1 Manis paša dvēselei riebj mana dzīve; savām žēlabām es gribu ļaut pilnu vaļu; es gribu runāt savā dvēseles sarūgtinājumā un izmisumā! 2 Atklāti es gribu sacīt Dievam: nepazudini Tu mani! Ļauj man zināt, kādēļ Tu pret mani esi iesācis cīņu? 3 Vai Tu ar to celies, ka Tu pielieto varu, ka Tu atmet Savu roku darbu, ka Tu bezdievju nodomiem pāri liec mirdzēt Savam spožumam? 4 Vai tad Tev ir miesīgas acis, vai Tu redzi, kā cilvēki redz? 5 Vai Tavas dienas ir kā cilvēka dienas, vai Tavi gadi ir kā vīra dzīves laiki, 6 ka Tu taujā pēc maniem pārkāpumiem, ka Tu izseko maniem grēkiem, 7 kaut gan Tu pats zini, ka es neesmu neticīgs un ka man no Tavas rokas nav glābiņa? 8 Tavas rokas ir mani veidojušas un ar apdomu radījušas, kāds es viscaur esmu, bet tagad Tu noņemies ar to, ka Tu varētu mani iznīcināt. 9 Piemini, lūdzams, ka Tu mani kā mālus esi veidojis, un vai tad Tu mani jau gribi pārvērst par pīšļiem? 10 Vai Tu mani neesi izlējis kā pienu, tagad Tu man liec sarikt gabalos kā sieram? 11 Ar ādu un miesu Tu mani esi apģērbis, un ar kauliem un dzīslām Tu mani viscaur esi izstiegrojis. 12 Dzīvību un žēlastību Tu man esi devis, un Tava aizgādība ir pasargājusi manu garu un dzīvības dvašu. 13 Tomēr visu šo te Tu esi Savā sirdī slēpis, tagad es zinu, kas Tev prātā stāvēja, proti: 14 kā vien es grēkošu, tā Tu mani novērosi, un Tu mani nepadarīsi šķīstu no manas vainas. 15 Ja es būtu bijis vainīgs - gals tad man! Un, ja arī es izrādītos taisns, tomēr es nepaceltu savu galvu, es būtu kauna piesātināts un savas nelaimes izjūtas caurcaurēm pārņemts. 16 Un, ja es paceltu augstāk savu galvu, tad Tu kā lauva mani vajātu, un Savu varu Tu liktu man atkal un atkal sajust, 17 un atjaunoti Tu pret mani izraudzītu Savus lieciniekus, un Tu vēl vairāk pret mani pastiprinātu Savas dusmas, un Tu nomainīdams vestu cīņā pret mani jaunus ciešanu pulkus. 18 Kādēļ Tu mani esi izvedis no manas mātes klēpja? Nevienai acij pat neredzot, es būtu varējis iznīkt! 19 Tad es būtu kā tāds, kas mūžam nav bijis, no mātes miesām es būtu tieši kapā guldīts! 20 Vai mana mūža dienu nav vairs tikai nedaudz? Nogriezies nost no manis, ka es mazliet atspirgstu, 21 pirms es nokāpju, lai vairs neatgrieztos, tumsības un nāves ēnas zemē - 22 zemē, kur bieza tumsība, kur nāves ēna un nekārtība, kur gaisma līdzīga tumsai."
1 I am tired of living.
Listen to my bitter complaint.
2 Don't condemn me, God.
Tell me! What is the charge against me?
3 Is it right for you to be so cruel?
To despise what you yourself have made?
And then to smile on the schemes of wicked people?
4 Do you see things as we do?
5 Is your life as short as ours?
6 Then why do you track down all my sins
and hunt down every fault I have?
7 You know that I am not guilty,
that no one can save me from you.
8 Your hands formed and shaped me,
and now those same hands destroy me.
9 Remember that you made me from clay;
are you going to crush me back to dust?
10 You gave my father strength to beget me;
you made me grow in my mother's womb.
11 You formed my body with bones and sinews
and covered the bones with muscles and skin.
12 You have given me life and constant love,
and your care has kept me alive.
13 But now I know that all that time
you were secretly planning to harm me.
14 You were watching to see if I would sin,
so that you could refuse to forgive me.
15 As soon as I sin, I'm in trouble with you,
but when I do right, I get no credit.
I am miserable and covered with shame.
16 If I have any success at all,
you hunt me down like a lion;
to hurt me you even work miracles.
17 You always have some witness against me;
your anger toward me grows and grows;
you always plan some new attack.
18 Why, God, did you let me be born?
I should have died before anyone saw me.
19 To go from the womb straight to the grave
would have been as good as never existing.
20 Isn't my life almost over? Leave me alone!
Let me enjoy the time I have left.
21 I am going soon and will never come back—
going to a land that is dark and gloomy,
22 a land of darkness, shadows, and confusion,
where the light itself is darkness.
