1 Vai tev ir zināms kalnu kazu atnešanās laiks, vai tu vari novērot, kad briežu mātes grūsnas staigā? 2 Vai tu vari izskaitīt mēnešus, kad tās tādas staigā, un vai tu zini noteikti, kad tām jāatnesas? 3 Tās notupstas pie zemes uz ceļgaliem, tās slaidi izlaiž pasaulē savus bērnus un pašas viegli atbrīvojas no dzemdību sāpēm. 4 Tad viņu mazuļiem rodas spēks, tie vaļībā izaug lieli; tad tie aiziet projām un vairs neatgriežas pie tām atpakaļ. 5 Kas tad ir brīvībā palaidis meža ēzeli, un kas ir atraisījis valgus ēzeļa kumeļam, 6 kuram tuksnesi Es ierādīju par viņa mājokli un sāls stepi, kur viņam uzturēties? 7 Tas skata ņirgādamies pilsētas drūzmu un trokšņus, tas neklausās uz dzinēju klaigām. 8 Bet viņa skatieniem veras tikai kalni; ko viņš tur saskata, ir ganību vietas, un, kur kāds zaļums, to viņš meklē rokā. 9 Vai meža vērsis nāks labprātīgi tev par kalpu, un vai tas pavadīs nakti pie tavas kūts siles? 10 Vai tu domā meža vērsi siet ar jūgu te pie vagas, un vai tas, sekojot tev pa pēdām, noecēs izartās ielejas? 11 Vai tu vari pilnam uz viņu paļauties, jo viņam daudz spēka? Un vai tu vari uzticēt viņam savus laukus un ražas ievākšanas darbus? 12 Vai tu droši vari būt pārliecināts, ka tas pārnesīs no lauka tavu sēklu un to savedīs tavā klonā? 13 Gan vēlīgi vēdinās arī strausa mātes spārni, bet vai tādēļ jau tā ir stārķu māte ar īpatnējo spārnu švīkoņu un spalvām? 14 Savas olas tā pamet zemē un liek tām izperēties smiltīs; 15 viņa arī pilnīgi piemirst, ka kāja spēj tās samīt un lauku zvēri tās salauzīt gabalos. 16 Tā apietas bargi ar pašas bērniem, it kā tie nebūtu tās, un tā nebēdā, ja pūles bijušas veltas. 17 Tas tāpēc, ka Dievs lielāku gudrību viņai nav piešķīris un arī ar saprātu Viņš to nav apveltījis. 18 Bet, tiklīdz viņa uzsāk skriet, tad tā atstāj kaunā un izsmieklā pat zirgu un viņa jātnieku. 19 Vai tu piešķir zirgam varenu spēku, vai tu apvelc pāri viņa kaklam krēpju rotu? 20 Vai tu māci viņu lēkt kā siseni? Kad tas lepni sprauslā, tas iedveš bailes. 21 Un, kad ielejā kara zirgi ar kājām spārda zemi, tad tie zviedz gavilējot un auļos nesas kaujā. 22 Tam briesmas ir izsmiekls, tas netrīs bailēs, pat kailam zobenam tas negriež ceļu. 23 Uz viņa žvadz bultu maksts, un šķēps un kaujas vāle viz kā liesma. 24 Dunoņā, troksnī un auļos viņš ātri pieveic ceļu un nepagriežas pat tad pa labi, kad atskan taures skaņa. 25 Kad atskan taure, viņš zviedz, tas iztālēm jauš cīņu, jauš karakungu spalgās pavēles, jūt kaujas dunoņu. 26 Vai, taviem ieskatiem klausot, ceļas kaujas vanags un izpleš savus spārnus virzienā uz dienvidiem? 27 Jeb vai, klausot tavas mutes vārdiem, augstu gaisos paceļas ērglis un ceļ arī savu ligzdu tik augstā vietā? 28 Tas mīt un pārnakšņo uz klints, tā cietoksnis ir tur - pāri kraujām un šķautnēm. 29 No turienes tas uzglūn laupījumam, un viņa acis redz tālu. 30 Viņa bērniem patīk dzert asinis, un, kur ir kaut kas nogalināts, tur ir arī viņš."
1 Do you know when mountain goats are born?
Have you watched wild deer give birth?
2 Do you know how long they carry their young?
Do you know the time for their birth?
3 Do you know when they will crouch down
and bring their young into the world?
4 In the wilds their young grow strong;
they go away and don't come back.
5 Who gave the wild donkeys their freedom?
Who turned them loose and let them roam?
6 I gave them the desert to be their home,
and let them live on the salt plains.
7 They keep far away from the noisy cities,
and no one can tame them and make them work.
8 The mountains are the pastures where they feed,
where they search for anything green to eat.
9 Will a wild ox work for you?
Is he willing to spend the night in your stable?
10 Can you hold one with a rope and make him plow?
Or make him pull a harrow in your fields?
11 Can you rely on his great strength
and expect him to do your heavy work?
12 Do you expect him to bring in your harvest
and gather the grain from your threshing place?
13 How fast the wings of an ostrich beat!
But no ostrich can fly like a stork.
14 The ostrich leaves her eggs on the ground
for the heat in the soil to warm them.
15 She is unaware that a foot may crush them
or a wild animal break them.
16 She acts as if the eggs were not hers,
and is unconcerned that her efforts were wasted.
17 It was I who made her foolish
and did not give her wisdom.
18 But when she begins to run,
she can laugh at any horse and rider.
19 Was it you, Job, who made horses so strong
and gave them their flowing manes?
20 Did you make them leap like locusts
and frighten people with their snorting?
21 They eagerly paw the ground in the valley;
they rush into battle with all their strength.
22 They do not know the meaning of fear,
and no sword can turn them back.
23 The weapons which their riders carry
rattle and flash in the sun.
24 Trembling with excitement, the horses race ahead;
when the trumpet blows, they can't stand still.
25 At each blast of the trumpet they snort;
they can smell a battle before they get near,
and they hear the officers shouting commands.
26 Does a hawk learn from you how to fly
when it spreads its wings toward the south?
27 Does an eagle wait for your command
to build its nest high in the mountains?
28 It makes its home on the highest rocks
and makes the sharp peaks its fortress.
29 From there it watches near and far
for something to kill and eat.
30 Around dead bodies the eagles gather,
and the young eagles drink the blood.
