1 Redziet, to visu manas acis ir redzējušas, manas ausis to ir dzirdējušas, tās to ir apjautušas. 2 Ko jūs zināt, to arīdzan es zinu, es neesmu mazāk nozīmīgs kā jūs. 3 Patiesi, vienīgi uz to Visuvareno es gribētu runāt; mana vēlēšanās ir tiesāties ar Dievu. 4 Tiešām, jūs neesat nekas vairāk kā melu izgudrotāji, jūs visi esat nederīgi ārsti. 5 Ak, kaut jel jūs pavisam klusētu, tad to jums varētu atzīt par īstu gudrību! 6 Klausiet manu attaisnošanos; uzmaniet manas mutes iebildumus! 7 Jeb vai jūs viltu gribat nest Dieva priekšā un Viņam melosit? 8 Vai jūs Viņu gribat aizbildināt un būt Dievam aizstāvji? 9 Vai tad būs labi, ja Viņš jūs caurcaurēm pārbaudīs, jeb vai jūs varat Viņu tā vieglprātīgi vilt, kā nereti parasts pievilt cilvēkus? 10 Ar visu stingrību jau gan Viņš jūs sodītu, ja jūs slepeni būtu nostājušies Viņa pusē. 11 Vai Viņa parādīšanās vien un nostāšanās augstu pāri par jums jūs galīgi neapmulsinātu, un vai jūs nepārņemtu bailes Viņa priekšā? 12 Jūsu atziņu izpaudumi ir tik nesaturīgi kā pelni, un jūsu nocietinājumi ir vienkārši mālu savēlumi! 13 Kaut reizi esiet klusi manā priekšā, es taču arī gribu runāt, lai pār mani nāktu kas nākdams! 14 Kālab man savu miesu iemiegt savos zobos un savu dvēseli nest vaļēji savās rokās? 15 Viņš jau mani tā kā tā nokaus, man nav uz Viņu nekas vairs ko cerēt, tikai savus ceļus es gribu Viņa vaiga priekšā aizstāvēt. 16 Jau tas vien nāktu par labu manai glābšanai, jo neviens bezdievis nevar nākt Viņa vaiga priekšā. 17 Tad klausīt klausieties manu runu un ar savām ausīm vērīgi uzņemiet manus apgalvojumus! 18 Redziet, te nu es esmu sagatavojies uz manu tiesu, es zinu, ka man paliks taisnība. 19 Kas tad ir tas, kas varētu ar mani tiesāties? Patiesi, tad es labāk ciestu klusu un mirtu! 20 Ak, lūdzams, tikai divi lietas nenodari ar mani, tad man nav jānoslēpjas Tava vaiga priekšā: 21 lai Tava roka paliek tālu no manis, un lai Tavas iedvestās šausmas mani neizbiedē! 22 Tad sauc, un es atbildēšu, vai arī es runāšu, un Tu man atbildi! 23 Cik lieli ir mani pārkāpumi un mani grēki? Dari man zināmus manus grēkus un manus pārkāpumus! 24 Kāpēc tad Tu apslēp Savu vaigu, un kālab Tu mani turi par Savu ienaidnieku? 25 Vai Tu vēju nestai lapai vēlies iedvest bailes vai sakaltušus rugāju salmus vajāsi, 26 ka Tu man paraksti tik rūgtas zāles un liec man nožēlot pat manas jaunības noziegumus un maldus? 27 Tu iespied manas kāju pēdas siekstā, un Tu cieši vēro visas manas gaitas un laupi manām kājām katru kustības brīvību, 28 man, cilvēkam, kas tomēr izjūk kā tārpu sagrauzts rīks, kā drēbes, ko kodes saēdušas.
1-2 Everything you say, I have heard before.
I understand it all; I know as much as you do.
I'm not your inferior.
3 But my dispute is with God, not you;
I want to argue my case with him.
4 You cover up your ignorance with lies;
you are like doctors who can't heal anyone.
5 Say nothing, and someone may think you are wise!
6 Listen while I state my case.
7 Why are you lying?
Do you think your lies will benefit God?
8 Are you trying to defend him?
Are you going to argue his case in court?
9 If God looks at you closely, will he find anything good?
Do you think you can fool God the way you fool others?
10 Even though your prejudice is hidden,
he will reprimand you,
11 and his power will fill you with terror.
12 Your proverbs are as useless as ashes;
your arguments are as weak as clay.
13 Be quiet and give me a chance to speak,
and let the results be what they will.
14 I am ready to risk my life.
15 I've lost all hope, so what if God kills me?
I am going to state my case to him.
16 It may even be that my boldness will save me,
since no wicked person would dare to face God.
17 Now listen to my words of explanation.
18 I am ready to state my case,
because I know I am in the right.
19 Are you coming to accuse me, God?
If you do, I am ready to be silent and die.
20 Let me ask for two things; agree to them,
and I will not try to hide from you:
21 stop punishing me, and don't crush me with terror.
22 Speak first, O God, and I will answer.
Or let me speak, and you answer me.
23 What are my sins? What wrongs have I done?
What crimes am I charged with?
24 Why do you avoid me?
Why do you treat me like an enemy?
25 Are you trying to frighten me? I'm nothing but a leaf;
you are attacking a piece of dry straw.
26 You bring bitter charges against me,
even for what I did when I was young.
27 You bind chains on my feet;
you watch every step I take,
and even examine my footprints.
28 As a result, I crumble like rotten wood,
like a moth-eaten coat.
