1 Kad šie trīs vīri mitējās atbildēt Ījabam jautājumā par to, ka viņš pats atzina sevi par taisnu, 2 tad iedegās Ēlihus, Barahēla dēla, no Būzas, dusmas pret Ījabu, jo viņš pats bija no ievērojamās Rāma cilts. Viņa dusmu iemesls bija tas, ka Ījabs bija apgalvojis sevi Dieva priekšā taisnu esam, jā, pat taisnīgāku par Dievu; 3 un arī pret Ījaba trim draugiem viņš savai dusmu kvēlei bija ļāvis vaļu, tāpēc ka tie nebija atraduši pareizo atbildi, lai Ījabu pierādītu par vainīgu un tomēr viņu par tādu bija atzinuši. 4 Ēlihus tomēr bija nogaidījis, lai runātu ar Ījabu, jo tie bija gados vecāki nekā viņš. 5 Taču, kad Ēlihus redzēja, ka šo triju vīru mutēs nav atbildes, tad viņš iekaisa savās dusmās. 6 Un tad atbildēja Ēlihus, Barahēla dēls, no Būzas, un sacīja: "Es esmu gados jauns, bet jūs esat sirmgalvji, tāpēc es sevī sadugu un baidījos jums izteikt savas atziņas. 7 Es domāju: lai runā lielie mūža gadi, - jo tie, kam ir liels vecums, ir gudrības zinātāji! 8 Bet īstenībā tas ir tikai gars cilvēkā, tā ir tikai Visuvarenā elpa, kas viņiem piešķir atziņas un ieskatus. 9 Ne vienmēr tie, kam daudz gadu, ir apveltīti ar gudrību, ne jau vecie vien zina, kas ir tiesa un taisnība. 10 Tādēļ es nospriedu: veltījiet man uzmanību, jo arī es gribu ar jums dalīties savās zināšanās. 11 Redziet, es nogaidīju, kamēr jūs runājāt, es centos saklausīt jūsu runās saprātīgu domu gaitu, kamēr jūs atradīsit savam nolūkam piemērotus vārdus, 12 es tiešām uzmanīgi piegriezu jums visu savu vērību, bet, redziet, neviens neapgāza Ījabu, neviens savās runās nedeva viņam īsto atbildi. 13 Tādēļ jums nav jāsaka: mēs atradām viņā īstu gudrību. Vienīgi Dievs viņu var pārliecināt, bet ne cilvēks! 14 Pret mani vēl viņš savus vārdus nav vērsis, un es neuzstāšos pret viņu ar jūsu izteicieniem. 15 Apmulsuši viņi stāv klusu, viņi neatbild nekā, viņiem pietrūcis vārdu! 16 Vai lai es vēl gaidu, tāpēc ka viņi vairs nerunā, ka viņi ir apstājušies un neatbild nekā? 17 Nē, arī es gribu piebilst savu daļu atbildot; arī es gribu parādīt savas zināšanas, 18 jo es sajūtu sevī vārdu pārpilnību, gars manā iekšējā pasaulē žņaudz mani un mudina mani runāt. 19 Redzi, manas krūtis ir kā jauns vīns, kas vēl nav ticis atvērts: tās draud pārplīst kā jauni ādas trauki. 20 Runāt man gribas, lai sev gūtu atveldzi, es atvēršu savas lūpas un atbildēšu. 21 Es neuzlūkošu cilvēka vaigu, es nenostāšos nevienā pusē, un es nerunāšu nevienam pa prātam, 22 jo es jau nemaz neprotu ar savām runām izpatikt un glaimot, lai mans Radītājs par mazu brīdi mani neaizrautu projām no šejienes.
The Speeches of Elihu
(32.1—37.24)1 Because Job was convinced of his own innocence, the three men gave up trying to answer him. 2 But a bystander named Elihu could not control his anger any longer, because Job was justifying himself and blaming God. (Elihu was the son of Barakel, a descendant of Buz, and belonged to the clan of Ram.) 3 He was also angry with Job's three friends. They could not find any way to answer Job, and this made it appear that God was in the wrong. 4 Because Elihu was the youngest one there, he had waited until everyone finished speaking. 5 When he saw that the three men could not answer Job, he was angry 6 and began to speak.
Elihu
I am young, and you are old,
so I was afraid to tell you what I think.
7 I told myself that you ought to speak,
that you older men should share your wisdom.
8 But it is the spirit of Almighty God
that comes to us and gives us wisdom.
9 It is not growing old that makes us wise
or helps us to know what is right.
10 So now I want you to listen to me;
let me tell you what I think.
11 I listened patiently while you were speaking
and waited while you searched for wise phrases.
12 I paid close attention and heard you fail;
you have not disproved what Job has said.
13 How can you claim you have discovered wisdom?
God must answer Job, for you have failed.
14 Job was speaking to you, not to me,
but I would never answer the way you did.
15 Words have failed them, Job;
they have no answer for you.
16 Shall I go on waiting when they are silent?
They stand there with nothing more to say.
17 No, I will give my own answer now
and tell you what I think.
18 I can hardly wait to speak.
I can't hold back the words.
19 If I don't get a chance to speak,
I will burst like a wineskin full of new wine.
20 I can't stand it; I have to speak.
21 I will not take sides in this debate;
I am not going to flatter anyone.
22 I don't know how to flatter,
and God would quickly punish me if I did.
