1 Cilvēks, no sievas dzimis, dzīvo tikai īsu brīdi un ir pilns nemiera. 2 Viņš uzaug kā puķe un novīst, viņš slīd kā ēna un nepastāv. 3 Un pār tādu Tu turi vaļā atvērtas Savas acis, un tādu Tu mani sauc Sava tiesneša krēsla priekšā! 4 Vai tad tīrs var celties no nešķīsta? Nekad ne! 5 Ja jau viņa mūža laiks ir sīki ar ziņu noteikts, ja viņa mēnešu skaits ir pie Tevis nolikts un Tu viņam esi licis robežu, ko viņam nepārsniegt, 6 tad novērs Savus skatus no viņa, lai viņam būtu miers un lai viņš priecātos kā algādzis, kas savu dienas gājumu veicis! 7 Taču kokam, kas ir nocirsts, vēl ir kāda cerība, ka tas varēs atkal zaļot: tā atvases un dzinumi nepārstāj. 8 Un, ja arī tā sakne zemē noveco, ja viņa stumbrs zemē atmirst, 9 no svaiga ūdens dvašas tas atkal atdzīvojas, un tas laiž dzinumus gluži kā dēstīts. 10 Bet cilvēks, varonīgais, kad mirst, tad tas guļ bez spēka; un, kad cilvēks no šīs pasaules šķiras, kur gan viņš tad paliek? 11 Kā no jūras izsīkst ūdeņi, kā arī strauts izžūst un izkalst, 12 tā cilvēks, kas nāvē aizmidzis, nekad vairs necelsies; līdz kamēr debesis pastāv, viņš vairs nemodīsies un netaps no sava miega augšā celts. 13 Kaut Tu mani mirušo valstī, Šeolā, apslēptu turētu, līdz kamēr Tavas dusmu kvēles būtu atdzisušas, tad noliktu man noteiktu laiku un tad mani pieminētu! 14 Bet, kad cilvēks nomiris, vai viņš var atkal dzīvot? Visus savus svešniecības un ciešanu cīņas gadus es ļāvos cerībām, ka pienāks mani nomainītāji. 15 Ja Tu tikai sauktu, tad es atbildētu, jo Tu tad ilgotos pēc Savu roku darba. 16 Ja tad Tu rūpīgi skaitītu manus soļus, Tu pat nebūtu nekāds stingrais manu grēku darbu pārraugs, 17 bet manus pārkāpumus Tu turētu aizzīmogotus Savā somā; un manu vainu būtu aizlipinājis un nolicis prom. 18 Tomēr ne, arī kalni reiz sevī sabrūk un sašķīst, pat klintis var tikt izkustinātas no savas vietas. 19 Pat akmeņus ūdens izgrauž, un viņa plūsmas aizskalo zemes pīšļus, un tā Tu izdeldē cilvēka cerību. 20 Tu pārvari viņu pilnīgi, un tad viņam no šīs pasaules ir jāaiziet; Tu pārvērt viņa ārējo izskatu un liec viņam doties galīgi projām. 21 Viņa dēli var tikt godā, bet viņš pats to vairs nezina; tie var arī tikt nicināti, bet viņam to nemanīt. 22 Tikai vienīgi viņa paša miesas sāpes viņš sajūt, un viņa dvēsele skumst tikai pati par sevi."
1 We are all born weak and helpless.
All lead the same short, troubled life.
2 We grow and wither as quickly as flowers;
we disappear like shadows.
3 Will you even look at me, God,
or put me on trial and judge me?
4 Nothing clean can ever come
from anything as unclean as human beings.
5 The length of our lives is decided beforehand—
the number of months we will live.
You have settled it, and it can't be changed.
6 Look away from us and leave us alone;
let us enjoy our hard life—if we can.
7 There is hope for a tree that has been cut down;
it can come back to life and sprout.
8 Even though its roots grow old,
and its stump dies in the ground,
9 with water it will sprout like a young plant.
10 But we die, and that is the end of us;
we die, and where are we then?
11 Like rivers that stop running,
and lakes that go dry,
12 people die, never to rise.
They will never wake up while the sky endures;
they will never stir from their sleep.
13 I wish you would hide me in the world of the dead;
let me be hidden until your anger is over,
and then set a time to remember me.
14 If a man dies, can he come back to life?
But I will wait for better times,
wait till this time of trouble is ended.
15 Then you will call, and I will answer,
and you will be pleased with me, your creature.
16 Then you will watch every step I take,
but you will not keep track of my sins.
17 You will forgive them and put them away;
you will wipe out all the wrongs I have done.
18 There comes a time when mountains fall
and solid cliffs are moved away.
19 Water will wear down rocks,
and heavy rain will wash away the soil;
so you destroy our hope for life.
20 You overpower us and send us away forever;
our faces are twisted in death.
21 Our children win honor, but we never know it,
nor are we told when they are disgraced.
22 We feel only the pain of our own bodies
and the grief of our own minds.
