1 Bet tagad savukārt par mani smejas, kas gados jaunāki par mani. Es viņu tēviem pat nebūtu ļāvis kļūt par darbabiedriem maniem suņiem manos ganāmpulkos. 2 Un ko man arī būtu līdzējis viņu roku spēks, jo viņu darba krietnuma spējas jau bija zudušas un viņu labākie spēka gadi bija pagājuši? 3 Trūkuma un izsalkuma novārdzināti, viņi kļūst par neauglīgās zemes grauzējiem, kas savu kailo dzīvību cenšas izvilkt sausā vietā un krūmājos. 4 Tie plūc sev balandas un nātres zem dadžiem, un tuksneša krūma sakne tiem ir viņu dienišķā barība. 5 Tie padzīti no sadraudzes, par viņiem kā par zagļiem runā ļaunu. 6 Viņi dzīvo baigās upju izskalotās gravās, putekļainās alās un klinšu spraugās. 7 Starp ērkšķiem viņi brēc pēc barības, un tie sanāk kopā lielā skaitā zem lielajiem ērkšķu un dadžu krūmiem. 8 Nelgas viņi ir, pie malas nostumts negodīgs pūlis, kas ar sitieniem izdzīts ārā no zemes. 9 Bet tagad es esmu kļuvis par viņu apdziedāšanas dziesmu, es esmu kļuvis par parunu starp tiem. 10 Mani viņi uzskata par biedēkli, ar riebumu viņi turas tālu no manis un nebūt nekautrējas rupji nospļauties manā priekšā. 11 Un tāpēc, ka Dievs mana loka auklu ir padarījis slābanu, mani pašu noliecis pie zemes, viņi atļaujas manā priekšā dažādas nelietības. 12 Pa labo roku ceļas puikas un stumda manas kājas, un taisa savu nelaimes nesēju ceļu uzbērumus, lai mani samaitātu. 13 Viņi ir izpostījuši manas tekas, viņi sniedz palīdzību tiem, kas mani taisās iznīcināt, jo nav, kas tiem ko noliedz. 14 Tie ievelkas iekšā itin kā pa platu plīsumu mūrī, tie veļas pāri drupām un spiež mani nost. 15 Vesels varmācīgu nolūku pārņemts pūlis ir vērsies pret mani, kā ar vētru ir aizpūsta mana godība, kā mākonis izgaist mans kādreizējais laimes pilnais stāvoklis! 16 Tā nu tagad žēlabās par mani pašu noasiņo mana sirds un iztvīkst mana dvēsele, mans posta laiks mani tur savā gūstā. 17 Pat naktī nemitas manas kaulu sāpes, un nemaz negrib rimties sāpes, kas mani grauž! 18 Ar augstāku spēku ir izķēmots manas miesas ārējais apvalks - mana āda: tik cieši kā bruņas tā iežņaudz mani. 19 Dievs iemetis mani dubļos un izskatā padarījis mani līdzīgu pīšļiem un putekļiem. 20 Es Tevi piesaucu kā glābēju, bet Tu man neatbildi; es nostājos Tavā priekšā, bet Tu nepiegriez man vērības. 21 Tu esi pārvērties un kļuvis man par ienaidnieku, kas nepazīst žēlastības; Tu mani apkaro ar Savas rokas spēku. 22 Tu pacel mani vējā un liec vētrai mani nest un man iet bojā. 23 Jā, es labi zinu - Tu ievedīsi mani nāvē, visu dzīvo sapulcēšanās vietā! 24 Bet, patiešām, vai nemēdz izstiept roku pēc palīdzības, kad cilvēks apbērts un atrodas zem drupām vai slīkst? Un vai tad, kad ļaudīm uzbrūk nelaime, tie nesauc pēc palīdzības? 25 Vai es pats netiku raudājis par tādu, kam bijušas sūras mūža dienas, vai mana dvēsele nebija norūpējusies par nabagiem un nomāktiem? 26 Jā, es cerēju labu, bet atnāca ļaunais; un, kad es ar ilgām gaidīju gaismu, tad manas acis apņēma tumsa. 27 Manas iekšas gulkst un nemitas, jo mans nopūtu un ciešanu laiks pašreiz ir klāt. 28 Es staigāju melns, bet ne no saules, es ceļos kājās draudzes vidū, lai kliegtu pēc palīdzības. 29 Es tagad esmu kļuvis par brāli šakāļiem un tuvinieks strausiem. 30 Mana āda ir kļuvusi melna un lobās nost, mani kauli deg drudzī. 31 Un vairs tikai sēru dziesmai ir mana arfa, bet raudu dziesmām derīga mana stabule!
1 But men younger than I am make fun of me now!
Their fathers have always been so worthless
that I wouldn't let them help my dogs guard sheep.
2 They were a bunch of worn-out men,
too weak to do any work for me.
3 They were so poor and hungry
that they would gnaw dry roots—
at night, in wild, desolate places.
4 They pulled up the plants of the desert and ate them,
even the tasteless roots of the broom tree!
5 Everyone drove them away with shouts,
as if they were shouting at thieves.
6 They had to live in caves,
in holes dug in the sides of cliffs.
7 Out in the wilds they howled like animals
and huddled together under the bushes.
8 A worthless bunch of nameless nobodies!
They were driven out of the land.
9 Now they come and laugh at me;
I am nothing but a joke to them.
10 They treat me with disgust;
they think they are too good for me,
and even come and spit in my face.
11 Because God has made me weak and helpless,
they turn against me with all their fury.
12 This mob attacks me head-on;
they send me running; they prepare their final assault.
13 They cut off my escape and try to destroy me;
and there is no one to stop them.
14 They pour through the holes in my defenses
and come crashing down on top of me;
15 I am overcome with terror;
my dignity is gone like a puff of wind,
and my prosperity like a cloud.
16 Now I am about to die;
there is no relief for my suffering.
17 At night my bones all ache;
the pain that gnaws me never stops.
18 God seizes me by my collar
and twists my clothes out of shape.
19 He throws me down in the mud;
I am no better than dirt.
20 I call to you, O God, but you never answer;
and when I pray, you pay no attention.
21 You are treating me cruelly;
you persecute me with all your power.
22 You let the wind blow me away;
you toss me about in a raging storm.
23 I know you are taking me off to my death,
to the fate in store for everyone.
24 Why do you attack a ruined man,
one who can do nothing but beg for pity?
25 Didn't I weep with people in trouble
and feel sorry for those in need?
26 I hoped for happiness and light,
but trouble and darkness came instead.
27 I am torn apart by worry and pain;
I have had day after day of suffering.
28 I go about in gloom, without any sunshine;
I stand up in public and plead for help.
29 My voice is as sad and lonely
as the cries of a jackal or an ostrich.
30 My skin has turned dark; I am burning with fever.
31 Where once I heard joyful music,
now I hear only mourning and weeping.
