, no kura mēs vēl arvien līdz pat šai dienai neesam spējuši šķīstīties, kad bargs sitiens ķēra Tā Kunga draudzi? 18 Un jūs tomēr taisāties tagad atkal novērsties no Tā Kunga; bet notiks, ja jūs šodien sacelsities pret To Kungu, tad rītdien Viņš dusmosies uz visu Israēla draudzi. 19 Ja jums jūsu īpašumu zeme šķiet nešķīsta esam, tad nāciet pāri uz Tā Kunga īpašumu zemi, kur atrodas Tā Kunga mājoklis, un tad iegūstiet īpašumu mūsu vidū. Bet nesacelieties pret To Kungu un nepadariet arī mūs par saviem pretiniekiem, tagad sev uzceldami atsevišķu altāri līdzās Tā Kunga, mūsu Dieva, altārim. 20 Vai Ahans, Zeraha dēls, nebija ļoti noziedzies, aiztikdams noliegto, un vai tad pār visu Israēla draudzi nenāca Tā Kunga dusmas? Un viņš pie tam bija tikai viens cilvēks, bet vai tad viņš nomira arī viens pats savas vainas dēļ?" 21 Tad atbildēja Rūbena bērni, Gada bērni un Manases puscilts, sacīdami Israēla virsniekiem pār tūkstošiem: 22 "Tas stiprais Dievs, Dievs Tas Kungs, jā, tas stiprais Dievs, Dievs Tas Kungs, tas zina, un Israēlam gan arī vajadzēja droši zināt, vai tas notika sacelšanās nolūkā, laužot uzticību Tam Kungam, un tad tev, Pinehas, nemaz nebūtu šodien jānāk, lai mūs glābtu. 23 Ja mēs tāpēc sev būtu uzcēluši altāri, lai novērstos no Tā Kunga vai lai uz tā upurētu dedzināmos upurus, ēdamos upurus un kaujamos pateicības upurus, tad lai Tas Kungs pats mūs piemeklē un soda! 24 Nē! Bet mēs to darījām vairāk tikai rūpju un bažu dēļ, ka kādu dienu jūsu bērni varētu sacīt mūsu bērniem, teikdami: kas jums daļas gar To Kungu, Israēla Dievu? 25 Tas Kungs taču ir par robežu nolicis Jordānu starp mums un jums, jūs Rūbena un Gada bērni, un jums nav nekādas daļas gar To Kungu! Tad gan jūsu bērni novērstu mūsu bērnus no tā, ka viņi bītos To Kungu. 26 Un tāpēc mēs spriedām: uzcelsim mēs paši sev šo altāri nedz dedzināmiem upuriem, nedz kaujamiem upuriem, 27 bet lai tas būtu par liecības zīmi starp mums un jums un starp mūsu un jūsu pēcnācējiem, ka mēs esam gatavi no sirds kalpot Tā Kunga priekšā tiklab ar saviem dedzināmiem upuriem, kā arī ar saviem kaujamiem upuriem un ar saviem pateicības upuriem, lai tad jūsu bērni nevarētu rītdien teikt mūsu bērniem: jums nav nekādas daļas gar To Kungu. 28 Tāpēc mēs sacījām: ja kāds mums vai mūsu pēcnācējiem nākotnē tā sacītu, tad mēs varētu atbildēt: skatiet tā Dieva altāra atdarinājumu, ko mūsu tēvi ir uzcēluši nedz dedzināmiem upuriem, nedz kaujamiem upuriem, bet lai tā būtu liecības zīme starp mums un jums. 29 Lai tādas domas ir tālu nost no mums, ka mēs saceltos pret To Kungu vai ka mēs šodien nogrieztos nost no Tā Kunga, uzceldami vēl vienu altāri dedzināmiem upuriem, ēdamiem upuriem un kaujamiem upuriem līdzās Tā Kunga, mūsu Dieva, altārim, kas atrodas Viņa mājokļa priekšā." 30 Kad priesteris Pinehass un draudzes vadoņi un virsnieki pār tūkstošiem, kas bija kopā ar viņu, šos vārdus dzirdēja, ko bija runājuši Rūbena, Gada un Manases bērni, tad tas viņiem patika. 31 Un Pinehass, priestera Ēleāzara dēls, atbildēja Rūbena bērniem, Gada bērniem un Manases bērniem: "Šodien mēs atzīstam, ka Tas Kungs ir mūsu vidū, tāpēc ka jūs neesat lauzuši uzticību Tam Kungam. Līdz ar to jūs esat izglābuši Israēla bērnus no Tā Kunga soda." 32 Tad Pinehass, priestera Ēleāzara dēls, kā arī vadoņi, kas bija kopā ar viņu, griezās atpakaļ no Rūbena bērnu un no Gada bērnu zemes, no Gileādas uz Kānaāna zemi pie Israēla bērniem, un viņi tiem atnesa šo atbildi. 33 Un šie vārdi patika Israēla bērniem, un Israēla bērni slavēja Dievu, un tie vairs nedomāja pret viņiem celties, lai ietu pret tiem karot ar karapulkiem, nedz to zemi postīt, kur Rūbena bērni un Gada bērni dzīvoja. 34 Un Rūbena un Gada bērni teica par šo altāri: "Lai tas ir liecības zīme mūsu starpā, ka Tas Kungs ir Dievs."
Joshua Sends the Eastern Tribes Home
1 Then Joshua called together the people of the tribes of Reuben, Gad, and East Manasseh. 2 He said to them, “You have done everything that Moses the Lord's servant ordered you to do, and you have obeyed all my commands. 3 All this time you have never once deserted the other Israelites. You have been careful to obey the commands of the Lord your God. 4 Now, as he promised, the Lord your God has given the other Israelites peace. So go back home to the land which you claimed for your own, the land on the east side of the Jordan, that Moses, the Lord's servant, gave you. 5 Make sure you obey the law that Moses commanded you: love the Lord your God, do his will, obey his commandments, be faithful to him, and serve him with all your heart and soul.” 6-8 Joshua sent them home with his blessing and with these words: “You are going back home very rich, with a lot of livestock, silver, gold, bronze, iron, and many clothes. Share with your fellow tribesmen what you took from your enemies.” Then they left for home.
Moses had given land east of the Jordan to one half of the tribe of Manasseh, but to the other half Joshua had given land west of the Jordan, along with the other tribes.
9 So the people of the tribes of Reuben, Gad, and East Manasseh went back home. They left the rest of the people of Israel at Shiloh in the land of Canaan and started out for their own land, the land of Gilead, which they had taken as the Lord had commanded them through Moses.
The Altar by the Jordan
10 When the tribes of Reuben, Gad, and East Manasseh arrived at Geliloth, still on the west side of the Jordan, they built a large, impressive altar there by the river. 11 The rest of the people of Israel were told, “Listen! The people of the tribes of Reuben, Gad, and East Manasseh have built an altar at Geliloth, on our side of the Jordan!” 12 When the people of Israel heard this, the whole community came together at Shiloh to go to war against the eastern tribes.
13 Then the people of Israel sent Phinehas, the son of Eleazar the priest, to the people of the tribes of Reuben, Gad, and East Manasseh in the land of Gilead. 14 Ten leading men went with Phinehas, one from each of the western tribes and each one the head of a family among the clans. 15 They came to the land of Gilead, to the people of Reuben, Gad, and East Manasseh, 16 and speaking for the whole community of the Lord, they said to them, “Why have you done this evil thing against the God of Israel? You have rebelled against the Lord by building this altar for yourselves! You are no longer following him! 17 Remember our sin at Peor, when the Lord punished his own people with an epidemic? We are still suffering because of that. Wasn't that sin enough? 18 Are you going to refuse to follow him now? If you rebel against the Lord today, he will be angry with everyone in Israel tomorrow. 19 Now then, if your land is not fit to worship in, come over into the Lord's land, where his Tent is. Claim some land among us. But don't rebel against the Lord or make rebels out of us by building an altar in addition to the altar of the Lord our God. 20 Remember how Achan son of Zerah refused to obey the command about the things condemned to destruction; the whole community of Israel was punished for that. Achan was not the only one who died because of his sin.”
21 The people of the tribes of Reuben, Gad, and East Manasseh answered the heads of the families of the western tribes: 22 “The Mighty One is God! He is the Lord! The Mighty One is God! He is the Lord! He knows why we did this, and we want you to know too! If we rebelled and did not keep faith with the Lord, do not let us live any longer! 23 If we disobeyed the Lord and built our own altar to burn sacrifices on or to use for grain offerings or fellowship offerings, let the Lord himself punish us. 24 No! We did it because we were afraid that in the future your descendants would say to ours, ‘What do you have to do with the Lord, the God of Israel? 25 He made the Jordan a boundary between us and you people of Reuben and Gad. You have nothing to do with the Lord.’ Then your descendants might make our descendants stop worshiping the Lord. 26 So we built an altar, not to burn sacrifices or make offerings, 27 but instead, as a sign for our people and yours, and for the generations after us, that we do indeed worship the Lord before his sacred Tent with our offerings to be burned and with sacrifices and fellowship offerings. This was to keep your descendants from saying that ours have nothing to do with the Lord. 28 It was our idea that, if this should ever happen, our descendants could say, ‘Look! Our ancestors made an altar just like the Lord's altar. It was not for burning offerings or for sacrifice, but as a sign for our people and yours.’ 29 We would certainly not rebel against the Lord or stop following him now by building an altar to burn offerings on or for grain offerings or sacrifices. We would not build any other altar than the altar of the Lord our God that stands in front of the Tent of his presence.”
30 Phinehas the priest and the ten leading men of the community who were with him, the heads of families of the western tribes, heard what the people of the tribes of Reuben, Gad, and East Manasseh had to say, and they were satisfied. 31 Phinehas, the son of Eleazar the priest, said to them, “Now we know that the Lord is with us. You have not rebelled against him, and so you have saved the people of Israel from the Lord's punishment.”
32 Then Phinehas and the leaders left the people of Reuben and Gad in the land of Gilead and went back to Canaan, to the people of Israel, and reported to them. 33 The Israelites were satisfied and praised God. They no longer talked about going to war to devastate the land where the people of Reuben and Gad had settled.
34 The people of Reuben and Gad said, “This altar is a witness to all of us that the Lord is God.” And so they named it “Witness.”
